Imants Holmkvists ir cīnītājs. Viņš gan saka, ka daudzas lietas viņa dzīvē atnākušās kā dāvana, tomēr par daudzām lietām arī nācies cīnīties, un jācīnās ir joprojām. Kopā ar Sietlas latviešu sabiedrību izcīnīts, ka tika saglabāts Sietlas Latviešu nams un baznīca, ko pilsētas transporta plāni draudēja nojaukt. Tagad Imants cīnās, lai nodrošinātu Baltijas studiju programmas pastāvīgu turpināšanu Vašingtona universitātē. Cīņu un izturību prasījuši arī izaicinājumi viņa paša dzīvē. 

Imant, tavas saknes nāk no divām ziemeļu tautām – latviešiem un zviedriem.

Mans uzvārds un tēva ģimene ir zviedru un norvēģu izcelsmes. Laikā no 1899. līdz 1901. gadam notika liela skandināvu izceļošana uz Ameriku, un mana tēva Ērika Holmkvista ģimene ir daļa no šiem izceļotājiem. Mans vārds ir Imants Frederiks Holmkvists, par godu manam vectēvam Frederikam, kurš  joprojām tekoši runāja zviedru valodā. Mana vecmāmiņa Vallija Freimene uzauga Annasmuižā pie Valmieras. Viņa ieradās ASV no dīpīšu nometnes Vācijā 1950. gadā, un mana mamma Karina viņai piedzima tūlīt pēc nokāpšanas no kuģa. Mammas ģimene sākotnēji dzīvoja Kolumbusā, Ohaijo pavalstī. Ģimenē visi runāja latviski, mamma gāja Gaŗezera Vasaras vidusskolā, un viņai izveidojās cieša saikne ar latviešu sabiedrību. 

Kopā ar jaunāko brāli Taage mēs uzaugām Kirklandē, Vašingtonas štatā, un mamma Karina mūs vairāku gadu garumā katru sestdienu veda uz Sietlas latviešu skolu, par ko tagad esmu viņai ļoti pateicīgs. Latviešu valodā gan sarunājāmies tikai ar mūsu vecmāmiņu Valliju, tāpēc iesākumā mēs daudz ko nesapratām no tā, kas Sietlas latviešu skolā notika latviešu valodā. Tomēr pusaudžu vecumā mēs tā pa īstam pieslēdzāmies latviešu sabiedrībai un četras vasaras pavadījām Rietumkrasta latviešu vasaras vidusskolā “Kursa”. Tajā laikā arī dejoju tautasdeju grupā “Trejdeksnītis”, un mēs piedalījāmies 1998.gada Dziesmu un deju svētkos Latvijā. 

Kāda bija tava sajūta, 18 gadu vecumā nonākot Latvijā, kur visi runā latviski un visapkārt ir Dzies­mu svētku pacilātāgaisotne?

Atceros, ka tā bija maģiska sajūta. Pēc četriem gadiem “Kursā” es varēju diezgan labi saprast latviešu valodu, un apmēram pēc vienas nedēļas jau sarunājos ar draugiem latviski. Satiku savus vienaudžus, dienas pavadījām deju mēģinājumos, bet naktis – interesantos klubos un bāros. Apmeklēju vecmāmiņu Valliju  Valmierā, redzēju Latvijas laukus. Tas bija ļoti iedve­smojoši, un man gribējās iepazīt Latviju arvien vairāk. 

Pavadīju Latvijā trīs nedēļas, un pēc tam ar savu draugu Gunāru Turaidu devāmies ceļojumā pa Eiropu. Atklāju, ka vairums eiropiešu runā vairākās svešvalodās, un sāku prātot, kādu svešvalodu es varētu iemācīties papildus latviešu valodai. Vašingtona universitāte piedāvāja Skandināvijas studiju programmu, un es pierakstījos latviešu un zviedru valodas klasēs. Sapratu, ka vislabāk valodu var apgūt, dzī­vojot valstī, kur šo valodu runā, un pusgadu dzīvoju Zviedrijā, strādāju par bārmeni un studēju zviedru valodu Upsalas universitātē. Lai uzlabotu arī latviešu valodu, 2001.gadā gadā pavadīju visu vasaru Latvijā.

