Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pats svarīgākais mūsu valsts attīstības mērķis bija iekļaušanās Rietumu politiskajās, drošības un un saimnieciskajās struktūrās, pirmām kārtām NATO un Eiropas Savie­nībā (ES). Šo mērķi atbalstīja visi nozīmīgākie politiskie spēki, kas Latvijā darbojās 1990. gados – Tautas Fronte, Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Tēvzemei un Brīvībai, Latvijas Ceļš, Kristīgo demokrātu savienība, Tautas partija. Pateicoties konsekventai reformu politikai, Latvija 2004. gadā kļuva par piln­tiesīgu NATO un ES dalībvalsti. Šodien varam lepoties ar piederību pašiem prestižākajiem pasaules val­stu klubiņiem. Kopš 2007. gada esam Šengenas zonā, kas ļauj pārvietoties Eiropas kontinentā bez robežkontroles. Savukārt 2014. gadā Latvija pievienojās eirozonai. Tā gluži burtiski piepildījies sauklis “Atgriezties Eiropā”. Attīstība, par kādu pirms gadiem trīsdesmit varējām tikai sapņot. Arī pati Eiropa pagaidām vismaz ārēji saglabā spožumu un pievilcību. Eiropas iedzīvotāji, īpaši kontinenta Rietumos, bauda vienu no augstākajiem dzīves standar­tiem pasaulē. NATO joprojām sargā  “vecā kontinenta” ārējās robežas. Vienlaikus Rietumu pasaule un pirmām kārtām Eiropa saskaras ar vairākiem nopietniem izaicinājumiem, kas apdraud tās ierasto dzīves kārtību. Patiesībā tie ir nopietni draudi, kas aptver vairākas jomas – ekonomisko konkurētspēju, demogrāfiju, drošību.

Eiropas politiskajā un saimnieciskajā kodolā, ES valstīs, patlaban dzīvo 450 miljoni cilvēku, aptuveni 5, 5 % no visas pasaules iedzīvotājiem. Viņi saražo ap 15 % no pasaules kopprodukta, ieņemot trešo vietu aiz ASV un Ķīnas. Tomēr Eiropas īpatsvars globālajā ekonomikā pastāvīgi sarūk. Eiropā nav kompāniju, kas spētu līdzināties amerikāņu “Nvidia”, “Microsoft”, “Apple”, “Google”, “Meta”, “Open AI”, “Tesla” vai “Space X”. Ne velti pastāv teiciens, ka “Ame­rika izgudro, Ķīna kopē, bet Eiropa regulē”. Par interneta mēmi kļuvis neatdalāmais plastmasas pudeļu korķītis, kas ieviests kopš 2024. gada saskaņā ar ES direktīvu “Par plastmasas izstrādājumu kaitējuma uz vidi ierobežošanu”. Katrs, kurš būs redzējis plastmasas atkritumu kalnus Indijā vai Ēģiptē, saprot, ka tā ir bezjēdzīga darbošanās, kam nav nekāda sakara ar nopietnu vides politiku un cīņu ar klimata pārmaiņām. Pa daļai Eiropas atpalicība skaidrojama ar tendencēm izglītībā, ar eksakto un inženierzinātņu prestiža samazināšanos. Arī Latvijas augstskolās starp populārākajām studiju izvēlēm šogad ir ārstniecība, psiholoģija, tieslietas un sociālās zinātnes. Tas neatbilst darba tirgus vajadzībām, kur trūkst inženieru, ķīmiķu, tehniķu un programmētāju. Daudzviet Eiropā, īpaši jaunatnes vidū, popu­laritāti gūst kreisi zaļo politiķu idejas par “nulles izaugsmi” (zero growth), deindustrializāciju, zaļo bezizmešu ekonomiku utt. Šie cilvēki nesaprot, ka Eiropa ir tikai neliela daļa no pasaules. Pat ja mēs pārceltu Eiropas lielākās ekonomikas – Vāciju, Franciju, Apvienoto Karalisti, Itāliju un Spāniju – atpakaļ uz viduslaikiem un sāktu pārv­ietoties ar zirgiem, kā to dara amiši Amerikā, tas nekādi neietekmētu pasaules klimatu. Āzijā patlaban tiek būvētas ap 1000 jaunas ogļu spēkstacijas. Tikmēr Vācija spītīgi nevēlas atsākt darbināt kancleres Angeles Merkeles laikā slēgtās atomspēkstacijas, kas joprojām ir vistīrākais enerģijas avots.

