Samnera Velsa (Sumner Welles) loma Latvijas okupācijas neatzīšanas polītikā un viņa godināšana Rīgā
Apskatīt komentārus (0)
24.07.2012
Attēlā no kr: Andris Ameriks, pārstāv
Rīgas domi, ASV vēstniece Džūdija Garbere, Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa,
ASV ārlietu ministre Hilarija Klintone, Okupācijas mūzeja Vēstures komisijas
priekšsēdis Paulis Lazda un Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs
Samnera Velsa (Sumner Welles) loma Latvijas okupācijas neatzīšanas polītikā un
viņa godināšana Rīgā
Publiskā
telpa, vai tā būtu iela, parks, laukums (tāpat kā monēta, pastmarka un naudaszīme),
ir sava veida skola, kas ik dienu atgādina sabiedrībai notikumus un cilvēkus,
kuŗi veidojuši tās likteņus un apziņu. Ielu nosaukumi vai pieminekļi ir saite
ar pagātni; tas ir pamats, uz kā mēs stāvam, un attaisnojums mūsu eksistencei.
Ne vienmēr pietiek uzņēmības izlasīt skaidrojošu grāmatu par vēsturi, taču, gaŗām
ejot, pamanot pieminekli vai paceļot acis uz ielas nosaukumu, mums kā īsā
lekcijā tiek atgādināts, kas mēs esam un kā iepriekšējās paaudzes un labvēļi ir
izkaŗojuši mums brīvību, pie reizes atgādinot pienākumu to sargāt.
Šis
bija iemesls, kāpēc Okupācijas mūzeja Vēstures komisija nolēma iepazīstināt
Latvijas iedzīvotājus ar kādu aizliegtu un aizmirstu notikumu un ar cilvēku,
kas uzturēja dzīvu mūsu saiti ar nolaupīto brīvību un neatkarību. Pieminot un
godinot šo cilvēku, mēs patiesībā nomaksājam vairāk nekā septiņdesmit gadu vecu
parādu Latvijas, pareizāk sakot, visu Baltijas tautu tiesiskās eksistences
sargam.
1940.
gada 23. jūlijā tā laika Amerikas ārlietu ministra vietnieks (Under Secretary of State) Samners Velss nosodīja
Padomju Savienības vardarbīgo iebrukumu Baltijas valstīs un deklarēja Amerikas
ārpolītikas nostāju, kas neatzina okupācijas leģitimitāti ne de iure , ne de facto. Šī polītika turpinājās piecdesmit vienu gadu, un tai
pievienojās gandrīz katra rietumu valsts un demokratiska valsts. Pusgadsimtu
tiesisko Latviju brīvajā pasaulē pārstāvēja tās diplomāti. "Padomju"
Latvija tātad bija atzīta nevis par
tiesisku PSRS sastāvdaļu, bet gan par vardarbīgi okupētu territoriju.
Drīz pēc neatzīšanas deklarācijas Samneram Velsam nācās šo nostāju aizstāvēt
pret PSRS vēstnieka Vašingtonā Omanska iebildumiem. Velss noraidīja Omanska
argumentu pret ASV neatzīšanas polītiku, paskaidrojot, ka Amerikas valdība
"principā neredz atsķirību starp Krievijas uzkundzēšanos Baltijas tautām
un mazo Eiropas kaimiņu okupāciju, ko savulaik bija īstenojusi Vācija".
Vēl divdesmit divas reizes Velsam nācās atkārtot Omanskim Amerikas polītiku - Baltijas
okupācijas neatzīšanu. Pārzinādams Latvijas un PSRS diplomātisko attiecību vēsturi,
viņš atvairīja katru argumentu par okupācijas atzīšanu, aizrādot, ka tie ir
pretrunā ar iepriekšējiem PSRS līgumiem un principiem. Amerika noraidīja arī Maskavas pretenzijas pēc Amerikā
deponētāa Latvijas zelta un Latvijas tirdzniecības flotes.
Latvijas
vēstnieks Alfrēds Bīlmanis iesaistīja Latvijas mazo tirdzniecības floti kaŗā
pret nacistisko Vāciju, nodotot floti ASV Jūrniecības komisijai, kuŗas vadībā
Latvijas kuģi zem Latvijas karoga brauca Rietumu sabiedroto uzdevumā. Pec pirmā
zaudējuma kuģi tika apbruņoti. Tā bija vienīgā leģitimā Latvijas valstiskā
piedalīšanās Otrā pasaules kaŗā.
Velsam
nācās atvairīt spiedienu arī no rietumu sabiedroto puses. Lielbritanijas
ārlietu ministrs Īdens un vēstnieks Vašingtonā lords Halifakss, gan atzīdami savu
cinisko rīcību pret Baltijas valstīm, tomēr bija gatavi pieņemt Padomju puses
prasības. Velsa neapstrīdamais arguments bija: "Atzīstot brutālo Krievijas
iekaŗojumu Baltijā, mēs atteiktos no būtiskām morālām pozicijām, kas ir mūsu
spēks. Kur tad paliktu mūsu pārmetumi Hitleram, ka viņš apspiež holandiešus,
beļģus un citas brīvas tautas?" 1941. gada februārī Velss atkārtoja, ka
ārpolītikai "jaunā [pēckaŗa] pasaulē jāveido jauni principiāli
pamati", noraidot aprēķina un izdevīguma polītiku.
Samnera
Velsa stingrā stāja diplomātijā ievadīja Latvijas un pārējo Baltijas valstu leģitimo
eksistenci, kas netika pārtraukta līdz pat 1991. gadam, kad Latvija atkal
stāvēja "uz savām kājam".
Lai
īstenotu Velsa piemiņas iedzīvināšanu, bija jāpārvar zināmi šķēršļi. Latvijas
galvaspilsētā "trūka" ielas vai laukumu, kur sabiedrības apziņā jau
nebūtu nostiprinājušās senākas saistības. Bija arī daži polītiski iebildumi.
Risinājums radās līdz ar ASV jaunās vēstniecības ēkas būvniecību. Ar Rīgas
domes, ASV Valsts departamenta, Latvijas Ārlietu ministrijas un Okupācijas mūzeja
atbalstu un piekrišanu jaunās vēstniecības adrese tagad ir Samnera Velsa iela
1!
Notikuma
nozīmi izcēla ASV ārlietu ministres
Hilarijas Klintones piedalīšanās ielas jaunā nosaukumu atklāšanā.
Tagad
ikviens gaŗāmgājējs, paceļot acis, saņem īsu skaidrojumu: bija okupācija, to
ASV neatzina par leģitimu, Latvijas tiesību "sargs" Amerikā bija
Samners Velss.
Paulis Lazda