Kad rūgti smaržo naktsvijoles...
Apskatīt komentārus (0)


13.07.2011

Kad rūgti smaržo naktsvijoles...,

dzejniecei Elzai Ķezberei aizejot (1911. g. 5. maijs – 2011. g. 6. jūlijs)

Loks noslēdzies. Dzejnieces mūžs noslēdzies. Šā gada 5. maijā, sagaidījusi simto dzimšanas dienu, ar ziediem, sveicieniem, visa laba vēlējumiem un īpašo Rakstniecības un mūzikas mūzeja kollekciju kurātora Andreja Grāpja un apgāda „Zvaigzne ABC” sarūpēto dzejas izlasi ar simbolisko nosaukumu „Gliemežvāks dzied...”, mazā Dāma, smalkā Dzejniece Elza Ķezbere pēc diviem mēnešiem – 6. jūlijā devusies Mūžības ceļā.

Dzejniece saņēma sveicienus gan Amerikā, gan Latvijā, kur Misiņa bibliotēkā ar Rakstniecības un mūzikas mūzeja kollekciju kurātores Maijas Kalniņas gādību tika atklāta neliela izstāde, 11. maijā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē notika seminārs „Violetais viršu laiks”, dzejnieci godināja viņas dzimtās Tirzas puses ļaudis. Tikko vēl, plašāk ielūkojoties dzejnieces dzīves gājumā un dzejas pasaulē, rakstīju jubilejas sveicinājumus dzejniecei laikraksta Laiks lappusēs. Tas viss nu pagātne.

Dzejnieces Elzas Ķezberes mūžs kā raibs dzīpars savijies gadu kamolā, tajā netrūkst dažādu krāsu, noskaņu, mirkļu, atmiņu, netrūkst dzīves likstu, sāpju, izmisuma, jautājumu “kāpēc?”, jo gaŗajās dzīves dienās prieka mirkļi mijušies ar smeldzi un arī vientulību. Apbrīnas vērta bijusi dzejnieces spēja izturēt – „Bet cilvēki jau ir sīksti kā vārpzāles. Tik ātri neaiziet postā.” (1953. gadā vēstulē J. Rudzītim). To droši vien spēcinājusi ticība Dievam, paļaušanās. Katru pavasari dzejniece gaidījusi kā pirmo reizi, katru lapkriti izjutusi gluži vai fiziskas sāpes, bet ziemās viņai vienmēr mazdrusciņ salis (vēstulē V. Kārkliņam 1953. g.). Vēstulēs jaušams, ka dzejniece vairās no ikdienas, no pelēcības, tveŗdamās savā pasaulē, viņa lasa Kārļa Skalbes pasakas, Haijama dzeju vai Bībeli, bet vislabāk sirds norimst Zālamana Gudrības grāmatā un Dāvida dziesmās.

Mēs nekad neesam tikušās klātienē, tikai dzejā, kuŗu iepazinu apmēram pirms divdesmit gadiem. Tomēr ir sajūta, ka zaudēts tuvs cilvēks, vai zudusi kāda radniecīga, iepazīta pasaule. Šķiet, šī tuvā cilvēka sajūta radusies tieši pēdējos gados, strādājot pie dzejnieces Rakstu sējumiem (pirmie divi iznāca 2006. gadā), īpaši pie vēl neizdotā trešā sējuma – ar dzejnieces ārpuskrājumu dzeju, vēstulēm, rakstiem par viņu.

Kaut arī dzejniece Elza Ķezbere vēstulēs teikusi  „Es esmu tikai tāds stikla zvārgulis. Es esmu tāds stikla zvaniņš, tāds mazs zvārgulis Dieva lielajā orķestrī. Partitūrā pašreiz uzšķirtajās lappusēs nav man ierakstītās notis. Varbūt citreiz. – Kādreiz.” (1955. g. vēstulē V. Kārkliņam), tomēr viņa dzejas pasaule ir ierakstīta kopējā latviešu lirikas fondā. Elza Ķezbere nāk no literātu paaudzes un laika, kas dēvēts arī par latviešu dzejas zelta laikmetu – no 20. gs. 30. gadu otrās puses. Viņi, Elzas Ķezberes dzejas laikabiedri – Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Klāra Zāle, Rūta Skujiņa, Velta Toma un citi – ir dažādi, katrs ar savu likteņstāstu un dzejas pasauli. Un tieši tas arī latviešu liriku ir bagātinājis un daudzveidojis.

