Kas ir okupācija?
Apskatīt komentārus (2)


21.07.2010

Franks Gordons

Kas ir okupācija ?

 Svešs kaŗaspēks ienāk kādas valsts territorijā. Tā ir okupācija. Un šī svešā kaŗaspēka klātbūtne nosaka visu pārējo - aneksiju, inkorporāciju, režīma maiņu. Tas taču ir skaidrāks par skaidru. "Elementāri, Vatson," kā mēdza teikt Šerloks Holmss...

Ja sarkanarmija patriektu Lielvācijas divīzijas no Latvijas un 1945. gada vasarā atvilktos aiz PSRS 1938. gada robežām - pieņemsim tādu fantastisku varbūtību -, tad t.s. padomju vara Daugav's abās malās nenoturētos pat vienu dienu.

Kad padomju kaŗaspēks izvietojās telpā starp Oderas un Elbas upi pēc Lielvācijas kapitulācijas 1945. gada maijā, šī telpa oficiāli kļuva par SBZ (Sowjetische Besatzungszone). Un šī sveša kaŗaspēka esamība vien noteica faktiska PSRS protektorāta - dīvaina valstiska veidojuma proklamēšanu, un tā viscaur melīgais nosaukums bija: Vācijas Demokratiskā Republika.

Galu galā tikai pati padomju kaŗaspēka ienākšana Polijā, Čechoslovakijā, Rumānijā, Ungārijā un Bulgārijā noteica režīma maiņu šajās valstīs "un visu turpmāko".

Un tomēr gan mūsdienu Krievijā, gan promaskaviskās aprindās Latvijā vai, teiksim, Moldāvijā ar apbrīnojamu spītu tiek noliegts pats brutālās okupācijas fakts, kā arī okupētājas padomju lielvalsts atbildība "par visu turpmāko". 

Maskavas avīzē Segodņa,kas skaitās kopumā demokratiska, kāds Sergejs Manšins nosauc Baltijas okupāciju par "mītu" un ņemas skaidrot vēsturi, pamatojoties uz ģeopolītikas teoriju, kuŗas piekritējs, starp citu bija Ādolfs Hitlers: Padomju Savienība bijusi spiesta pievienot sev Baltiju, jo šīs valstis ģeopolītiskā ziņā veidoja "krasta joslu" (Rimland), no kurienes Krievijai allaž draudējušas briesmas. Kremlim bijis salts ģeopolītisks aprēķins, jo vajadzējis nodrošināt Krievijas vitālās intereses.

Kas tad šīs intereses apdraudēja? Lūk, mazā Igaunija, kur 1927. gadā tika nodibināts fonds Fenno-Ugria  ar nolūku atraut no Krievijas somugru tautas! 

Manšins tātad spriež: tas, ko dēvē par okupāciju, īstenībā bijis itin dabisks pašaizsardzības akts.

Rīgas krievvalodīgajā avīzē Telegrafžurnālists ar segvārdu Pjotr Telegrafov atstāsta to, ko, viesodamies Lietuvā, teicis Krievijas biedrības Memorial darbinieks, cilvēktiesību aizstāvis Valentins Gefters. Šis Maskavas demokrats pareģo, ka Krievija kādreiz (?) atzīšot Latvijas un tās kaimiņvalstu okupācijas faktu un ar šo terminu (okupācija) tikšot raksturota Baltijas valstu vardarbīgā pievienošana Padomju Savienībai 1940. gadā. Kā sacīt jāsaka: Gefter, tavi vārdi Dieva ausī!

Tas pats P. Telegrafovs ziņo, ka 21. un 22. jūnijā Rīgā sarīkots kaut kāds starptautisks forums - "Jaunatne pret Otrā pasaules kaŗa vēstures viltošanu". Šo saietu rīkojusi apvienība 9.maijs.lv kopā ar Krievijas aizrobežu tautiešu jaunatnes organizāciju starptautisko asociāciju. Gaŗš nosaukums, liela brēka: piedalījušies viesi no Latvijas, Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas. No Maskavas nācis norādījums, un Rīgā nu raujas...