Tajā laikā es studēju Starptautisko biznesu Vašingtona universitātē, un man bija doma palīdzēt attīstīt biznesa saites starp ASV, Latviju un Zviedriju. Gribēju iesākt savu biznesu Latvijā, un man pat bija sarunāti investori. Bet 2001.gada 9. septembrī, kamēr es kopā ar lauku strādniekiem Valmierā dzēru alu,  notika lielas globālas izmaiņas. Mazā padomju laika televizorā mēs ieraudzījām, kas notika Ņujorkā, un tas izmainīja visu! Pēc 9/11 tika apstādinātas tiešās investīcija uz ārvalstīm no ASV, samazinājās pieejamais kapitāls un samazinājās ceļojumu iespējas. Tā, pēc trim gadiem studējušam  starptautisko ekonomiku, latviešu un zviedru valodu, man bija jāmaina virziens. Es runāju par to  ar savu omīti Valliju, un viņa teica, ka es daudz un pat par daudz runājot un ka man patīk lasīt, un man vajadzētu mācīties par juristu.

Tātad vecmāmiņa galu galā noteica tavu turpmākokarjeru?

Pēc dažiem gadiem visu Amerikas latviešu  sabiedrību satrieca ziņa, ka Sietlas latvieši var pazaudēt savu īpašumu un skaisto namu!

Notikumi sākās 2013. gadā. Mēs saņēmām vēstuli no vietējās transporta kompānijas “Sound Transit”, ka viņi gatavojas būvēt pilsētas dzelzceļu tieši pa vidu Sietlas Latviešu namam un baznīcai. Pilsēta gribēja pārņemt visu Sietlas latviešu īpašumu, bet  mūsu latviešu kopiena bija gatava reaģēt ļoti spēcīgi. Tika izveidota īpaša komiteja, un mana pieredze advokāta praksē nekustamā īpašuma jautājumos deva iespēju iesaistīties, aizstāvot Vašingtonas Latviešu bied­rības un Sietlas latviešu luterāņu baznīcas un draudzes intereses. Man bija izpratne par atslēgas jautājumiem, kā arī izpratne par vietējo politisko dinamiku, un mēs ātri vien noorganizējām plašu sabiedrības komentāru un atsauksmju publikāciju. Domāju, ka bija ap 700 komentāru dažādos medijos, un mūs atbalstīja arī igauņu un lietuviešu kopienas, kas arī izmanto Sietlas Latviešu namu saviem pasākumiem. Sietlas latviešu centrā tajā laikā noritēja ļoti aktīva sabiedriskā dzīve.

Mēs dabūjām atbalsta vēstules latviešu centra saglabāšanai no visām organizācijām, kas izmantoja Latviešu namu, arī no trīs Baltijas valstu valdībām, no Amerikas latviešu apvienības (ALA), no koriem, deju grupām. Mēs salikām kopā ļoti spēcīgu atbildi vietējai pašvaldībai. Bez tam man izdevās panākt, ka mani uzklausa “Sound Transit” kapitāla komiteja, kas praktizē publiskas noklausīšanās, un man bija iedotas 10 minūtes prezentācijai. 

Savā uzrunā uzsvēru, ka eko­nomiski visiem būtu izdevīgāk, ja “Sound Transit” atrastu veidu, kā mazliet novirzīt dzelzceļa līniju, lai tā neiet namam pa vidu, bet gan pa latviešu īpašuma malu. 

