Lielā opozicija
Apskatīt komentārus (0)


14.07.2010

Sallija Benfelde

Lielā opozicija

   Astrologi runā par lielo Saturna un Urāna opoziciju, runā par planētu veidoto lielo T-kvadrātu debesīs un teic, ka nobeigumam tuvojas kāds būtisks globālu satricinājumu laiks. Prognozes skan visai skarbi: sāksies nozīmīgas pārbīdes varas sadalījumā, kaut kādā mērā mainīsies pati varas struktūra, iespējami būtiski notikumi polītikā, cīņa par varu var kļūt arī vardarbīga.

Astrologi runā par lielo Saturna un Urāna opoziciju, runā par planētu veidoto lielo T-kvadrātu debesīs un teic, ka nobeigumam tuvojas kāds būtisks globālu satricinājumu laiks. Prognozes skan visai skarbi: sāksies nozīmīgas pārbīdes varas sadalījumā, kaut kādā mērā mainīsies pati varas struktūra, iespējami būtiski notikumi polītikā, cīņa par varu var kļūt arī vardarbīga.

Man grūti spriest par astroloģiju un par Urāna opoziciju, bet tas, kas šeit, Latvijā, saredzams pat ar neapbruņotu aci, ir arvien pieaugošā opozicija pret Latvijas valsti. Šajā opozicijā iesaistās aizvien jauni cilvēki, biedrības, partijas, lai, slēpjoties aiz skaistiem vārdiem, Latviju iegrūstu dziļāk Krievijas apskāvienos un nodrošinātu sev pilnas kabatas labumu.

Protams, lielākais spēlētājs ir prokremliskā polītisko partiju apvienība Saskaņas centrs (SC). Par šiem Latvijas mīļotājiem gan mans kollēga Kārlis Streips, gan es pati esam rakstījuši jau pietiekami daudz. Vienīgi jāpiebilst - Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptauja par jūniju liecina, ka par šo sarakstu gatavi balsot 18,8 procenti vēlētāju. Savukārt par Šlesera un Šķēles partiju, uzņēmēju kustības Par labu Latviju un trīs reģionālo partiju polītisko apvienību Par labu Latviju, kuŗu uzņēmies vadīt eksprezidents Guntis Ulmanis, jūnijā būtu gatavi balsot 3,8 procenti balsstiesīgo. Protams, var priecāties, ka vēlētāji nav tik naīvi, kā šīs polītiskās apvienības bosi cerējuši, bet nevajadzētu aizmirst, ka vēlēšanas notiks tikai 2. oktobrī un lielā „smadzeņu skalošana” pa īstam vēl tikai sāksies. Turklāt jau tagad tiek veikti dažādi „priekšdarbi”, lai vēlētāji dzirdētu un redzētu tikai Ulmaņa kunga vadāmos.

Pirmkārt, kā zināms, Andrejam Ēķim, kas ir viens no Par labu Latviju dibinātājiem un atbalstītājiem, Latvijā kopš samērā nesena laika pieder vairākas komerctelevīzijas: LNT un TV5, kuŗas jau tagad pūlas, ko māk. Acīmredzot vēlēšanu tuvums ir iedvesmojis Ēķa kungu tās pirkt un, iespējams, kādus ļoti ieinteresētus cilvēkus pirkumam naudu sagādāt.

Otrkārt, tieši pašlaik sabiedriskās televīzijas LTV ģenerāldirektors Edgars Kots ir nācis klajā ar ļoti savdabīgu šantāžu – proti, LTV neesot naudas, lai maksātu par LTV ēkas apsardzi, tāpēc nebūs priekšvēlēšanu diskusiju, kuŗās vienāds bezmaksas raidlaiks paredzēts visām partijām un to apvienībām, kas piedalīsies Saeimas vēlēšanās. Tā sacīt, vai nu valsts maksās par apsardzi un tad tiks padomāts, ko un kā rādīt, vai arī nekādu bezmaksas diskusiju vēlētājiem neredzēt. Protams, tiem, kam naudas gana, problēmu nebūs, nopirks reklāmas laiku un dziedās vissaldākajās mēlēs, solot paradīzi zemes virsū. Par to, ka LTV ēkā telpas īrē aptuveni 40 firmas, no kuŗām arī varētu iekasēt maksu par ēkas apsardzi, ģenerāldirektors Kots klusē. Tāpat klusēts tiek par to, ka likums prasa sabiedriskajai televīzijai garantēt minētās bezmaksas priekšvēlēšanu diskusijas.

