Sapņus vislabāk var piepildīt savā zemē
28.04.2026

---

Pēdējos trīs gados Latvijā no ārzemēm ir atgriezušies apmēram 10 tūkstoši cilvēku gadā. Puse no viņiem izvēlas dzīvot un strādāt Rīgā un galvaspilsētas apkārtnē. Daina Šulce, Rīgas reģiona remigrācijas koordinatore, ar tautiešiem, kuri nolēmuši pēc dzīves ārvalstīs braukt atpakaļ uz dzimteni, strādā jau astoto gadu, un viņa ievērojusi, ka šajā laikā ir mainījušās tendences, kādēļ cilvēki lemj par labu dzīvei savā dzimtajā zemē. Latvijā lielākoties atgriežoties tie cilvēki, kuri ārzemēs nodzīvojuši septiņus, desmit un divpadsmit gadus, bet mājup dodoties arī pēc  divu, trīs un piecu gadu dzīves ārzemēs.

 “Ja pirmajos gados atgriešanās iemesli bija ilgas pēc Latvijas, pēc ģimenes, draugiem, tad tagad ir parādījušās jaunas tendences. Viens no iemesliem, kā stāsta remigranti, esot tas, ka viņu mītnes zemēs ļoti pieaugusi dzīves dārdzība. Kad viņi sarēķinot, cik daudz naudas atdodot par  pārtikas produktiem, mājokļa īri un visu pārējo, tad nonākot pie secinājuma, ka, pārceļoties uz Latviju, viņi, iespējams, saņemšot mazāku algu, bet dzīves līmenis būšot tāds pats kā ārvalstī. Daudzi uzskatot, ka pat augstāks. 

Kad bērnus ir jāsāk laist skolā, vecāki ir izvēles priekšā – vai nu palikt mītnes zemē un ļaut bērnam integrēties svešā valodā, vai arī atgriezies dzimtajā valstī un mācies latviešu valodā. 

Svarīga ir arī drošība skolās, pilsētās un valstī kopumā. Piemēram, remigranti no Amerikas stāsta, ka bijis bīstami vakaros atrasties uz ielas lielajās pilsētās. Savukārt Rīgā esot daudz drošāk.  Ir jūtams, ka atgriešanos ietekmē arī Donalda Trampa nākšana pie varas.

Svarīgs iemesls, kas velk atpakaļ uz mājām, ir arī tas, ka ir ļoti novērtēta  Latvijas veselīgā pārtika un dzīvesveids, kā arī kultūras pasākumi, kurus var ne tikai apmeklēt, bet arī paši iesaistīties,” tā situāciju raksturo Daina Šulce. 

Viņa ievērojusi, ka daudzi braucot atpakaļ uz Latviju arī tāpēc, ka ir sasnieguši pensijas vecumu un vispār savā dzimtenē jūtas vislabāk. Arī no jauniem un talantīgiem speciālistiem izskanot, ka tomēr savus sapņus viņi varot vislabāk piepildīt savā zemē. Ārzemēs viņi tomēr ne tik labi zinot svešvalodu, ne arī likumdošanu, ne tik labi pārzinot attiecīgās tautas mentalitāti, tāpēc loģiski, ka viņiem izveidojoties tādi kā stikla griesti, aiz kuriem viņi tālāk nevarot pacelties.

Gadās arī neparedzētas situācijas

Remigrācijas koordinators ir  ne tikai Rīgā, bet arī  Latvijas reģionos – Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē.  Viņu mērķis ir palīdzēt katram cilvēkam individuāli atgriezties savā dzimtajā zemē. Cilvēkiem esot daudz neskaidru jautājumu, bet palīdzēt iespējams līdz noteiktai robežai - tur, kur ir valsts un pašvaldību pakalpojumi. Privātu jautājumu risināšana esot ārpus koordinatoru kompetences. Cilvēkiem pašiem ir jāpiesaka bērni skolā vai bērnudārzā, jāiesniedz izziņas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā par sociālajiem maksājumiem mītnes zemē un jāveic vēl  citi pienākumi.

D. Šulce: “Kopumā visus jautājumus, ar kuriem viņi vēršas pie manis, es varu sadalīt trīs lielās grupās. Pirmā ir obligātā - ir jānokārto visi dokumenti un saistības ar mītnes zemes iestādēm. Ja tas nav izdarīts, es iesaku neatgriezties. Katram, kas brauc atpakaļ uz Latviju, ir skaidri jāzina, kur viņš dzīvos. Sūtu  informāciju par valsts finanšu institūciju “Altum”, kas izsniedz kredītus, gan arī saites internetā, kur var atrast īres dzīvokļus vai arī tos nopirkt. Trešais svarīgais jautājums ir ienākumi tāpēc ir jāpalīdz cilvēkiem atrast darbu. Daudzi darba devēji veic intervijas arī attālināti. Mēs Rīgas reģionā piedāvājam arī atbalstu uzņēmējdarbībā trijās Pierīgas pašvaldībās. Ļoti palīdz arī Rīgas dome. Ja ģimenē ir dažāda vecuma bērni, tad vecākiem jānokārto, lai viņiem būtu pieejama skola un bērnudārzs, un to var izdarīt attālināti. Ja šie jautājumi ir sakārtoti, tad pārcelšanās parasti ir veiksmīga.

