Mūsu saruna notiek īsi pirms Anglijas latviešu leģendārā īpašuma Straumēnu simtgades. Kāda bija tava pirmā iepazīšanās ar Straumēniem?

Pirmoreiz šajā Anglijas latviešu īpašumā ierados 2013. gadā, kad vēl darbojos kompānijā “Bēr­zes Strazdi”, kas rīkoja izklaides pasākumus. Togad tās bija sporta spēles. Tad 2016. gadā sarīkojām Straumēnos pirmos lielos Jāņus. Jāteic, bija jāsalauž diezgan “biezs ledus” starp veco trimdu un jauno diasporu. Nu, pēc desmit gadiem, tas ledus ir pilnībā izkusis, un mēs ar saviem darbiem esam pierādījuši, ka mums, jaunajiem, var uzticēties.

Es, savukārt, spilgti atceros atjaunoto Straumēnu atklāšanas sarīkojumu 2015. gadā, kuru arī palīdzēja organizēt “Bēr­zes Strazdi”.

Tas tiešām bija skaists sarīkojums! Pati beidzu “Strazdos” darboties 2022. gadā, bet kompānija joprojām rosīgi darbojas.

Tu iesaistījies kādreizējā LNPL – Latviešu nacionālajā padomē Lielbritānijā, organizācijā, kas daudz devusi turienes latviešu apvienošanā un kultūrizglītības laukā. Tagad gan tā saucas LPAK (latviešu pārstāvniecība Apvienotajā Karalistē)

Jā, tolaik biju visjaunākais cilvēks LNPL prezidijā, citi bija 30-40 gadus par mani vecāki… Tālab arī man uzticēja vadīt jauniešu darbu. Tai laikā gan vairāk klausījos – daudz neuzņēmos vadošus darbus, taču drīz vien sapratu, ka “Bērzes Strazdu” un LNPL darbības mērķi un metodes ir atšķirīgas. Taču sapratu arī, ka varu būt vienojošais posms starp abiem. Tad nāca kovida pandēmija, un LNPL nolēma likvidēties. Tika sasaukta pēdējā kopsapulce, un tajā man kļuva skaidrs – šī organizācija ir tik daudz izdarījusi Latvijas neatkarības labā, izglītības un kultūras laukā u. c., ka to tik vien­kārši nedrīkst “atlaist”. Proti – mērķus var apvienot! Un es redzēju sevī spēku. 2022. gada otrajā pusē kopā ar domubiedriem cēlām priekšā savu programmu, uzrakstījām statūtus, izveidojām valdi, reģistrējāmies kā labdarības organizācija. LNPL atbalstīja un nodeva mums savu karogu. 

Atminos, ka Lilija Zobens, ilggadējā LNPL vadītāja teica – ja nebūtu jauno Latvijas latviešu iesaistīšanās, viss jau sen būtu beidzies. Tā bija liela uzticēšanās, vai ne?

Kad ierados Anglijā pirms 15 gadiem, uzreiz iesaistījos latviešu aktivitātēs. Īstenībā jau mana profesija ir cieši saistīta ar sabiedrisko darbu – esmu izmācījusies par sabiedrisko attiecību speciālisti un mārketinga menedžeri. Mana pirmā mītnes­vieta bija Korbija, un tur bija aktīvi latvieši. Man palīdzēja arī tas, ka vairākus gadus biju strādājusi izklaides industrijā, un tas palīdz arī nopietnus darbus paveikt ar zināmu vieglumu. 

Man uzticēja darbus Daugavas Vanagu organizācijā. Arī tur centos ienest tādu pozitīvu vieglumu, un tas piesaista jaunus ļaudis. Tas nebūt neizslēdz iespēju stāstīt par pagātnes mantojumu, uz kura mūsu šodienas aktivitātes būvējas.

Straumēnu vēsture ir pilna leģendārām personībām un notikumiem. Kā tie atbalsojas šodien?

Ļoti daudz kas ir mainījies, arī no tā atjaunošanas laika, par kuru minēji. Vairs nav angļu “kāzu biz­nesa”, kas daudzus gadus palīdzēja Straumēniem finansiāli. Vairs nav lepnās viesnīcas – tās vietā ir B&B, nav arī restorāna, bet ir plānots tādu no jauna atvērt. Savulaik Straumēnos bija angļu firmas menedžments – tagad viss tiek darīts uz brīvprātības principiem. 2020. gadā kļuvu par Anglijas Daugavas Vanagu fonda valdes administratori. Tagad dzīvoju Straumēnos, jo kopš 2023. gada kopā ar Miku Vizbuli esmu Straumēnu direktore. Otri direktori ir DVF īpašumā Londonā, leģendārajā Qeensborough Terrace 72 – Baiba Freimane un Karolīne Zobens East. Raugām visu saglabāt, kā jau teicu – ar brīvprātīgo darbu, lai, piemēram, Straumēni paliktu tikai uzņēmums, kas darbojas latviešu sabiedrības interesēs. Tāpēc arī dārznieki mūsu muižas teritorijā strādā brīvprātīgi, viņi, protams, arī ir latvieši. Viņiem ik nedēļas nogali pievienojas cilvēki, kas mīl Straumēnus un ir gatavi tos uzturēt sapostus. 

