24. jūnijā, kad pasaulē daudzviet vēl dega Jāņu ugunskuri, Nīderlandes pilsētā Hāgā sākās gadskārtējais NATO samits. Sanāksme, ko Eiropa, īpaši Baltijas valstis, gaidīja ar bažām. Labā ziņa ir tā, ka arī šajā samitā NATO dalībvalstis atkārtoti apliecināja gatavību uzbrukuma gadījumā aizstāvēt viena otru. Samita noslēguma deklarācijā teikts: “Mēs vēlreiz apstiprinām savu dzelžaino apņemšanos (ironclad commitment) nodrošināt kolektīvo aizsardzību, kā noteikts Vašingtonas līguma 5. pantā ‒ uzbrukums vienam ir uzbrukums visiem.” Krievija deklarācijā raksturota kā “ilgtermiņa drauds” (long- term threat posed by Russia to Euro-Atlantic security). Tāpat pausta gatavība būtiski palielināt valstu aizsardzībai paredzētos izdevumus- 5 % no iekšzemes kopprodukta (GDP) nākamo desmit gadu laikā, tātad līdz 2035. gadam. 5 % no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai- tā bija ASV prezidenta Donalda Trampa prasība alianses dalībvalstīm. Lietuvas prezidents Gitans Nausēda atzinis, ka bez Trampa spiediena šāds iznākums diezin vai būtu iespējams: “Gribu izteikt pateicību prezidentam Trampam, jo bez viņa iesaistīšanās mēs droši vien vēl diskutētu par 2, 5% slieksni, bez garantijām par pozitīvu iznākumu. Iespējams, šīs diskusijas būtu beigušās ar neko.” Mazliet citādās domās ir Lietuvas ārlietu ministrs Ķēstutis Budris: “Politiskā ziņā laika grafika izstiepšana ir slikts signāls. Mēs ne tikai nosakām laika grafiku paši sev, bet arī parādām mūsu pretiniekam Krievijai, ka mums būs nepieciešami desmit gadi, lai sasniegtu savas ambīcijas. Tas nav labi.”

Nākamajā dienā pēc NATO samita, 25. jūnijā, britu publicists Edvards Lūkass (Edward Lucas) laikrakstā “The Times” ievietoja komentāru “NATO Potjomkina samits sūta nāvējošus signālus” (Nato’s Potemkin summit sends lethal signals). Viņš raksta: “Gļēvulība neder militārai aliansei. Taču tā dominēja vakardienas NATO samitā Hāgā. Alianses līderi, kas bija sapulcējušies šajā Nīderlan­des pilsētā, parādīja, ka viņi vairāk baidās no Trampa nekā no Putina. Lai nomierinātu ASV prezidentu, viņi saīsināja darba kārtību, atstāja malā Ukrainu, noniecināja Krievijas draudus, deva tukšus solījumus un izvairījās no steidzamu lēmumu pieņemšanas. Pagaidām tas izdevās. Kņazs Grigorijs Potjomkins to būtu apstiprinājis. Lai atstātu iespaidu uz Katrīnu Lielo un viņas pavadoņiem 1787. gadā, kad viņa apceļoja tikko iekaroto Krimu, krievu galminieks uzcēla (kā vēsta leģenda) pārvietojamus viltus ciemus. Aiz to fasādēm bija tukšums.” Vienlaikus E. Lukass pievienojas tiem komentētājiem, kuri uzskata- varēja būt vēl sliktāk: “Uzmundrinošo toni šonedēļ galvenokārt noteica apziņa, ka tika novērstas vēl lielākas katastrofas. Pirmkārt, samits notika. Vēl pirms dažiem mēnešiem tā rīkošana šķita riskanta. Tramps ieradās. Viņš nezaudēja savaldību. Viņš un viņa administrācija joprojām vismaz vārdos runā par Eiropas aizsardzību. Neraugoties uz viņa attiecībām ar Putinu, samita paziņojumā Krievija minēta kā “ilgtermiņa” drauds. Tramps gan atteicās to skaidri apstiprināt, tikai nosaucot Krievijas līderi par “maldīgu”. Iepriekšējie NATO solījumi Ukrainai netika atkārtoti, taču tie netika arī atcelti. Volodimirs Zelenskis gan tika izslēgts no līderu sanāksmes, bet kuluāros tika slavināts. Pat Ukrainas līdera tikšanās ar ASV prezidentu “viens pret vienu” šoreiz bija civilizēta. Viņš “nevarēja būt jaukāks”, sacīja Tramps un deva mājienu, ka viņš varētu pārdot Ukrainai dažas tik ļoti nepieciešamās “Patriot” pretgaisa aizsardzības sistēmas. Šīs apsveicamās ziņas izskanēja preses konferencē, kurā ASV prezidents bija pārsvarā saulainā, pašapmie­rinātā noskaņojumā. Svarīgākais bija tas, ka viņš atzina- NATO kolēģi esot mainījuši viņa viedokli par aliansi, jo“šie cilvēki patiešām mīl savas valstis”. Pēc gadu desmi­tiem, kuru laikā viņš ir noniecinājis NATO, to var uzskatīt par atbalsta apstiprinājumu.”