Treškārt, daži vērojumi liecina, ka tiks izspēlēta kāda visai interesanta kārts – ir uzņēmēju kustība Par labu Latviju un ir polītiskā apvienība Par labu Latviju, kas piedalīsies vēlēšanās. Naudas summa, ko vēlēšanām var iztērēt viens saraksts, ir ierobežota un tiek kontrolēta. Iepriekšējās vēlēšanās likumu izdevās apiet ar līkumu, jo reklāmas puiši, kas apkalpoja Tautas partiju un LPP/LC, izveidoja sabiedriskas organizācijas, kas dažādos televīzijas kanālos slavināja Šķēli un Šleseru, izmantojot piekāpīgus un ieinteresētus aktieŗus, zinātniekus un ārstus. Pasākums tika nodēvēts par pozitīvisma kampaņu. Šo organizāciju reklāmai tērētā nauda, protams, netika ieskaitīta partiju priekšvēlēšanu tēriņos. Toties, KNAB šo naudu tēriņos ieskaitīja, un vēl pašlaik notiek tiesāšanās, vai minētajām partijām pārtērētā nauda jāatmaksā valstij. Tagad likums prasa priekšvēlēšanu izdevumos ieskaitīt arī šādas pozitīvisma kampaņas, bet šķiet, ka ir atrasts jauns veids, kā tikt pie „virsnormas” naudas tēriņiem.

Gan kustībai, gan polītiskajai apvienībai ir pilnīgi vienāds nosaukums, arī daudzi cilvēki ir vieni un tie paši gan kustībā, gan apvienībā. Ja tiks reklāmēta kustība, vēlētājs gluži automatiski sacīto attiecinās arī uz apvienību, un pieaugs iespēja, ka vēlēšanu dienā tiks paņemts biļetens ar šo nosaukumu. Turklāt krizes gados iedzīvotāji ir labi iegaumējuši patiesību, ka uzņēmējdarbība valstij dod krietnus nodokļus. To, ka kustībā ir labs bariņš uzņēmēju, kuŗu biznesa vēsture un arī šodiena, maigi sakot, nav diez cik tīra, daļa vēlētāju gan ir pamanījuši, tomēr Latvijā nez kāpēc ļoti daudzi neatceras klasisko korupcijas formulu: bizness + polītika = korupcija. Tāpēc Šlesera un Šķēles pasākumam ar Ulmaņa un uzņēmēju palīdzību var izdoties tikt pāri 5 procentu barjērai.

Kā zināms, Par labu Latviju un arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ar Lembergu priekšgalā jau ir paziņojuši, ka pēc vēlēšanām labprāt strādās SC  iesniegumu par iestāšanos ZZS, lai kandidētu tās saraksta galvgalā, ir uzrakstījis TB/LNNK vecbiedrs, komponists Imants Kalniņš, protams, arī paziņot, ka aiziet no TB/LNNK. Dabiski, ka par to var brīnīties, jo nupat intervijā Kalniņš arī atzīst, ka tad, ja pie varas nāks SC, latviešu valodas statuss mainīsies, tāpat arī latviešu valsts svētku dienas. Tomēr fakts paliek fakts, un diez vai to mainīs tīmekļa portālu komentētāju rakstītais, ka  Kalniņam nebūtu par sliktu atcerēties pašam savu dziesmu, kuŗā ir vārdi: „bet dziesma nav par krekliem, bet par sirdsapziņām”. ministru prezidenta valdībā. Starp citu, jūnijā par ZZS būtu gatavi balsot 10, 1 procents vēlētāju.

Tātad „opozicijas pusē” ir SC, Par labu Latviju un ZZS, kas piesliesies tur, kur būs izdevīgāk. Un, protams, ja pašreizējos 3,5 procentus vēlētāju balsu pavairos Ždanokas partija Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL), tad tas būs pirmais un visdabiskākais SC partneris. Tas nozīmē, ka partiju apvienībai Vienotība un nule nodibinātajai TB/LNNK un visu Latvijai nacionālajai apvienībai kopā jāiegūst vairāk vēlētāju balsu nekā minētajām Latvijas „opozicionārēm”.