Latvijā ir stājušies spēkā grozījumi Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, un Latvijas valstspiederīgie, kuri dzīvo ārvalstī, papildus savai dzīvesvietas adresei var norādīt arī adresi Latvijā, kas atvieglo un paātrina viņu iekļaušanos Latvijas darba tirgū, sabiedrībā un piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, tostarp savlaicīgi, jau pirms remigrācijas, bērnus reģistrēt bērnudārzā vai skolā.

Rodas arī specifiski jautājumi. Piemēram, pārceļas jauniete no Ķīnas un interesējas, kā var pārvest divus kaķus.  Kāds man prasa, kā pārcelt biznesu no Namībijas, kā pārvest mantas, par ko ir un par ko nav jāmaksā muita.

Rodas arī ārkārtas situācijas. Cilvēks ir atgriezies bez nekā - viņam nav naudas, darba un mājokļa. Tad, protams, ir jāiesaista pašvaldības sociālā nodaļa.

Mani kā koordinatoru emocionāli skar ģimeņu privātās lietas, kas parasti ir saistītas ar jau izirušu laulību, un ir sācies tiesvedības process mītnes zemē, notiek bērnu “dalīšana.” Lielākā kļūda, ko pieļauj mūsu tautietes, ir tā, ka viņas aizmirst, ka tie ir arī tā vīrieša bērni. Viņš pret viņu slikti izturas, viņa paņem bērnus un atbēg pie mammas. To citā valstī var interpretēt kā bērnu nozagšanu. Tādu gadījumu nav daudz, bet  tie ir tik ļoti emocionāli spēcīgi, ka tos atceros visvairāk.

Bez naudas ir citas, svarīgākas, lietas

Daina diezgan ilgi dzīvoja ārpus Latvijas, Dānijā. Viņa strādājusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā kā Latvijas pārstāve Dānijā, veidojusi sadarbību starp abu valstu uzņēmumiem. Apmēram pirms desmit gadiem Dānijai neesot bijusi tik liela interese par Latviju kā tagad. Tā raudzījusies uz lielajiem tirgiem Dienvidamerikā un Amerikā. Paralēli tam Daina iemācījās dāņu valodu, kā arī gleznoja, tomēr diezgan ātri sapratusi: lai cik labi tu tur dzīvotu un lai kādas iespējas tur būtu, tik un tā tu esi ārpusē. Viņa uzskata, ka Dānija ir skaisti sakopta labklājības valsts. Bet, kad, nesen viesodamās pie Dānijas latviešiem, ieraudzījusi cenas, kādas tur ir pēdējo gadu laikā uzaugušas, pilnībā sapratusi, kāpēc tautieši atgriežas mājās.

“Tā kā mana pamatprofesija ir žurnālistika, rakstu “Kultūrzīmēm” laikrakstā Latvijas Avīze recenzijas par mākslas izstādēm. Esmu pabeigusi arī maģistratūras studijas Latvijas Mākslas akadēmijā un esmu mākslas maģistre. Reizēm iedomājos, cik gadiem būtu jāpaiet, lai kāds Dānijas laikraksts uzklausītu tādu Dainu Šulci un publicētu viņas viedokli par mākslu! Priecājos, ka daudzi cilvēki saprot, ka bez naudas ir arī citas ne mazāk un pat vairāk svarīgas lietas – pašsajūta, piederība savai valstij, tās iespējas, ko savā valstī vari īstenot. Lai es Dānijā varētu rakstīt recenzijas un veidot savas izstādes, man būtu jāiegulda trīsdesmit četrdesmit gadu, un tad jau varbūt es būtu sirmgalve ar spieķīti,” secina Daina.

Viņa visu mūžu ir gribējusi gleznot, jo viņai tas padodas jau kopš skolas laikiem. Pirms aizbraukšanas uz Dāniju viņai bijis kāds brītiņš brīva laika, un Daina sākusi apmeklēt gleznošanas studiju. Tur, ieraugot viņas pirmos uzgleznotos darbus, neviens neesot ticējis, ka viņa nekad, izņemot skolas laiku, neesot gleznojusi. Dainai ir bijušas vairākas personālizstādes – gan Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, gan Vecauces pilī, gan Salaspils botāniskajā dārzā...

