Ir pienācis laiks atkal veidot Latviju
Apskatīt komentārus (0)


16.06.2010

Sallija Benfelde 

Jūsu vārds joprojām daudziem saistās ar diplomātiju, tāpēc pirmais jautājums – kādēļ diplomāts stājas partijā?

Atbilde droši vien jāsāk ar nelielu atkāpi pagātnē un stāstu par to, kāpēc savulaik kļuvu par diplomātu. Biju iesaistīts Latvijas neatkarības atjaunošanas darbos jau kopš 1985. gada Vašingtonā. Biju aktīvists, strādāju Amerikas latviešu apvienībā un, kad man kļuva skaidrs, ka Latvija atgūs neatkarību, uzskatīju, ka lielākais gods un pienākums man būtu savu darbu turpināt. Bija piedāvājums kļūt par diplomātu, jo man bija šai jomai vajadzīgās zināšanas. Tas man bija liels gods, un es ar prieku pieņēmu šo piedāvājumu, jo tajā brīdī tādējādi visvairāk varēju palīdzēt Latvijai. Septiņu gadus biju Latvijas vēstnieks Vašingtonā. Pēc tam mana nākamā prioritāte bija pārcelšanās uz Latviju. Biju Latviju pārstāvējis gandrīz piecpadsmit gadus ārpus Latvijas un, kaut gan man patika diplomāta darbs, es negribēju braukt uz citu valsti, citu pilsētu. Gribēju dzīvot Latvijā, te strādāt, bet arī turpmāk kalpot valstij, gribēju būt iesaistīts valsts lietās. Tad nāca piedāvājums kļūt par Latvijas Institūta direktoru, un šo darbu tagad esmu darījis jau desmit gadus.

Un tad jūs uzrunāja polītika?

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Nekad neesmu gribējis kļūt par polītiķi, man nav bijis tāda mērķa. Bet atkal es jūtu zināmu pienākumu. Uzskatu šīs vēlēšanas par ļoti svarīgām un Latvijas nākotnei izšķirīgām.

Kāpēc tieši šis vēlēšanas noteiks Latvijas nākotni uz laiku laikiem?

Tāpēc, ka mēs joprojām piedzīvojam milzīgu krizi. Domāju, ka mēs to pārdzīvosim, bet tas prasa lielu darbu, prasa nākotnes izpratni, bet visvairāk tas prasa to vērtību izpratni, kuŗas mums ir svarīgas. Līdz šim, būdams diplomāts un institūta direktors, esmu vienmēr pārstāvējis to, ko dara valdības un polītiķi, esmu palīdzējis viņiem komūnikācijā uz āru, esmu atspoguļojis, skaidrojis, aizstāvējis viņu darbību. Tagad jūtu, ka pašam aktīvāk jāiesaistās polītikas veidošanā. Manuprāt, vairs nepietiek , ka skaidroju un atstāstu to, ko dara citi, aktīvāk jādarbojas pašam. Man ir idejas par Latvijas ārpolītiku, par mūsu valsts tēlu saistībā ar ekonomisko izaugsmi, es zinu, kas mums būtu jādara, lai atgūtu savu labo vārdu pasaulē. Es saprotu, ka rīcība sākas Saeimā un valdībā, jo esmu iemācījies, ka ar reklāmu mēs nevienu nepiemānīsim. Cilvēki zina, ka reklāmas ir nopirktas, tāpēc – ja gribam, lai cilvēki mūs apbrīno, mums ir jādara kaut kas brīnišķīgs. Ja gribam, lai mūs ciena, mums jārīkojas tā, lai cilvēki mūs spētu cienīt. Lēmumi un valdības, kas veido polītiku, tiek pieņemtas Saeimā, un ar šiem darbiem mēs veidojam reālo Latvijas tēlu.