Vai tas būs tik vienkārši, kā varētu likties pirmajā brīdī? Galu galā vēlētāji taču labi zina, kuŗš „palīdzēja” Latvijai nokļūt tik dziļā bedrē. Tomēr, lasot astrologu pareģojumus šim gadam, gandrīz vai jāsāk ticēt uz vārda, jo prognozēs teikts, ka var notikt gluži vai neiedomājamais un neaptveramais. Un kaut kas tāds pamazām sāk notikt.

Pirmais – kādreizējais Šķēles un Tautas partijas padomnieks reklāmas un sabiedrisko attiecību jautājumos Jurģis Liepnieks uzsācis dīvainu kampaņu par vieglo narkotiku jeb t.s. zālītes legālizēšanu Latvijā. Liepnieks ir gudrs un visnotaļ prāgmatisks reklāmas un sabiedrisko attiecību cilvēks, kuŗu dažādi morāles un ētikas apsvērumi darbā netraucē. Viņa ideja par zālītes legālizēšanu jauniešu lokā kļūst aizvien populārāka, bet polītikas aizkulisēs ik pa brīdim atskan runas, ka Liepnieks gan nav nevienai partijai visas vēlēšanu kampaņas vadītājs, bet ir kāds saraksts, kuŗam esot viens konkrēts Liepniekam dots uzdevums: dabūt vēlēšanās 5 procentus latviešu vēlētāju balsu. Kāpēc? Lai iecerētās pārmaiņas pēc vēlēšanām neizskatītos pēc krievu uzbrukuma Latvijai, jo par sarakstu taču būs nobalsojuši arī kādi 5 procenti latviešu. Pirms vēlēšanām „saraksta turētāji” arī nākšot klajā ar tādu pašu ideju, sniedzot pamatojumu, ka atļauto vieglāk kontrolēt. Vai šīs runas atbilst patiesībai? Nezinu. Vai Latvijas polītiskā ētika pieļauj izmantot tādus paņēmienus priekšvēlēšanu cīņā? Manuprāt, pieļauj un ne to vien.

Otrs, par ko jādomā, ka tas ir mazliet citādāks, nekā izskatās pirmajā brīdī, ir uzsaukums dibināt jaunu partiju ar nosaukumu Pēdējā partija, kuŗas lozungs ir: „Nezinu. Neesmu izlēmis.” Šo uzsaukumu parakstījuši 20 cilvēki, starp kuŗiem  ir gan rakstnieks, gan mācībspēki, gan mūziķi gan arī reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālisti. Pati par sevi šādas partijas dibināšana nebūtu nekas īpašs, jo dažādas amizantas partijas ik pa laikam kādā valstī tiek dibinātas un piedalās vēlēšanās, jo tā ir savdabīga protesta forma, izmanto tie, kuŗiem konkrētā brīža polītika nepatīk. Tomēr uzmanīties liek fakts, ka viens no Pēdējās partijas potenciālajiem dibinātājiem ir Kaspars Rolšteins, kas savulaik kopā ar Jurģi Liepnieku dibināja sabiedrisko organizāciju, kuŗas uzdevums bija pozitīvisma kampaņas veidošana Tautas partijai. Tiesāšanās, kā iepriekš minēts, vēl turpinās, un Rolšteina vārds figūrē tiesas materiālos. Tāpēc iespējams, ka partija patiesībā tiek dibināta, lai atņemtu balsis citām partijām. Kāds, protams, var iebilst – tad taču tā atņems balsis jebkuŗai latviešu partijai, un kādēļ gan Šķēlem tas būtu vajadzīgs?

Pirmkārt, par šo partiju varētu balsot tie, kas negrib balsot ne par vienu no zināmajiem sarakstiem, tātad Šķēlem un Šleseram balsis tā diez vai atņems. Otrkārt, maz ticams, ka Pēdējā partija varētu iekļūt Saeimā, un tas nozīmē, ka par to nodotās balsis aizies sarakstiem, kuŗi būs ieguvuši visvairāk balsu. Ļoti ticams, ka SC tā arī paliks līderis saņemto balsu ziņā, bet par otro vietu vēl nāksies pacīnīties, jo jūnijā par Vienotību būtu balsojuši tikai 12,3 procenti vēlētāju. Tātad vajag labu naudu, dažādas viltīgas izdarības, un tie paši ZZS var tikt krietni augstāk. Dažādu firmu aptaujas gan procentos stipri atšķiŗas, taču visās SC ir pirmie, Vienotība ir otrā, bet ZZS seko cieši pa pēdām. Tāda, lūk, ir tā lielā opozicija Latvijā!