Un vēl: “Lugano forums ir viens no Latvijas valstiskuma atjaunotnes stiprinātājiem, īpaši intelektuāļu aprindās, ar dažādām biogrāfijām, uzskatiem un dzīves pieredzi. Ojārs Celle tautas kustību Atmodas laikā vēlāk nodēvēs par latviešu Lielo koalīciju. Precīzi.”

V. M. Lugano pilsēta mūsu forumam veltīja apmēram 200 tūkstošus Šveices franku, kas ir apmēram ceturtdaļmiljona dolāru. Šai summā bija iekļauta uzaicināto Latvijas viesu uzturēšanās, tostarp viesnīcas, pusdienas, vakariņas, zāles īre, mūsu opermākslinieku Ineses Galantes un Egila Siliņa, Rīgas Doma zēnu kora u. c. uzstāšanās.

Atminēsimies, ka tolaik nebija nekādu elektroniskās sazināšanās iespēju, pat ne faksa, un es pati atbraucu uz Rīgu 1989. gadā, lai uzaicinātajām personām pasniegtu Lugano pilsētas galvas Giudici parakstītos ielūgumus. Un tad sākās interesantas lietas – kārtīgs pretdarbības vilnis, no iedomājamām un neiedomājamām pusēm. Protams, ielūgts tika arī tolaik PBLA priekšsēdis Gunārs Meirovics un vairākas citas trimdas oficiālās personas. Konkrētu atbildi, ne jā, ne nē, ilgi nesaņēmām, bet līdz pēdējam brīdim domājām, ka ieradīsies taču. G. Meierovica vārds pat bija nodrukāts programmā līdz ar citiem runātāju vārdiem. Arī Vairai Vīķei Freibergai bija oficiāls ielūgums, un viņa šajā forumā nolasīja žilbinošu referātu, kas saucās – “Vai Pelnrušķīte paspēs laikā ierasties uz Eiropas balli?”. Egils Levits, piemēram, nebija oficiāli ielūgts, līdz ar ko Lugano ieradās par saviem līdzekļiem. Redziet, šai forumā satikās divi nākamie Latvijas prezidenti. Kāpēc oficiālās trimdas organizācijas mūs boikotēja, neesmu uzzinājusi līdz šim brīdim. Vien martā G. Meierovics telefoniski paziņoja, ka nestāvēs uz vienas skatuves ar komunistu Anatoliju Gorbunovu. Pēc tam drīz vien stāvēja gan – kad tapa partija “Latvijas ceļš” un sekojošās vēlēšanās abi bija listes augšgalā.

Esmu arī dzirdējusi, ka Zviedrijā notikusi kāda speciāla sanāksme, kur trimdas organizāciju pārstāvji pieņēmuši lēmumu uz Lugano nedoties. 

Tas vēl nav viss – sarosījās arī Zviedrijas latviešu sociāldemokrāti Vilnis Zaļkalns, Atis Lejiņš u.c., kas aizmuguriski bija nosūtījuši vēstuli Lugano mēram, paziņojot, ka uzaicināti pavisam “nepareizie” cilvēki. Vienlaikus nosūtīta liste ar, viņuprāt, “pareizajiem”, kurā, protams, bija teju visi sociāldemokrāti.

Abus šos gājienus es daļēji izskaidroju ar zināmu skaudību. Nu, kas mēs, pieci Šveices latvieši, kas nesastāv nevienā trimdas organizācijā, būtu par šāda mēroga pasākuma rīkotājiem?!

Nosauciet, lūdzu, jūsu visu vārdus!

Tātad – bez manis vēl Ansis Rein­hards, Ivars un Ingrīda Alksnis un Dace Müller Rašmane (dzimusi Zviedrijā, bet ieprecējusies Švei­cē, Bernē). Neviens no mums nekāroja nekādu oficiālu statusu. Mēs dabūjām naudu no Lugano pilsētas un vienkārši darījām.

Kā jums izdevās pārliecināt pilsētas valdi? Ņemot vērā iepriekšminēto pretdarbību?