Manuprāt, ir laiks iesaistīties valsts veidošanā, un man ir ļoti svarīgi saglabāt Latvijas vērtības: latviešu valodu, kultūru, tradicijas. Šo vērtību dēļ es 1991. gadā atteicos no ASV pavalstniecības, šo vērtību dēļ pārcēlos dzīvot uz Latviju. Manuprāt, tas nebija risks, un tā nebija varonīga rīcība, es tikai sapratu – ja savā dzīvē pieredzēšu neatkarīgu Latviju, tad man nav citas izvēles: jābūt pavalstniekam un jābūt Latvijā. Tagad ir pienācis laiks, lai es varētu palīdzēt, būdams polītikā.

Kas jūsuprāt pēc Saeimas vēlēšanām noteikti būtu jāieraksta valdības deklarācijā par darāmiem darbiem?

Ir četri temati, kas mani īpaši interesē. Pirmais, protams, ir ārpolītika, bet, manuprāt, pie ārpolītikas noteikti ir pieskaitāma arī Latvijas tēla veidošana, tas, kā mēs komūnicējam: šodien ir ļoti svarīgi integrēt diplomātisko un ekonomisko darbu ārpasaulē, ir jāpiesaista investīcijas. Vēl trīs lietas, kuŗas mani interesē, ar kuŗām mēs pasaulē varam izcelties un kuŗas mums var dot daudz laba, ir kultūra, zinātne, daba. Latviešiem tās vienmēr it bijušas ļoti svarīgas, un, ja mēs varēsim tās attīstīt, integrēt, izcelt, tad mēs ar to dzīvosim pamatīgi un labklājīgi. Kultūra, izglītība un vides aizsardzība ir tie jautājumi, kas man ir ļoti tuvu pie sirds

Ar t.s. lietussargu grupu bieži vien tiek saistīts Sorosa vārds, liberālisms un kosmopolītisms, apgalvojot, ka jūs esat visa latviskā un nacionālā pretinieki. Savulaik šos apzīmējumus savā reklāmas kampaņā sāka lietot Lembergs, lai apgalvotu, ka viņu nepamatoti apcietinājuši un grib notiesāt liberāļi un sorosisti. Šķiet, šī kampaņa ir bijusi veiksmīga, jo daudzi šodien Latvijā ir pārliecināti par ļaunprātīgu liberāļu eksistenci... Jūs esat studējis filozofiju – vai liberālisms tiešām ir tik bīstams?

Ziniet, filozofijas studiju laikā es sapratu, ka neviens no šiem apzīmējumiem neatspoguļo reālitāti tā, kā mums varētu likties, jo nekas jau nav tik vienkāršs. Pirmkārt, joprojām ne jau visi var vienoties par definīciju, kas ir liberālisms, kas ir konservātīvisms un tamlīdzīgi, tāpēc šie apzīmējumi ir nosacīti, un bieži vien katrs tajos ieliek savu saturu un izpratni. Otrkārt, šos apzīmējumus var it viegli lietot polītiķi un plašsaziņas līdzekļi, bet mums, piemēram, ir daudz sarežģītāks un smalkāks skatījums uz lietām un procesiem, nekā to kāds cenšas pasniegt. Es sevi nesauktu ne par liberāli, ne par konservātīvo – es esmu latvietis. Esmu zināmā mērā arī nacionālists, taču tik liels nacionālists, ka jūtu pārliecināts: latviešu valoda un kultūra nav apdraudēta, ja mēs ejam pasaulē un tomēr protam būt arī eiropieši vai pat pasaules pilsoņi. Domāju, ka ir tieši pretēji  – ejot pasaulē, saprotot citas kultūras, citas sabiedrības, mums ir iespēja parādīt, kas ir latviskais. Es nebaidos no vārda „kosmopolītisms” , savā ziņā es to pat nesaprotu. Ja mēs ejam uz operu, kur pārsvarā ir italiešu, vācu operas, – vai mēs esam kosmopolīti? Jā, Latvija ir daudz cietusi no citām tautām, bet mēs no citām tautām un kultūrām esam arī daudz ieguvuši. Un vēl – mēs dzīvojam globālizētā pasaulē, tas ir neizbēgami, mēs aizvien vairāk izmantojam tīmekļa, lidojumu iespējas. Ja Latvija - maza valsts grib izdzīvot, mums jāprot izmantot šīs mūsdienu iespējas un jāprot sadzīvot ar citiem, jāiepazīstas ar citām kultūrām un sabiedrībām. Tas ir kā laukos, viensētā, – ja zemnieks grib nosargāt sevi un savu sētu, viņam ir jāprot sadarboties ar kaimiņiem. Jo labāka ir viņa sadarbība ar kaimiņiem, jo drošāka ir viņa viensētas dzīve.

