Andris Nelsons - zenītā
Apskatīt komentārus (0)


16.03.2011

---

 

Andris Nelsons - zenītā

 

Latvijas augstāko mūzikas apbalvojumu – Lielo Mūzikas balvu 2010 – šogad saņēma diriģents Andris Nelsons par spožiem starptautiskiem sasniegumiem un Latvijas vārda daudzināšanu pasaulē.

 

Tā kā laureāts šai dienā darba gaitās bija tālu no Latvijas, balvas pasniegšanas ceremonijā Latvijas Nacionālajā operā 8. marta vakarā notika tiešā pieslēgšanās Ņujorkas Mētropolītena operai. Tur Andrim Nelsonam notika operas „Pīķa dāma” mēģinājumi ( šīs P. Čaikovska operas izrādes slavenajā teātrī viņa vadībā notiks arī 18. , 21. un 26. martā). Tēlnieka Armanda Jēkabsona veidoto Lielās mūzikas balvas sudraba statueti Andrim Nelsonam  Ņujorkā pasniedza komponiste Dace Aperāne, bet šim svarīgajam brīdim aplaudēja skatītāji Rīgas Baltajā namā, par to sirsnīgi priecājās arī skatītāji pie televīzoru ekrāniem. 

 

Lielās mūzikas balvas programmas grāmatiņā lasāmas šādas rindas:

 

„Andris Nelsons atzīst: „Pagājušais gads manā radošajā mūžā bijis viens no bagātākajiem – nav iespējams izšķirt kādu vislielāko notikumu. Darbība Birminghamā, tūres ar Birminghamas orķestri, „Loengrīns” Baireitā, „Karmena” Vīnē, debija pie Berlīnes filharmoniķiem un Vīnes filharmoniķiems – visi šie notikumi atstājuši lielu emocionālu iespaidu gan uz operas, gan simfoniskās skatuves.”

 

Jocīgi būtu iedomāties, ka patlaban, atrazdamies pasaules visvairāk atzīto diriģentu sarakstā, Andris Nelsons ar gandarījumu paskatītos spogulī un apmierināts teiktu – lūk, esmu viens no labākajiem. Pašu maestro patiešām smīdina šāds pieļāvums: „Visaugstākās prasības es uzlieku sev pats. Un tieši šīs prasības, šis pašanalizes princips neļauj teikt – nu esmu sasniedzis  tādu vai citādu poziciju pasaules mūzikā. Kad pienāk brīvāks brīdis, nevaru pat īsti aptvert, kas vispār noticis. Pieņemsim, tu brauc ar divriteni pa labu ceļu. Kamēr ir tas labais ceļš, tu izbaudi braukšanu. Kad esi nokāpis no braucamā, tu vairs nevari saprast, kā tas ir – noturēties uz diviem riteņiem. Braucot tu par to nedomā. Man liekas, tās izjūtas ir līdzīgas. Kāpjot uz divriteņa, tev jāzina, ko un kā tu darīsi. Tāpat ir ar iešanu pie laba orķestŗa. Turklāt svarīgi ir iemācīties izbaudīt pašu mūzicēšanas brīdi. Cilvēks ātri pierod gan pie labā, gan sliktā, taču viņš samērā reti pievērš uzmanību tam, ko patiešām ir vērts izbaudīt, lai varētu justies gandarīts. Es mēģinu attīstīt sevī šo dzīves prasmi, kas savienojumā ar prasību pēc nemitīgas attīstīšanās rada manī lielāko gandarījumu.”

 

2010. gads Andŗa Nelsona biografijā nudien bijis lielisks. Iespēja aizstāt Marisu Jansonu Vīnes Valsts operas „Karmenas” izrādēs, kritiķu un publikas apjūsmots  „Loengrīns” Baireitas festivālā, sadarbība ar tādiem zvaigžņotiem solistiem kā vijolnieki Baiba Skride un Franks Pēters Cimmermanis, pianisti Daniels Bārenboims, Larss Fogts, Elēna Grimo un Pols Lūiss, sitaminstrumentālists Martins Grūbingers, virkne lielisku koncertu ar Birmingemas simfonisko orķestri visplašākajā amplitūdā no Mocarta „Rekviēma” un Mālera simfonijām līdz Artura Maskata „Tango”, turneja ar Vīnes filharmoniķiem, pieskāriens 20. gadsimta partitūrām. Andŗa Nelsona ceļš mūzikā patlaban ir zenītā.

 

2010. gada novembrī Andris Nelsons un viņa vadītais Birmingemas orķestris viesojās Rīgā un sniedza divus pārpildītus koncertus Latvijas Nacionālajā operā. Andŗa Nelsona rokas dāvēja mums neaizmirstamu Mālera Piektās simfonijas lasījumu.”