Portālā www.rus.delfi.lvPCTVL dižvīri - paidagojijas zinātņu doktori Jakovs Pliners un Valerijs Buchvalovs, kā paši uzsveŗ - "Lielā Tēvijas kaŗa veterānu dēli" - silti iesaka visiem krievvalodīgajiem tagad, kad atnākusi 65. vasara bez kaŗa, izlasīt 1945. gada aprīlī latviešu valodā klajā laisto Annas Sakses un Jāņa Sudrabkalna grāmatu: Par vācu fašistisko briesmoņu zvērībām Padomju Latvijā.

Mūsu lasītājiem zināms, kas bija Anna Sakse un Janis Sudrabkalns un ka 1945. gada aprīlī kaŗš vēl plosījās Kurzemē. Šī grāmata nu nekādi neder par izziņas avotu 2010. gadā. Tomēr Pliners un Buchvalovs iesaka lasīt šīs arī morāli novecojušās grāmatas tulkojumu krievu valodā - Palači i žertvi (Bendes un upuŗi), ko veicis Leonids Kovaļs - Jūrmalā mītošs raudulīgs grafomans, „profesionāls antifašists” un „kapitālisma” nīdējs, no kuŗa pelnīti norobežojusies Latvijas ebrēju kopienas vadība.

Tie visi ir tīrie sīkumi salīdzinājumā ar sašutuma viļņiem, kas uzbangojuši Maskavā, tiklīdz pašreizējais Moldāvijas prezidenta amata pagaidu veicējs Michajs Gimpu paslidināja 28. jūniju par Padomju okupācijas dienu un lika šai dienā nolaist karogus pusmastā. Viņaprāt, turpmāk ik gadu šai dienā jāgodina komūnistiskā totālitārā režīma upuŗu piemiņa. Šogad aprit 70 gadi kopš PSRS ultimāta Rumānijai, kuŗam 28. jūnijā sekoja padomju kaŗaspēka ieiešana Besarabijā, kas kopš 1918. gada, kad tur notika tautas aptauja, ietilpa Rumānijas sastāvā. 

Ne tikai Michaja Gimpu, bet arī daudzu šī novada iedzīvotāju ieskatā, ka 1940. gada 13. jūnijā notikusi prasta un brutāla okupācija, bet Maskavas un Kremļa simpatizantu versija ir tā, ka tai dienā Besarabija - zeme starp Dņestras un Prutas upi - tikusi atbrīvota no "rumāņu bajāru (?) jūga". Tai dienā Krievija atguva provinci, ko tā bija piesavinājusies 1812. gadā un pārvaldījusi līdz cara patvaldības sabrukumam un boļševiku apvērsuma Pēterpilī. 

Michajs Gimpu neapmierinājās ar 28. jūnija pasludināšanu par Okupācijas dienu: kā jau esmu rakstījis, viņš prasa, lai Kremlis maksā kompensāciju par 1941. gada 14. jūnija deportācijām un 1946. gada badu Moldāvijā. 

Tā sakot, pro domo suapiebildīšu: 1940. gada 28. jūnijā padomju okupantus gan sumināja kreisi noskaņoti žīdu jaunieši, ko bija saērcinājuši rumāņu antisemītu izlēcieni un pat grautiņi, taču 1941. gada 14. jūnijā uz Sibirijas lēģeŗiem tika deportēti daudzi Besarabijas žīdi, kuŗi "bajāru Rumānijas" ietvaros varēja brīvi izkopt savu kultūru, atbalstīt cionistu kustību un veicināt savu tautiešu izceļošanu uz vēsturisko tēvzemi Vidusjūras austrumkrastā.

Vārdu sakot, tā tomēr bija okupācija.