Ar bisi kancelē
Apskatīt komentārus (0)


17.04.2012

Eduards Silkalns

Ar bisi kancelē

Andrejs Johansons, Latvijas kultūras vēsture 1710-1800, apgāds „Jumava”, 640 lpp.

Viņdien Veselības centrā 4, Krišjāņa Barona ielā Rīgā, lasu uz mediķu kabinetu durvīm ikviena speciālitātes nosaukumu. Pie vienām durvīm teikts – flebologs, pie nākamajām – proktologs, turpat blakus pie trešajām – algologs. Tā kā jau mūsu senči sacīja: „Mūžu dzīvo, mūžu mācies,” - un tā kā arī mūsdienu izglītotājiem modes vārds ir mūžizglītība, apzinīgi pierakstu svešādos terminus piezīmju grāmatiņā, lai mājās noskaidrotu to nozīmi. Tomēr ne mana Latviešu literārās valodas vārdnīca (1972-1996), nedz Svešvārdu vārdnīca (1958) pie gudrības nenoved. Tikai no radinieka, kam labas attiecības ar gūgeli (Google) izdibinu, ka flebologa uzmanība pievērsta asinsvadiem, proktologa – zarnām, bet algologa – sāpēm.

Latvija vispār liekas būt draugos ar -logiem un -loģijām. Kaut palēnām no modes iziet padomju gados ieviestā stomatoloģija un atpakaļ nāk zobārstniecība, skolās līdzšinējās kultūras vēstures vietā sāk mācīt kultūroloģiju. Kāpēc visi šie logi un loģijas? Nu, protams, lai izklausītos gudrāk! Nez ko reliģiju un kultūras vēsturnieks Andrejs Johansons (1922-1983) būtu sacījis, ja viņa mūža laikā kāds būtu iedomājies viņu nodēvēt par kultūrologu? Droši vien būtu pasmīnējis. Johansons bija daudz par gudru un viedu, lai viņam būtu jebkāda vajadzība ar savu gudrību plātīties.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 17)