Ar ekonomiku cieši ir saistīta demogrāfija. Nevienā no Eiropas valstīm vidējais bērnu skaits, kas sievietei piedzimst viņas dzīves laikā (fertility rate), patlaban nesasniedz divus. Tas ir minimālais skaitlis, kas nepieciešams paaudžu nomaiņai. Eiropas tautas noveco. “Vecais kontinents”, Rietumu civi­lizācijas šūpulis, lēnām pārvēršas par senioru mītni. Tas savukārt rada spiedienu uz sociālās nodrošināšanas, veselības aprūpes un pensiju sistēmām. Ja nekas nemainīsies, pēc dažiem gadu des­mitiem uz vienu pensionāru Eiropā būs tikai 1, 5 strādājošie nodokļu maksātāji. Eiropas valstis būs spie­stas reformēt pašreizējās pensiju sistēmas, pretējā gadījumā aiz­vien vairāk senioru pēc aiziešanas pensijā būs spiesti rēķināties ar trūkumu, pat nabadzību. Īpaši draudīgs ir stāvoklis Eiropas dienvidos un austrumos, tajā skaitā arī Latvijā. Tie ir reģioni, kur cilvēki ir pieraduši rēķināties ar valsts pensijām un neveido privātus pensiju uzkrājumus. Saprotams, vienmēr pastāv iespēja celt pensijas vecumu. Piemēram, Latvijā no pašreizējiem 65 gadiem uz 67 vai pat uz 70 gadiem. Nelaime tāda, ka šāds solis neveicinās nodokļu maksāšanu. Jo vidējais vīriešu dzīves ilgums Latvijā patlaban ir tikai 70, 5 gadi. Tad kāda jēga man rūpēties par pensiju, ja ir liela iespēja to nesagaidīt?

Viens no vienkāršākajiem demogrāfijas problēmas risinājumiem, ko piedāvā ekonomisti un politiķi, ir darbaspēka imigrācija. Kopš dzelzs priekškara krišanas miljoniem cilvēku no Centrālās un Austrumeiropas kā darba meklētāji ieradās Rietumeiropā un ASV. Ar laiku šī migrācija kļuva lēnāka. Polijas un Lietuvas gadījumā jau vērojama pretēja tendence, kādreizējie darba migranti lielā skaitā sākuši atgriezties mājās. Tad kur ņemt trūkstošās darba rokas? Atliek vien tā saucamā trešā pasaule. Arī Latvijā patlaban lielā skaitā ierodas viesstrādnieki no Uzbekistānas, Baltkrievijas, Ukrainas un Moldovas. Pagaidām tas ir kontrolēts process, jo šie cilvēki iebrauc ar īpašām darba vīzām. Diemžēl šodien pie Eiropas robežām pulcējas cilvēki, kuri uzdodas par bēgļiem, bet patiesībā brauc pēc pabalstiem un gremdē ekonomiku. Relatīvi nabadzīgā Latvija laimes meklētājus no Mali, Etiopijas, Eritrejas, Pakistānas vai Afganistānas neinteresē. Viņu mērķis ir Vācija, Apvienotā Karaliste, Francija, Zviedrija, Beļģija, Nīderlande. Tās ir bagātas zemes, kas maksā pabalstus un kur izveidojušās lielas, pašpietiekamas imigrantu kopienas. Un tā ir vēl viena Eiropas problēma- pamatnāciju aizstāšana (replacement) ar iebraucējiem no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem un Āzijas. Politiski nekorekts temats, par ko joprojām izvairās runāt. Migranti, it īpaši musulmaņi, atšķaida vietējās kultūras un vājina nāciju politisko gribu. Pastāv bažas, vai politiskās partijas Apvienotajā Karalistē, Francijā vai Vācijā, kas nākotnē būs spiestas rēķināties ar musulmaņu balsīm, Krievijas uzbrukuma gadījumā izrādīs solidaritāti ar Latviju. Patiešām, kāpēc arābam ar Francijas pasi kabatā cīnīties par kaut kādu Daugavpili, kas atrodas otrā Eiropas malā?