Manuprāt, tā ir apzināta kampaņa, publiskās telpas deformēšana – pretnostatīt latvieti eiropietim.

Ja cilvēks ir valmierietis, vai tāpēc viņš nav latvietis? Vai kurzemnieks, latgalietis, zemgalietis, vidzemnieks nav latvietis? Mums ir daudzas identitātes – es esmu arī baltietis, esmu rīdzinieks, bet man ir māja Kurzemē. Esmu eiropietis, latvietis, bet daļēji esmu arī pasaules pilsonis, tas taču ir neizbēgami. Es lasu grāmatas un klausos mūziku no visas pasaules.

Latvijā valsts pārvaldē lielā mērā valda nepotisms jeb draugu, savējo būšana. Vai arī citur cīņa ar to ir tik smaga un brīžiem pat šķiet – bezcerīga?

Gribu teikt, ka tā ir diezgan dabiska parādība, jo cilvēkiem ir raksturīgi aizstāvēt un atbalstīt savējos un viņi to ir darījuši no saviem pirmsākumiem. Tā notiek visur, ASV di\vi prezidenti bija tēvs un dēls, tāpat varētu minēt Kenediju ģimeni. Tāpēc tādā ziņā Latvija nav unikāla. Nepotisms, korupcija nav tikai Latvijā. Jautājums ir cits – ir jābūt likumiem un struktūrai, kas šo vēlmi ierobežo, lai dotu iespēju visiem, ne tikai savai ģimenei. Latvija nav karaļnams, kuŗā viss tiek mantots. Mums pietrūkst pieredzes un zināšanu, kā ar šīm lietām cīnīties. Arī piecdesmit padomju gadi ir atstājuši savas sekas. Mani ļoti interesē nākamā paaudze, kas ir uzaugusi neatkarīgajā Latvijā, Eiropā, kuŗai nav šīs padomju pieredzes. Man savulaik sacīja, ka esmu uzaudzis Rietumos, man  ir Rietumu dzīves pieredze, tāpēc es neko nesaprotu un te Latvijā nevaru neko darīt.

Mani interesē – vai jaunā paaudze, kas ir izaugusi vairs ne padomju laikā, bet neatkarīgajā Latvijā, pēc šo cilvēku ieskata arī neko nevarēs dot savai valstij un nevarēs darīt labu Latvijai? Katrā ziņā laikam jāsaka, ka man ar jauno paaudzi Latvijā ir vairāk kopīga nekā ar veco. Lai kā arī nebūtu – šodien mums ir jādomā par nākotni. Mēs varam mācīties no pagātnes, bet nedrīkstam tur ieslīgt un palikt. Kāda būs Latvija, Eiropa, pasaule, kuŗā dzīvosim? Kā mēs attīstīsimies, ko atstāsim saviem bērniem, mazbērniem? Mēs varam sūdzēties par atsevišķiem polītiķiem, bet mums nevajadzētu viņus jaukt ar mūsu valsti. Es šo valsti mīlu. Būdams diplomāts, esmu to pārstāvējis, esmu centies uz āru nest to labāko, arī tad, ja ne vienmēr esmu piekritis katram valdības vadītājam vai ārlietu ministram. Valsts ir kā ģimene: mēs to aizstāvam. Lai gan ne vienmēr mīlam katru brālēnu, māsīcu vai tanti. Ģimene ir pirmajā vietā, un pret svešiniekiem turēsimies kopā. Jo tā ir mūsu Latvija.