Viņai pieejamā statistika rāda, ka visvairāk tautiešu dzīvo Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā, Norvēģijā, ASV, Zviedrijā, arī Dānija, bet Rīgā atgriežoties no visas pasaules, pat no Austrālijas, Jaunzēlandes, Ķīnas, Portugāles, Spānijas, Itālijas, Francijas... Vienīgais kontinents, kas Dainas praksē nav pārstāvēts, esot Antarktīda. Tautieši atgriezušies arī no Islandes, bet no Grenlandes gan vēl neesot bijis neviens.

Pārceļas kopā ar dzīvesdraugu - cittautieti

Diezgan daudz ir tādu situāciju, kad  Latvijas pilsonis vai pilsone apprecas ar cittautieti un abi pārceļas uz dzīvi Latvijā, stāsta remigrācijas koordinatore Zemgalē Anete Briņeca. Katra trešā ceturtā ģimene pārceļoties uz dzīvi Zemgales reģionā. Arī citos reģionos ir vērojama līdzīga tendence. Piemēram, Liene Sestule pēc piecpadsmit gadu prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā kopā ar savu vīru Darenu un meitu. Novada laikrakstam Druva viņa stāsta, ka vīram pārcelšanās formālā puse bijusi ļoti sarežģīta, jo Kanāda nav Eiropas Savienības valsts. Liene atzīst, ka reģistrēšanās skolā, protams, bijusi vieglākā sadaļa, bet iekļaušanās vietējā sabiedrībā prasīšot daudz vairāk pūļu, bet pagaidām viss noritot gana labi. Liene arī slavē skolotājus, kas ļoti palīdzot meitai ar latviešu valodu, ko līdz šim Kanādā nav bijusi vajadzība izmantot mācību procesā. Meitenes  mamma gan atzīst: “Latviešu bērniem ļoti patīk runāt angliski, kas Līvas gadījumā īpaši nepalīdz. Viņai svarīgi teicami apgūt latviešu valodu, lai būtu vieglāk mācīties.”

Liene secina, - lai audzinātu bērnus, Latvija esot ideāla vieta! Bijusī Kanādas iedzīvotāja pastāsta, ka turp nav pārcēlusies ekonomisku apsvērumu dēļ. Viņa saka: “Vienkārši tobrīd bija tāda situācija, ka gribējās dzīvē kaut ko krasi mainīt.” Tur iepazinusies ar savu nākamo vīru, pēc tam pieteicies bērniņš, un tā dzīve otrpus okeānam ieilgusi.

Aizbrauca atpakaļ uz Ameriku

Pirms trim gadiem uz Latviju no Amerikas pārcēlās arī Lauris Vidzis, kurš kopā ar savu ģimeni   tur bija pavadījis divpadsmit gadus. Tajā laikā ieguvis uzņēmējdarbības vadības maģistra grādu Jeila universitātes biznesa skolā ar specializāciju veselības aprūpes administrācija un strādājis starptautiskos uzņēmumos. Viņš atgriezās nevis tādēļ, ka viņam būtu pietrūcis darba Amerikā, bet gan tādēļ, lai viņa dēliem būtu iespēja skoloties Latvijā, lai stiprinātu saites ar savu plašo ģimeni un lai savas Amerikā iegūtās zināšanas un pieredzi varētu iedzīvināt, strādājot dzimtajā zemē.

Veselības ministrija viņam uzticēja vadīt Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. Amerikā viņam bija iespēja strādāt lielā universitātes slimnīcā ārpus Ņujorkas – Vestčesteras medicīnas centrā, kas ļoti līdzīgs Stradiņa slimnīcai un kur viņam bija pirmā saskarsme ar veselības aprūpes darba organizāciju. Tiesa, veselības aprūpes finansējums Amerikā ir daudz lielāks nekā Latvijā, un līdz ar to šajā nozarē ir daudz plašākas attīstības iespējas gan infrastruktūras, gan arī personāla piesaistes ziņā un secīgi plašākas iespējas straujāk ieviest dažādas inovācijas.

Tomēr pēc vairāk nekā diviem gadiem universitātes slimnīcas vadītāja amatā Lauris nolēma darbu neturpināt un atgriezties Amerikā, kur specializētā klīnikā Ņujorkā iesaistīsies integratīvās medicīnas, preventīvās veselības aprūpes un ilgmūžības (longevity) medicīnas attīstībā. Lauris sāka vadīt vienu no valsts lielākajām slimnīcām laikā, kad bija jāatjauno ārstniecības iestādes stabilitāte, jāstiprina pārvaldības kapacitāte un jānodrošina stratēģiski nozīmīgu projektu virzība, no kuriem svarīgākais ir Stradiņa slimnīcas jaunās ēkas būvniecība.  Daļa no valdes priekšsēdētāja iecerētā nav izdevusies tā, kā bija plānots un, acīmredzot, tas ir bijis iemesls, lai viņš atgrieztos Amerikā.