Pētot Sietlas latviešu nama vēsturi, izrādījās, ka aizvadītā gadsimta 50. gadu sākumā latvieši jau bija iegādājušies īpašumu un uzbūvējuši namu citā rajonā, bet Sietlas pilsēta šo namu atņēma, lai uzbūvētu tā vietā Valingforda parku! Es atgādināju pilsētas un “Sound Transit” komitejai, ka pilsēta jau vienu reizi ir atņēmusi namu, ko būvējuši Otrā pasaules kara bēgļi, cilvēki, kas nāca no sīpīšu jeb dislocēto personu  nometnēm Eiropā, cilvēki, kas jau bija pazaudējuši savas mājas. Šie paši cilvēki sanāca kopā un no 1970. līdz 1972. ga­dam uzbūvēja Latviešu centru no jauna. Un vai patiešām pilsēta to atkal atņems?! Tas neizklausās pareizi! Mums ir jāatrod labāks risinājums!

Redzēju, ka cilvēki, kas bija komitejā – Sietlas mērs un vietējo pašvaldību mēri, un “Sound Transit” direktors, māja ar galvu – jā, mums ir jāatrod labāks atrisinājums! Plānošanas komiteja saprata, cik ļoti daudz Latviešu nams nozīmē latviešu un visu baltiešu sabiedrībai  kā kultūras, izglītības, reliģisks un sabiedrības sociālās dzīves centrs. Rezultātā dzelzceļa sliedēm tika mainīts virziens, jo viena no prioritātēm bija Latviešu nama saglabāšana pašreizējā vietā.

Jāteic, mēs strādājām kopā kā lieliska komanda, lai varētu sagatavot spēcīgus un pārliecinošus argumentus latviešu centra saglabāšanai, un mūsu latviešu kopiena tiešām ir stipra un saliedēta. 

Bieži vien cilvēki aktīvā darba karjeras un ģimenes nodibināšanas laikā aiziet no latviešu sabiedrības. Tu tomēr visus šos gadus lielu daļu sava laika un dzīves esi veltījis latviešu sabiedrībai.

Es uzaugu latviešu sabiedrībā, apmeklēju latviešu vasaras nometnes, piedalījos arī skautu organizācijā. Jau ļoti jaunā vecumā sapratu, ka ir tik daudz cilvēku, kas ziedo savu laiku un naudu, lai nodrošinātu šo lielisko pieredzi man un maniem draugiem. Es uzaugu ziedošanas un došanas tradīcijā. Kad Latviešu nams bija apdraudēts, es sapratu, ka ir pienācis mans laiks īsti piesaistīties un tāpat jutās  visi, kas strādāja mūsu komitejā.

Kopš 2021. gada tu esi uzņēmies Latvijas Goda konsula pienākumus Vašingtonas pavalstī.

Dažus gadus pēc notikumiem ar Latviešu centru man piedāvāja uzņemties Goda konsula amatu. Zināju, ka šajā amatā varu palīdzēt Latvijai, Vašingtonas štata latviešiem, jo man ir ne tikai pieredze darbā ar vietējām pašvaldībām, bet arī labi kontakti biznesa cilvēku vidū. Tomēr reali­tātē viss izvērtās citādi, jo 2022.gadā Krievija iebruka Ukrainā, un liela daļa mana darba tika veltīta aizsardzības jautājumiem.

Viena no tavām prioritātēm Goda konsula amatā ir nodrošināt Baltijas studiju programmas turpināšanu Vašingtona universitātē.

Man pašam bija lieliska iespēja mācīties Baltijas studiju programmā aizvadītā gadsimta 90.gadu beigās, un bez šīs programmas, es nevarētu runāt latviski, nevarētu tik labi iesaistīties latviešu kopie­nā un varbūt arī nebūtu Latvijas Goda konsuls.