Vai NATO samits nomierināja satrauktos prātus Krievijas pierobežā? Tikai daļēji. Lūk, daži virsraksti, kas pēdējo nedēļu laikā pavīd Latvijas medijos: “Baltijas valstis riskē kādu dienu pamosties Krievijas sastāvā”, “Kas notiks, ja Kremlis iebruks Baltijā?”, “Krievija izmantos šo brīdi, lai uzbruktu Baltijas valstīm”, “Krievija plāno sūtīt “zaļos cilvēciņus” uz Baltijas valstīm, lai pārbaudītu NATO vienotību”, “Jautājums nav, vai tas notiks, bet- kad: Eiropa gatavojas atvairīt Krievijas iebrukumu”. Mana personīgā pieredze, sarunas ar radiem, draugiem un paziņām liecina, ka Latvijas sabiedrībā pieaug nervozitāte. Iespējams, to izjutīs arī tie diasporas tautieši, kuri šajā vasarā viesosies Latvijā.

Tikmēr jaunākā politiskā attīstība jau pēc NATO samita nevieš optimismu. Prezidenta Trampa administrācija lēmusi apturēt jau apstiprinātās ieroču piegādes Ukrainai un vienlaicīgi atvieglot pret Krieviju ieviestās sankcijas. Šos soļus var uzskatīt par dāvanu Putinam, kas raida fatālu vājuma signālu. Ceturtdien, 3. jūnijā, notika kārtēja Trampa un Putina telefonsaruna. Šajā gadā jau piektā. Tajā Krievijas diktators esot apliecinājis, ka “Maskava no saviem mērķiem Ukrainā neatkāpsies”. Naktī no ceturtdienas uz piektdienu Ukraina piedzīvoja kārtējo masīvo krievu uzbrukumu, kurā īpaši cieta galvaspilsēta Kijiva. Pat ja Tramps patiesi vēlas panākt mieru Ukrainā, krievi ar viņa uzskatiem un vēlmēm vienkārši nerēķinās. Krievijas mērķis, kā to nemitīgi uzsver Kremļa politiķi un propagandisti, ir pilnīga Ukrainas iznīcināšana, ukraiņu tautas pakļaušana un pārkrievošana. Bet vai tie ir vienīgie krievu mērķi? Dienu pirms NATO samita, 23. jūnijā, Ukrainas parlamenta deputāts Oļegs Dunda britu žurnālā “The Spectator” publikācijā “Nav muļķīgi uzskatīt, ka Putins uzbruks NATO” (It’s not foolish to believe Putin will attack NATO) brīdināja: “Eiropa gatavojas karam, kas varētu sākties pēc dažiem gadiem, taču nesaprot, ka Krievijas diktators Putins ir gatavs iebrukumam jau tagad”. Viņš raksta: “Kremlis necīnās par jaunām teritorijām. Krievu mērķis nav Donbass un pat ne Kijiva. Viņu mērķis ir jauna Eiropas karte, kurā Kremlis atkal raksta noteikumus. Putina ambīcijas pēc būtības ir ģeopolitiskas. Tāpēc viņiem nederēs neviens pamiers... Runa nav par Krievijas spēku. Runa ir par Eiropas vājumu, tostarp tās nevēlēšanos sadarboties. Ja jūs nevēlaties, lai karš nonāktu pie Duvras (pilsēta Anglijā- J. L.), jums ir jārīkojas tagad. Jo karš jau ir sācies. Tikai ne visi to vēl ir pamanījuši.”

Tad ko mums šajā situācijā Latvijā darīt? Pirmām kārtām jau atcerēties seno romiešu teicienu- “si vis pacem, para bellum”. Latviski tas skan - gribi mieru, gatavojies karam.