Savu 109. sezonu Liepājas teātris septembrī iesāka ar jauniestudējumu “Latvieši Amerikā” - R. Bugavičutes-Pēces lugu Valtera Sīļa režijā un scenogrāfa Uģa Bērziņa visai trūcīgā vizuālā risinājumā.

Ja apmeklēt šo izrādi aicināja afišā un reklāmas materiālos pie­teiktā tēma - Amerikas latviešu dzīve, tik daudziem vēl mūsdienu Latvijā nepazīstama un līdz galam neapzināta, tad pēc iestudējuma beigām nepameta mulsums par virsrakstā likto bezgala plašo un vispārīgo jēdzienu. Teātra vēstījums ir pavsam konkrēts –  par dažādu valstu, tostarp arī Austrālijas un Latvijas jauniešu nometni, ko tradicionāli pazīstam kā 2x2. Autore apakšvirsrakstā likusi vārdus “skaistākā nedēļa vasarā”. Viņa izsakās, ka ierosmi guvusi, piedaloties šādā nometnē, kur guvusi apliecinājumu latvietības spēkam un pievilcībai. Tātad mūsu priekšā visai raibs jaunu cilvēku pulciņš, kurā nonāk galvenā varone Milda Craft, kas pirms gadiem tikusi adoptēta no Latvijas un izveidojusies par personību, uzaugot amerikāņu audžuvecāku ģimenē. 

Te ir nometne, kurā par kārtību un tradiciju ievērošanu gādā Andas Albužes padzīvojusī latviete Māra Zemitis, te ieviržu vadītāji, kas organizē nodarbības, te jaunieši, kas runā visai spocīgā latviešu valodā, kāda nu katrā ģimenē mantota. Un brīžam gan skatītājiem, gan galvenajai varonei Mildai vajadzīgs skaidrojums, ko teiktais nozīmē. Tiek uzsvērts, ka daļai no nometņotājiem rit pēdējā vasara šajos brīvas izklaides apstākļos, jo tuvojas 30 gadu vecums, kad beidzas nometnes statūtos paredzētais  jaunieša posms. Līdz ar to uz skatuves mūsu priekšā nav nekādi zaļknābji, bet cilvēki jau tuvu mūža briedumam. Latvietības apzināšanās un kopšana viņu dzīvē saistās ne tikai ar bezrūpīgu vasaras atpūtu, bet reizē ir arī papildu vērtība savas identitātes izpratnei un pieņemšanai. 

Katram no šiem nometņotājiem ir savs ģimenes stāsts, sava motivācija tiekties pēc dziļākas latvietības jēgas, taču izrāde ar tās meklēšanu nenodarbojas. Milda Craft, ko aktrise Madara Kalna tēlo kā aktīvu, iespaidiem atvērtu būtni, skatītājiem vēsta par nometnē ieraudzīto un dažbrīd arī par savām pārdomām. Izvēloties šo tēlu par lugas un izrādes centru, būtu iespēja pietuvoties cilvēka identitātes problēmai un runāt par to, cik personības pašapziņai tā svarīga.  Mildai, lūk, ir nocirstas saknes uz pagātni Latvijā, un to, cik viņas liktenis tur bijis skarbs, iespējams tikai nojaust. Amerikā viņa ieguvusi mīlošu ģimeni, par ko liecina regulāra sazvanīšanās ar audžumāti, ko meitene mīļi dēvē par mammu. Tomēr kaut kas ir Mildu novedis līdz latviešu jauniešu nometnei un kaut ko svarīgu viņa tur droši vien arī būs ieguvusi. Taču dramaturģiski Mildas tēls paliek absolūti neizvērsts, ilustratīva un virspusēja ir viņas ceļošana no ainas ainā. Labi vismaz, ka meitenei dota iespēja piedzīvot pirmās (?) mīlestības jūtas pret vīrišķīgo un visumā simpātisko Druvi Kārļa Artejeva atveidā un iegūt vīrišķīga pleca aizstāvību. Tā vietā, lai iedziļinātos galvenās varones pārdzīvojumu un meklējumu dziļumos, Milda izrādē ir un paliek tikai sižeta vēstītāja. 