Redziet, sākums foruma ieceres īstenošanai jau bija ļoti labs. Viss sākās ar manu saikni ar Lugano Vēstures arhīva direktoru, reizē arī Raiņa un Aspazijas muzeja Kastaņolā vadītāju Antonio Džillī. Mūsu draudzība sākās jau 1980. gadā, kad biju studente, bet Antonio vēl īsti nezināja, kas tie Rainis un Aspazija tādi ir. Nolēmu Antonio aizvest uz Latviju, un 1985. gada martā radās lieliska izdevība. Togad notika plašas atceres svinības par godu Aspazijas 120. dzimšanas die­nai. Tās rīkoja tolaik Rakstnieku savienības priekšsēdis Jānis Peters un Saulcerīte Viese. Lieki teikt, ka tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo padomju gados Aspazija tomēr bija persona non grata. Svinību “fonā” bija sēras Padomju savie­nībā, jo nomiris Čerņenko, un TV ekrānos visu laiku bija skatāms “tradicionālais” Čaikovska “Gulbju ezers”… Bet uz svinībām bija uzaicināts arī Raiņa pirmās trimdas vietas – Slobodskas (Krievijā) pārstāvis. Iepretim smalkajam intelektuālim Antonio Džillī – drukns lielizmēra vīrs, kas vai katrā otrajā savas uzrunas teikumā minēja Lenin… Tas bija gana komiski! Turklāt Antonio runu no franču valodas tulkoja režisors Pēteris Pētersons, un neslēptā pacilātībā interpretēja Antonio Džillī vārdus par Aspaziju kā brīvības cīnītāju un Raini kā neatkarīgas Latvijas valsts pamatlicēju. Antonio Džillī aizbrauca no Latvijas ļoti iedvesmots un sāka pastiprināti interesēties par latviešu lietām. 

Tātad sākums bija ļoti pozitīvs. Lugano pilsētas valde un Džillī kungs dzīvoja pārliecībā, ka tiek atbalstīts plašs kultūras forums. Bet tad pēkšņi − bija pavisam dramatisks brīdis, kad Lugano pašvaldība nolēma anulēt forumu. Marta vidū, kad viss jau sagatavots! Kāpēc? Par iemeslu, acīmredzot, bija fakts, ka Lietuva nule, 11. martā, bija deklarējusi neatkarību un Lugano pilsētas galva baidījies, ka kultūras pasākums pārtaps politiskā un latvieši pilsētas ielās varētu sākt dumpoties. Man, saprotams, bija neiespējami iedomāties, ka Saulcerīte Viese, Gundega Grīnuma, Džemma Skulme u.c. varētu sarīkot politisku akciju Šveicē, turklāt Lieldienu laikā…

Risinājums atradās – pēc kāda ieteikuma uzrunāju tolaik Šveices parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdi Franko Mazoni, kas nācis no Tičīnas kantona, kurā atrodas Lugano, viņš, savukārt, izrunājies ar pilsētas galvu un abi vienojušies, ka Mazoni pats pārstāvēs Šveices pusi, bet man personīgi jāuzņemas kā politiskā, tā arī finansiālā atbildība. Protams, uzņēmos, lai arī tādas naudas man, protams, nebija. Parakstīju dokumentu, kurā apsolīju samaksāt visus rēķinus, sākot no Pallazzo dei Congressi īres un beidzot ar viesnīcu rēķiniem. Tikai pēc foruma Lugano valde samaksāja solīto naudu, turklāt tieši viesnīcām u.c. Forums bija noticis, un tas iegāja vēsturē kā nozīmīgs pavērsiens, neraugoties uz milzīgo pretdarbību.

Jānis Peters, to raksturojot, teicis, ka “no trimdas atļāvās piedalīties tikai dumpinieki” un Lugano foruma augstākais punkts bija iespēja tikties Latvijas politiķiem, kas radījuši Tautas fronti, ar Rietumu latviešu augstās inteliģences pārstāvjiem. Turklāt – nepilnu mēnesi pirms 1990. gada 4. maija.

Bija taču vērts, vai ne? Jūs esat gandarīta? 

Bez šaubām! No personīgā aspekta mans ieguvums bija vēl arī tas, ka labāk iepazinu, kā “lietas darbojas” Latvijā. Tas ļoti noderēja, strādājot ļoti smagajā darbā, jāteic, gluži burtiskā nozīmē, no nulles uzbūvējot un vadot Sorosa fondu-Latvija. Līdz šim brīdim uzskatu, ka, tikai reāli strādājot Latvijā, nevis tikai ciemojoties, var pa īstam izprast, kas notiek mūsu valstī. (Vita Matīsa vadīja Sorosa fondu-Latvija no 1992. līdz 1996. gadam. Sākotnēji, 1989. gadā, pirmoreiz apmeklējot Latviju, par jaundibināmā fonda vadītāju Soross uzrunāja kļūt žurnālisti un deputāti Itu Kozakeviču, kura diem­žēl togad zaudēja dzīvību Itālijā, Tirēnu jūrā. Dž. Sorosa izvēle bija Vita Matīsa. – L.K.)

