Gada vēstule: Es esmu bagāts!
Apskatīt komentārus (0)


15.12.2010

Gada vēstule

Es esmu bagāts!

Pēc ilgiem mēnešiem... (nē, nē - gadiem) beidzot atkal viesojamies pie Jums. Nevaram teikt, ka agrāk esam bijuši slinki rakstītāji. Nē, tieši otrādi: spēks un griba vienmēr ir bijusi. Tomēr īpatnējie apstākļi pēdējos četros gados pavērsuši mūsu dzīvi pilnīgi citā virzienā. Tie ir - mana vājā redze un Spodras nejaukais artrits.    

''Lielie'' notikumi risinājās 2006. gadā, kad veselības iemeslu (drīzāk trūkumu) dēļ bija drastiski jāmaina dzīvesveids un sabiedriskās sadzīves stils. ''Drāmatiskākais'' notikums bija mājas pārdošana, kas līdz ar saimnieciskās krizes iestāšanos bija sarežģīta, vienlaikus gaŗlaicīga un pat grūta. Tad – „atraisīšanās” no laicīgās mantas. Šo uzdevumu veicām viegli, jo visu lieko mantu sadalījām un atdevām tiem, kas to vēlējās. Vienīgi par „smuku” naudiņu pārdevām latviešu gleznotāja Jāņa Tīdemaņa trīs gleznas igauņu mākslas aģentam, kas bija atbraucis no Tallinas.

Kaut arī pāris vārdos teiktais skan ''viegli'', visa minētā darbība tomēr bija smags psīcholoģisks pārdzīvojums: bija jāatstāj vieta, kuŗā aizritējis mūsu dzīves ražīgākais un skaistākais dzīves periods - Spodras gleznošana, mani  rakstu darbi un divu mazmeitiņu audzināšanu.

Uz jauno dzīves vietu Plum Creek Senior Supportive Living pārcēlāmies 2007. gada novembrī. Ar savām mēbelēm un Spodras gleznām iekārtojām omulīgu divistabu dzīvokli. Ēdam skaistā ēdamzālē. Medicīniskā palīdzība ir laba. Mums šeit ir neierobežota brīvība ar pilnu apkalpošanu. Esam patstāvīgi un neatkarīgi. Šeit ir arī interesanta apdzīvotības statistika: sievietes apmēram 80%, vīrieši 20%, turklāt un mēs esam vienīgais precētais pāris!

„Es esmu bagāts: man pieder viss, kas ar mani ir noticis” – rakstīja dzejnieks Māris Čaklais. Tā arī mēs – Spodra un es – esam bagāti un savā bagātībā dalāmies viens ar otru. Šajā sakarībā, jau vairākus gadus praktizējam īpatnēju pasākumu, ko dēvējam par social hour. Šī stunda sākas tieši deviņos vakarā, kad jāizbeidz visas personīgās aktīvitātes un laiks jāveltī tikai laulātam draugam. Mēs kopīgi lasām latviešu autorus, klausāmies old world mūziku un nepārtraukti runājam par „vecajiem” laikiem.

Mēs atceramies notikumus un draugus, kas bija šķērsojuši mūsu dzīves daudzās takas un „atstājuši pēdas atmiņā”. Mēs runājam un jūsmojam par katru no Jums. Mēs Jūs pat „aprunājam” un priecājamies par katru dienu un stundu, ko esa ar Jums kopīgi pavadījuši. Protams, pa starpām baudām arī pa glāzītei vīna. Savādi - viss sliktais un ļaunais aizmirstas. Mēs smaidām un smejam, un priecājamies - cik skaists ir bijis pārdzīvotais laikmets, cik skaista bijusi mūsu dzīve. Jā, atmiņas... Nav brīnums, ka mūsu social hour bieži ieilgst pat pēc pusnakts...

Kopumā varam droši teikt, ka Plūmju strautiņā (Plum Creek) esam labi iedzīvojušies. Mums šeit patīk.

Jūs varbūt to nezināt, bet ar jaunās tūkstošgades sākumu atgriezos žurnālistikā un pat kļuvu ''rakstnieks''. Savu 400 lpp. atmiņu grāmatu ''Kā mēs pārdzīvojām vēstures 'visinteresantāko' laikmetu'' nākamā gada pirmajos mēnešos publicēs „Laika grāmatas” serijā, kas iznāk mūsu redaktores Ligita Kovtunas vadītajā apgādā VESTA-LK . Tajā es rakstu par  mūsu paaudzi, kā mēs, spītējot likteņa nežēlībai, pārvarējām kaŗu un terorru, lai atgrieztos civīlizācijā. Kaut grāmatu dēvēju par stāstu, es zinu, ka jūs to lasīsit kā romānu, ar baudu.

Ceram, ka pavadīsiet skaistus svētkus. Novēlam Jaunajā gadā turpināt dzīvi ar možu prātu un optimismu – kā līdz šim. Mūsu vecumā arvien biežāk dzirdam brašo novēlējumu - turies! Arī mēs sūtām Jums šo novēlējumu – „Turieties! Tam pievienojam mūsu pašu novēlējumu: atceraieties savas dzīves skaistākos brīžus, priecājieties un esiet laimīgi!

Visu labu vēlot,

Juris un Spodra