Programma ir turpinājusies jau vairāk kā trīsdesmit gadus, un ļoti daudz izcilu cilvēku ir veltījuši savu darbu un pūles, lai programma turpinātos. Te vispirms jāmin profesors Guntis Šmidhens.  Pēdējā gada laikā es patiešām esmu veltījis savu uzmanību šai programmai. Daļu programmas finansējuma dod Vašingtonas štats, daļa finansējuma nāk no trīs Baltijas valstu valdībām, bet lielā mērā to nodrošina latviešu, lietuviešu un igauņu sabiedrības  ikgadējie ziedojumi. Tomēr ir iespējams izveidot pietiekami lielu finansiālo fondu, lai studiju programmas finansēšanu segtu ienākumu procenti un lai tā  būtu pastāvīga. Mums ir zināms, cik lielam jābūt šim fondam, un kopā ar komiteju strādājam, lai Baltijas studiju programma būtu pilnībā finansiāli nodrošināta. Mūsu darbā piedalās arī Igaunijas un Lietuvas goda konsuli, goda konsuli Eiropā, un it īpaši Skandināvijā.

Baltijas studiju programmu aicinām atbalstīt trīs veidos. Pirmais – ziedojums tūlīt, šodien! Jebkura summa ir laba. Ceram uz visu latviešu, lietuviešu un igauņu sabiedrības atbalstu visā Amerikā. Otrs – ziedojums kā daļa no mantojuma novēlējuma. Man tagad ir 46 gadi, bet pirms diviem gadiem man tika diagnosticēts vēzis,  es ar to cīnījos, bet tolaik  arī izplānoju savu novēlējumu, un tagad mans novēlējums iekļauj Baltijas studiju programmu un Latviešu Rietumkrasta izglītības centru “Kursa”. Mēs gatavojam dokumentus, lai šo novēlējumu varētu viegli iekļaut jebkurā mantojuma plānā. Trešā daļa būs finansējums no Baltijas valstu un Skandināvijas valdībām un dažādām citām organizācijām ASV. Domāju, ka šis projekts prasīs trīs vai četrus gadus. Protams, mūsu sabiedrībā ir daudz vajadzību un nepieciešamību pēc finansiālā atbalsta, bet, savācot nepieciešamo summu, mēs domājam, ka tas nodrošinās Baltijas studiju programmas finansējumu bez ikgadējiem ziedojumiem.

Darbs latviešu sabiedrībai ir liela daļa tavas dzīves. Vai arī tava ģimene, tostarp trīs bērni, piedalās latviešu kopienas sadzīvē?

Savu nākamo sievu satiku dienā, kad uzzināju, ka esmu uzņemts Sietlas universitātes Juridiskajā fakultātē. Draugi mani aizveda nosvinēt uz bāru “Īru imigrants”, un tur es viņu ieraudzīju. Alana ir no Vinipegas Kanādā, viņa runā vairākās valodās un ļoti atbalstīja manu dalību latviešu sabiedrībā jau no paša sākuma. Mums ir trīs bērni. Meitas Linnea un Mila šogad ies “Kursas” Vasaras vidusskolā, Linnea jau trešo gadu, bet Mila pirmo. Dēlam Taage ir deviņi gadi un šogad viņš atkal piedalīsies bērnu nometnē  “Mežotne”. Visi bērni ar nepacietību gaida šo laiku. 

Latviju ar sievu Alanu esam apmeklējuši 2007.gadā, neilgi pēc kāzām. Gribējām braukt uz Latviju 2023.gadā uz Dziesmu svētkiem, bet tad nāca vēža diagnoze. Tagad plānojam braukt uz Latviju nākamajā vasarā.

Es domāju, ka ikkatra cilvēka dzīvē pienāk grūtību un smagu izaicinājumu laiks. Man ir bijusi tik laba, veiksmīga dzīve! Bija pienācis laiks, kad arī manā dzīvē sākās grūts laiks. Man dzīvē tik daudz labu cilvēku ir palīdzējuši, un šobrīd arī es cenšos darīt labu sabiedrībai, kas ir bijusi tik laba pret mani.