Elzas Ķezberes pirmie dzejoļu krājumi iznāca Latvijā 20. gs. 30. gadu otrajā pusē un 40. gadu sākumā („Profils stiklā”, 1937; „Dziedošais gliemežvāks”, 1938; „Vēstules Pēram Gintam”, 1938; „Jāapsnieg”, 1943; poēma „Dziesma par dzērvi”, 1944), tomēr svešumā pavadītie gadi dominē pār Latvijas laiku (krājumi „Krēslainie spoguļi”, 1949; „Ilūzijas”, 1950 un „Koncerts”, 1965). Dzejā atklājas plaša izjūtu gamma – tā ir romantiska ilgošanās un sapņošana līdz pat skaudrām sāpēm, ilgas pēc tuva cilvēka, pēc savām mājām, savas zemes un Latvijas. Un visu mūžu tiekšanās pēc skaistā, pēc harmonijas, pēc teiksmainās vietas Ulubeles. Elzas Ķezberes savdabība un paliekošais ir kamerstils, kas saistīts ar gan ar trauslo skaistumu cilvēku attiecībās, gan ar izsmalcināto lietu pasauli. Viņas dzeja guva ievērību ar romantisko eksaltāciju, apgaroto lirismu, ar spēju smalki atklāt vispretrunīgākās dvēseles nianses un strāvojumus, tai nereti raksturīgs estētisms un patriotisms. Savukārt 1941. gada 14. jūnijā piedzīvotā personiskā dzīves drāma (vīra, Latvijas ar mijas virsnieka Osvalda Ķezbera aizvešana) dzejā ienesa skaudru sāpju un visas tautas likteņa vispārinājumu, bet svešuma laiks – vientulības un svešuma smeldzi, kad tagadnes vietā dzejniece daudz labprātāk kavējās savā iekšējā pasaulē, kur gaišas atmiņas par dzimto pusi, tēvu, laimes mirkļiem. „Turos pie mācības, ka katram cilvēkam un katram darbam Dievs atļāvis tādu mazu placīti sava vaiga priekšā. Ja stāv rakstīts, ka mats no galvas nekrīt bez Dieva ziņas, tad tak ar Viņa ziņu es esmu rakstījusi arī savus dzejoļus,” vēstulē literatūras kritiķim Jānim Rudzītim rakstījusi dzejniece.

Aizejot radošai personībai, to skaitā dzejniekam, palicējiem, no vienas puses, paliek gleznās tvertie mirkļi, notīs ieskandinātās noskaņas, dzejas rindās ierakstītā dvēseles pasaule vai prozas tekstos ieaustie pārdzīvojumi, tomēr, no otras puses, līdz ar katru no viņiem aiziet arī viņu Pasaule, Laiks, ko viņi dzīvojuši, veidojuši, pārtrūkst iespēja – pajautāt, un galvenais – pateikt paldies.

Loks noslēdzies. No savas dzimtās Tirzas puses, kur Tirzas draudzes skolā aizsākās interese par dzeju, Elza Ķezbere (dzim. Pinnis) devās ceļā – uz Rīgu, bēgļu gaitas viņu kopā ar meitām aizveda pēckaŗa Vācijas bēgļu nometnē, tad tālāk uz ASV, Ņujorku, kur aizvadīti daudzi jo daudzi gadi. Cerams, ka piepildīsies Dzejnieces vēlēšanās un viņa „atgriezīsies” dzimtajā Tirzas pusē, kuŗai veltījusi ne vienu vien dzejoli, un mūžīgo mieru radīs līdzās savam mīļajam tēvam, kuram arī veltīti dzejoļi.

„Es piederu pie ziemeļiem. Palmas, kaktusi, lauri – tie man patīk – puķu podos. Ja tā varētu pārvērsties par ko gribu – man gribētos būt pelēkai dzērvei purvā.” (Vēstulē V. Kārkliņam 1954. g.) Dzejnieces Elzas Ķezberes aiziešana laikā mums katram varētu būt bijušas savas domas un pārdomas – personiskas un/vai literāras. Dalot sāpes ar katru, kam tuva bijusi dzejniece Elza Ķezbere, un klusi pieminot,

Inguna Daukste-Silasproģe