Tomēr vislielākā Eiropas problēma ir pašreizējais kontinenta drošības apdraudējums. Turpinās Krievijas agresija pret Ukrainu. Šajā situācijā nav īsti saprotama ASV prezidenta Donalda Trampa nostāja, kurš brīžiem pūš Putina stabulē. Tā nu Amerikas egoismu un Eiropas vājumu šodien ar savām asinīm apmaksā ukraiņi. Bet Eiropas un Latvijas drošība pagaidām nav iespējama bez ASV iesaistes. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā Apvienība) intervijā Neatkarīgajai Rīta avīzei atzīst: “Ideja, ka bez ASV Eiropa spēs sevi militāri nosargāt- tas nav iespējams vismaz tuvākos desmit gadus. Lai arī kā mūs dažkārt kaitinātu ASV administrācijas izgājieni.” Tikmēr NATO iekšienē notiek lēna politiska erozija. Nav vienprātības ne par atbalstu Ukrainai un tās dalību NATO aliansē, ne kopējas stratēģijas attiecībā uz Krieviju. Rietumu vienotību šķeļ arī D. Trampa izteikumi par vēlmi anektēt Kanādu un Dānijai piederošo Grenlan­des salu. Savukārt labā ziņa ir tā, ka, pateicoties D. Trampa spie­dienam, NATO Eiropas partneri piekrituši palielināt aizsardzības izdevumus līdz 5 % no nacionālā kopprodukta gadā. Ar vienu izņēmumu- Spāniju. Patiesi, jo tālāk no Krievijas robežām, jo rožainākas brilles! Ilggadējais Francijas armijas Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālis Tjerī Burkārs (Thierry Burkhard), kurš šo amatu atstāja šī gada jūlijā, nesenā intervijā laikrakstam Libération brīdina, ka pieaugošo globālo draudu apstākļos Eiropa var kļūt par “medījamu dzīvnieku”. T. Burkharda uzskatā eiropieši joprojām dzīvo “naivās ilūzijās par pasauli, kurā patiesībā valda vilku likumi”. Viņa uzskatā Eiropai patlaban vislielākās briesmas rada nevis Krievijas tanki, bet gan Krievijas un Ķīnas vadītā “devesternizētā pasaules kārtība” (de-Westernized world order), kas vājina Eiropu pat bez tieša militāra konflikta. To, ka šādi draudi ir reāli, apliecina nesenā militārā parāde Pekinā, kur plecu pie pleca stāvēja Ķīnas, Krievijas, Ziemeļkorejas, Irānas vadītāji. Izsakoties prezidenta Džordža Buša vārdiem, - modernās pasaules “ļaunuma ass” (axis of evil).

Ārējais spiediens var saliedēt, bet tas var arī drupināt, pat izārdīt. Es pats labi atceros notikumus Padomju Savienībā tās pastāvēšanas pēdējos gados. Vēl 1988. gadā nekas neliecināja par iespējamo komunistu lielvaras sabrukumu. Latvijā cilvēki cerēja, ka Mihaila Gorbačova “pārbūves” politika nesīs kaut lēnas, tomēr pozitīvas pārmaiņas. 1989. gadā monumentālajā impērijas ēkā parādījās pirmās plaisas, bet 1990. gadā jau sagruva daži balsti. Un tad notika šķietami neiespējamais. 1991. gada vidū izjuka sociālisma nometnes mili­tārā alianse –  Varšavas pakts, bet gada nogalē kādreizējā lielvara sabruka kā kāršu namiņš. Tā dažos gados beidza pastāvēt Padomju Savienība un tās radītā impērija. Nepatīkama līdzība ar šodienu. Ja vēl pirms gada ES un NATO organizāciju izjukšana likās neiedomājama un absurda, tad šodien par jau tiek runāts medijos un politiķu diskusijās.

Personīgi es esmu piesardzīgs optimists un joprojām ticu, ka Rie­tumi spēs saņemties. Ka amerikāņi un Eiropas tautas būs pietiekoši gudras, lai ievēlētu  konservatīvi domājošus, izlēmīgus politiķus, kuri apzinās pastāvošos draudus un spēj atšķirt īstus draugus no viltus praviešiem.