Jauno cilvēku pulkā dažu ironisku akcentu ienes, piemēram, nespēja saprast citam citu, arī tad, ja lietota tiek dzimtā valoda. Ar lielu centību izsekot citu runātajam izceļas turku izcelsmes latvietis Modris Hugo Puriņa temperamentīgajā atveidā. Savukārt  Agnijas Dreimanes tēlotā Rota Kaktins savu stresa līmeni izlīdzina, adot rakstainus tautiskos cimdus. Bet Zintis, kas atbraucis no Latvijas, viņu atveido Artūrs Irbe, pārdzīvo, ka ir Latvijas krievs, tik ļoti viņš vēlas būt latvietis. Arī šis problēmas aspekts tiek tikai vārgi aizskarts:  ne jau izcelsme vai  krievu uzvārds, bet gan attieksme pret dzimetni un tās cilvēkiem noteiks tavu būtību. Turklāt  šis Zintis tik brīnišķīgi iemācījies sist spriguļus…

Kad izrādes otrajā daļā tiek piedāvātas ainas, kas ilustrē nometnes ieviržu norisi, tā vien šķiet, ka iestudējuma veidotāji visas problēmas atmetuši un stabili nostiprinās sižeta līmenī, pat ignorē skatuves darbības un ritma prasības. Tik neobligāts un neuzrunājošs ir folkloras ievirzes atdarinājums Selgas Pogas –  Lauras Jerumas izpildījumā. Mazliet temperamentīgāka norise ir nodarbībai, kurā Gata Malika Kārlis Bergs rosina nevis priecāties par tautiskiem smboliem, bet gudrot, kā tos pārdot pasaulē, demogrāfs Dzintars Poga aktiera Kaspara Goda visnotaļ simpātiskā veidolā māca jauniešiem, kā ar moderno tehnoloģiju palīdzību atrast savas dzimtas saknes iepriekšējo paaudžu radu rakstos. Ar nolūku iepriecināt Mildu viņš tīmekļa dzīlēs arī atrod kaut ko par viņas iespējamo vecvecāku gaitām. Iepriecināt izdodas, taču gribētā dramatisma vai dzīves nopietnības vietā skatītajam tiek tāda kā šķebīga medus maize. 

Tomēr dramaturģiski un režisoriski  neatrisinātas ir divas ainas. Pirmā –  politinformācija, ko nometņotājiem vada vieslektore Signes Dancītes atveidotā Dārta Alauksta. Frāžainie teikumi, abstraktas labvēlības intonācija un nekonkrētība, runājot par sabiedriski politiskām norisēm,  ne tikai apstādina darbību, bet skatītājiem liek pat garlaikoties. Bet negaumības kroni visai izrādei uzliek  “daudzināšanas aina”, kurā visi dalībnieki, pārģērbušies latviešu tautastērpos, kā paklausīgi skolnieki ļaujas Andas Albužes “svētrunai” par latviskām vērtībām. Tā ir  bezgala garu un abstraktu frāžu virknējums, lai pēc tam katrs dalībnieks pa žagariņam iemestu neredzamā tautiskā ugunskurā. Pilnīgi pieļauju, ka vārdi ir tuvi autentiskajai, nometnē skandētajai runai. Taču skatuve un mūsu trauksmainais laikmets necieš tiešu kopiju un liekulību, daudz iespaidīgāk vārdos ietērpto ideju būtu paust skatuves darbībā, kurā katrs nometnes dalībnieks varētu izpaust ne tikai sajūsmu par latvietību kā tādu, bet ielikt arī savu pārliecību par to, kas darāms, lai audzētu lielu un patiesu savu attieksmi pret tēvutēvu dzimteni.

Lai cik irdena un daudzvārdīga ir šī izrāde, atmiņā nenoliedzami paliek skats, kas, daudzkārt atkārtojoties, vistiešāk izteic vārdos nepateikto –  apjausmu par latviešu kopību. Ik rītu un vakaru nometņotāji, rokās sadevušies, dzied kādu tautasdziesmu. Viņus vieno senās dziesmas melodija un vārdi, vieno arī cieši sakļautās rokas, kas pasaulē izkaisītās atvases sakļauj ciešā un spēcīgā tvērienā.