Par latvieðu valodu sveðumâ
Apskatît komentârus (0)
15.08.2017
Austris Grasis, valodnieks, folklorists un Daugavas Vanagu Vâcijâ valdes loceklis
Braucot ar prâmi no Stokholmas, dzirdu, ka kâda mamma ar savu mazo bçrnu runâ zviedriski, diemþçl ne visai pareizâ valodâ. Un mirkli vçlâk ‒ sev par brînumu ‒ klausos, ka ar kuìa apkalpi viòa runâ skaidrâ latvieðu valodâ... Lidmaðînâ uz Vâciju dzirdu arî, ka mâmiòa, kuºa ar draudzeni runâ latviski, bet, tikko jârunâ ar bçrnu, tâ vçrðas pie viòa ïoti sliktâ vâcu valodâ… Tâ diemþçl ir tik bieþi redzçta aina.
Vecâki savam bçrnam parasti vçl to labâko. Bet ko iegûs ðie bçrni? – Zaudçs savu mâtes valodu un iemâcîsies nepareizu mîtnes zemes valodu, ko vçlâk gandrîz neiespçjami bûs labot. Par to visu runâju arî ðovasar, kad Vâcijâ tikos ar Berlînes latvieðu skoliòas bçrnu mammâm un ‒ kas vçl svarîgâk ‒ ar tçviem, jo viòi ïoti bieþi ir cittautieði.
Sportâ nevienam prâtâ nenâk apstrîdçt seno patiesîbu – jo vairâk trençsies, jo labâk spçlçsi. Tieði tâpat ir ar valodâm – jo lielâks bûs smadzeòu treniòð, jo vieglâk bûs iemâcîties jaunu valodu, îpaði jau bçrnam. Valodniecîbâ ir sen pierâdîta aksioma – labâkais ceïð uz sveðvalodu ir kârtîgi apgût savas mâtes valodu. Vâcu valodu bçrns var iemâcîties no astoòdesmit miljoniem vâcieðu, nevis no savas latvieðu mammas, kuºa runâ sliktâ vâcu valodâ. Viòas pienâkums ir savam bçrnam iemâcît latvieðu valodu, to neviens cits viòas vietâ nevarçs izdarît!
Gribu pastâstît par savu pieredzi. Vecâki, bçgot no padomju okupâcijas armijas, mani divu gadu vecumâ aizveda uz Vâciju. Un kaut arî gandrîz visu mûþu esmu nodzîvojis Vâcijâ un Zviedrijâ, pçc manas latvieðu valodas neviens nepateiks, ka neesmu dzîvojis Latvijâ. Ìimenç konsekventi runâjâm tikai latviski. Tâ esmu uzaudzis es, tâ Vâcijâ ir uzaudzis mans dçls Kristaps, un tâ Vâcijâ aug mani trîs vçl mazie mazdçli.
Tas ir vienîgais lielais noslçpums – bût konsekventam un ar bçrnu visur un vienmçr runât tikai latviski. Vâcu vai angïu valoda viòam „atnâks” tâpat, jo tâs vidç viòð dzîvo. Kad mums bija bçrnu ballîte un ciemos bija atnâkuði vâcu bçrni, vispirms bçrnus uz pusdienâm aicinâju latvieðu valodâ, tikai pçc tam – vâciski. Bçrni ir elastîgi, viòi to saprot un pieòem. Starplaikâ jau Kristapa draugi sâka saprast arî latviski. Bçrnam ir svarîga kontaktpersona, svarîgi ir saprast – ar to cilvçku es runâju latviski, bet ar to – vâciski. Ar laiku bçrns iemâcâs automâtiski pârslçgties. Protams, tas prasa konsekvenci un zinâmu ieguldîjumu no vecâku puses. Un ja arî bçrnam kâdreiz sajûk valodas, tas nav nekas briesmîgs ‒ ar laiku viss nostâsies savâs vietâs.
Protams, ïoti svarîgi, lai bçrns nepaliek tikai „virtuves” valodas lîmenî. Tâpçc ir bûtiski, lai bçrns iemâcâs latviski lasît un rakstît, tam ïoti noderîgas ir latvieðu skoliòas. Latvijâ ir pieejami brîniðíîgi CD, DVD, ko bçrnam klausîties un skatîties, patieðâm labas bçrnu grâmatas. Tas viss attîsta bçrna vârdu krâjumu. Tâpat vçrtîgi ir bçrnu sûtît uz nometnçm Latvijâ, kur viòð var kopt draudzîbu latvieðu valodâ, kur viòð redz mçríi, kâpçc viòam ir vçrts mâcîties latvieðu valodu. Bçrns mâcîsies latvieðu valodu tikai tad, ja redzçs iemeslu, vajadzîbu, kâpçc tâ viòam ir jâmâcâs.
Bieþi vien latvieði apprecas ar citas tautîbas pârstâvi. Ir dzirdçts par gadîjumiem, kad, piemçram, citas tautîbas vîrs aizliedz savai sievai ar bçrnu sarunâties latviski. Protams, ne jau man spriest par ðo cilvçku, tomçr neko labu tas par viòu neliecina. Taèu, ja ðis ieprecçtais cilvçks ir vismaz neitrâls vai atbalstoðs, tad ïoti iesaku, piemçram, latvieðu mammai ar savu bçrnu konsekventi runât tikai latviski, bet tçvam – viòa dzimtajâ valodâ. Bçrns bûs tikai ieguvçjs, jo viòam bûs trîs valodas – mâtes, tçva un tâs vides valoda, kuºâ viòð dzîvo. Un nevajag nobîties, ka bçrnam tas varçtu bût par grûtu, ticiet saviem bçrniem, viòi ir gudri un tiks galâ.
Diemþçl, piemçram, vâcu iestâdes to nesaprot. Pirms daudziem gadiem, kad manam dçlam Kristapam bija jâsâk iet skolâ, pie manis atnâca viòa nâkamâ klases audzinâtâja Vinkleres kundze un vaicâja, vai nebûtu laiks sâkt ar dçlu runât vâciski, jo citâdi viòam vâcu skolâ bûs grûti. Es jautâju, kâda viòai ir pieredze ar daudzvalodîbu, viòa teica – nekâda. Tad es teicu, ka esmu valodnieks, man ðajâ ziòâ ir pieredze, un lai viòa païaujas uz mani. Es turpinâju ar Kristapu runât tikai latviski, un pirmâ mâcîbu gada beigâs viòa atnâca un atvainojâs, jo starplaikâ viòð klasç vâcu valodâ bija viens no labâkajiem. Ar mani bija tieði tâpat – uz vâcu skolu es aizgâju, ne vârda neprotot vâciski, bet pçc daþiem gadiem es saviem vâcu klases biedriem skolâ rakstîju kontroldarbus vâcu valodâ.
Pirms daþiem gadiem ar maniem mazdçliem situâcija atkârtojâs 1:1. Skolotâja lika sâkt runât vâciski, mans dçls tam nepiekrita, un tagad viòi savâs klasçs ir labâkie vâcu valodâ. Viòi runâ tekoði, bez jebkâda akcenta latviski un parallçli skolâ mâcâs arî angïu un franèu valodu.
Tas râda, ka nevajag nobîties no diasporas mîtnes zemes iestâdçm, kad to ierçdòi liek ar bçrniem runât ðîs valsts valodâ. Pastâviet uz savâm tiesîbâm runât latviski, un jûsu bçrni bûs ieguvçji! Un tieði to taèu jûs vçlat saviem bçrniem, vai ne?