Straumēnos notiek arī 3x3 nometnes?

Šogad tikai nelatviešiem, jaukto ģimeņu bērniem, un tā ir īpaša tēma. Biju personīgi ļoti, ļoti patīkami pārsteigta, cik viņi ir patriotiski, cik ieinteresēti, cik gaiši un tīri! Ņem un uzved “Sprīdīti” angļu valodā! Acīmredzot taču tas viņiem ir interesanti un svarīgi. Saprotams, viņi arī mācās latviešu valodu. 

Runājot par “nopietnajiem” mērķiem, kā izglītības programmām, piemēram? Vai Straumēnos ir latviešu skoliņa?

Jā, pēc pandēmijas skoliņa atjaunojās un strādā. “Nopietno” nozaru ir pat vairāk nekā iepriekš. Klāt nākusi, piemēram, sociālā nozare, kas palīdz Lielbritānijā kā latviešu mītnes zemē cilvēkiem, kam ir valodas barjera vai trūkst zināšanu šīs valsts likumdošanā. Sarežģīts un daudzpusīgs ir šis darbs… Vienlaikus gribam panākt, lai mūsu balsis sadzird arī Latvijā, un tas mums jādara, jo ELPAC ir Lielbritānijas latviešu jumtorganizācija. Diasporas konsultatīvajā padomē, kas darbojas pie Ārlietu ministrijas, vēl gan esmu tikai “klausītājos”, turklāt tikai no Daugavas Vanagiem.

Kā jums iet Ārlietu ministrijas, Kultūras ministrijas un Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) konkursos?

Tikko noslēdzās pirmā sadarbība ar Kultūras ministriju, kura atbalstīja 3. Eiropas latviešu kultūras svētkus (ELKS) Bradfordā. Ārlietu ministrijas piešķīrumu konkursi ir skaidri un saprotami. Runājot par SIF – saņēmām piešķīrumu divos konkursos. Redzēs, kā veiksies ar atskaitēm, kas ir ļoti sarežģītas.

Runājot par diasporas organizāciju iesaisti Latvijai nozīmīgos procesos, – vai jūsu rūpju lokā ir arī VAD – Valsts aizsardzības dienests, kurā no 2027. gada sāksies arī diasporas jauniešu iesaukums?

Protams! Arī uz ELKS III bija aicināts Bruņoto spēku pārstāvis, ELA prezidijā darbojas mana vietniece Kristīne Krūze, kura konkrēti strādā ar politiskiem, tostarp VAD jautājumiem. Mēs arī esam iesaistījušies Saeimas vēlēšanās (Straumēnos ikreiz tradicionāli ir vēlēšanu iecirknis. – L. K.), tiklab kā procesos, kas saistīti ar remigrāciju.

Vai pati ar savu ģimeni posies atgriezties Latvijā?

Šobrīd jūtos vajadzīga latviešu sabiedrībai Lielbritānijā… Par šo izvēli atgriezties domāju ļoti daudz, cik vien iespējams, braucu uz Latviju (mūsu saruna notiek Rīgas redakcijā. – L. K.), bet – esmu uzņēmusies daudzus pienākumus latviešu sabiedrībā un gribu tos godam izpildīt. Kad jutīšu – esmu padarījusi visu labāko, ko spēju, došos uz Latviju atpakaļ. Starp citu – manī rit moldāvu un ukraiņu asinis, bet esmu dzimusi un uzaugusi Latvijā, jūtos kā latviete un bezgala mīlu Latviju.

Šovasar Bradfordu bija pārņēmuši latvieši ar saviem svētkiem un dziesmām, jo šajā pilsētā tika sarīkots iepriekš minētais ELKS III. Kāds, tavu­prāt, ir tas galvenais motīvs, kāpēc latvieši dzied koros, dejo, spēlē teātri un pulcējas vērienīgos svētkos savās mītnes zemēs?

Šie svētki bija lielākais pasākumus, kuru savā pieredzes gaitā biju organizējusi. Sapratu, ka svarīgākais ir un paliek latviešu dziesmusvētku tradīcijas saglabāšana – lai kur arī mēs dzīvotu. Ir spēcīga vēlēšanās nepazaudēt savas saknes, būt kopā. Svētki izdevās ļoti skaisti, visi jutās īpaši un svarīgi. Un vēl viens motīvs – nodot šo mantojumu saviem bērniem.