Jūs esat ļoti neatkarīga persona savos uzskatos un rīcībā, gribētos teikt – autsaidere. Vai tā ir?

Jā! Un mans “autsaiderisms” dod man labu iespēju pēc sirdsapziņas strādāt Latvijas labā, neatkarīgi, bez kādas politiskās aizmugures. Tam arī ir zināma cena. Tie cilvēki, kas izveidojuši lielas karjeras un kam viss izdevies, braši apgalvo, ka “visi tā var!”. Nē, tā ir tikai viņu personīgā pieredze. No sa­viem “augstumiem” viņi bieži vien neredz, ka viņu veiksmes formula saistīta ar pietuvinātību varas centram, privatizācijas procesa ieguvumiem utt. Precīzāk sakot, - tā ir viltus mierināšana, un trakākais ir tas, ka tāda notiek arī attiecībā uz valsts drošību – mīļā tauta, esiet mierīga, mums taču ir sabiedrotie! Te man nāk prātā cara Aleksandra III teiciens: “Krievijai ir tikai divi sabiedrotie – Krievijas armija un Krievijas flote”… Es būtu gandarīta, ja Latvijas valdošās aprindas vairāk tajos ieklausītos. Pēc manas pārliecības, vajadzētu vairāk saspringt un rīkoties. Arhīvā esmu pētījusi Latvijas Karaskolas vēsturi – šai skolā bija mans tēvs. Un dokumentos izlasu, cik dziļi valdošās aprindas bāza galvu smiltīs 1939.-1940. gadā un negribēja “uztraukt” Latvijas iedzīvotājus. Tāpēc ļoti lūdzu valdošās aprindas vairāk domāt par mūsu ciešākajiem sabiedrotajiem – Latvijas armiju un Zemessardzi – un stiprināt tos.

Pēc jūsu ieceres 1997. gadā tapa Latvijas Nacionālās ope­ras fonds – kopā ar Andreju Žagaru, ar kuru, būdama Sorosa fonda-Latvija vadītāja, jau bijāt izveidojusi joprojām dzīvo Kafe Osiris. Kā jums radās Fonda iecere?

Vērojot, kā līdzīgi fondi darbojas pasaulē. Tajos gados laikrakstā Diena šad un tad arī uzrakstīju par operu… Eiropā operteātri, izņemot Lielbritāniju, gandrīz simtprocentīgi tiek sponsorēti no valsts. Amerikā, savukārt, opernamus atbalsta galvenokārt privātie sponsori, un tikai. LNO tolaik bija tādā īpatnējā situācijā, jāteic, ļoti netipiskā, − varbūt vien pusi budžeta sedza valsts, pārējie ienākumi nāca no kases, no biļešu pārdošanas. Nebija jau arī lielas cerības uz valsts atbalsta palielinājumu, un bija skaidrs, ka jāskatās vien Ziemeļamerikas virzienā un jāpiesaista privātie sponsori. Un atsaucība radās – atminos Fonda dibināšanas vakariņas Hotel de Rome Otto Švarca restorānā, ko mums uzsauca viens no dibinātājiem – Romas viesnīcas direktors Daniels Jāns. Ilgus gadus pie restorāna sienas bija aplūkojams LNO fonda dibināšanas dokuments. Tā palēnām sākām strādāt. Es pēc gada devos atpakaļ uz Šveici un darboties Fondā pārstāju. Atzīšos – man ir zināmas grūtības sadarboties ar cilvēkiem, kuriem naudas izcelsme ir apšaubāma… Nebeidzu brīnīties, piemēram, par faktu, kad 2021. gadā uz Jūrmalas festivālu, kura ne tikai sponsors, bet arī padomes priekšsēdētājs bija Pjotrs Avens, ieradās vai visa Latvijas politiskā “spice” Un ne tikai – arī mūsu “disidenti” no mākslu pasaules, esošais un bijušie Valsts prezidenti. Tieši tajā laikā Avens ar savu biznespartneri bija iesūdzējuši tiesā par neslavas celšanu (!) Financial Times žurnālisti par viņas grāmatu “Putina cilvēki” (Putin`s People). Jā, vēl nebija bijis 2022. gada februāris, bet jau bija bijis 2014. gads un Krimas aneksija…

Atgriežoties pie jūsu jautājuma, - jā, es ieliku Fonda saknes. Un priecājos, ka joprojām Fonda logo rotā skaistais grafiķa Gunāra Lūša darbs – tā bija mana izvēle. Viņš bija arī Lugano foruma plakāta autors.