„Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi...”
Apskatīt komentārus (1)


13.07.2011

Sallija Benfelde

„Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi...”

Latvijas miljonāri sākuši publiski raudāt. Pagājušajā vasarā pirms 10. Saeimas vēlēšanām apraudājās Ainārs Šlesers, kad gaismā nāca patiesība par viņa tēvu. Pagājušajā nedēļā asaras slaucīja prezidents Andris Bērziņš, pēc inaugurācijas viesojoties savā pirmajā skolā Nītaurē, bet dienu pēc tam raudāja Andris Šķēle, Tautas partijas kongresā runājot par partijas likvidēšanu. Šleseram un Šķēlem droši vien bija žēl sevis – vienam, ka tiek apēnots rūpīgi veidotais kristīga un gandrīz šķīsta cilvēka tēls, otram – skumjās par polītbiznesa projekta izgāšanos. Par ko raudāja prezidents, grūti teikt, jo savu skolu pēdējo reizi viņš bija apmeklējis pagājušajā gadā un nebija tā, ka pirmo reizi pēc daudziem gadiem skatīja vaigā bijušos skolotājus. Varbūt tās bija sajūsmas asaras ne tikai ka pratis tikt pie amatiem partijā okupācijas gados, bet arī atjaunotajā Latvijā mācējis „likt uz pareizo kārti”?

Lai kā tas arī būtu, raugoties miljonāru asarās, gribot negribot prātā nāca Raiņa četrrinde:

Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi:

Dzird par grūtdienīšu raudām,

Tūdaļ kabatā bāž roku,

Izvelk savu - nēzdodziņu.

Tiesa gan, klausoties prezidenta stāstus par to, cik smagi un cik daudz viņš strādājis un tāpēc viņam ir vislielākā pensija Latvijā, varētu citēt vēl dažas Raiņa rindas”:

Ko jūs brēcat, ka liktens jums skarbs?

Jums jau taču tik rokām ir darbs.

Vai tad nau grūtāk galvu lauzīt,

Nekā trallinot akmeņus dauzīt?”

Tiesa gan, “galvas darbu” strādātāji - Latvijas miljonāri labprāt runā par saviem sasniegumiem un īpašajiem biznesa talantiem, bet lielāko tiesu klusē par problēmām, kuŗas patiešām ir pastāv un kuŗas jārisina, ja gribam izrāpties no bedres.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 27)