Lai pagātne neatkārtotos!
Apskatīt komentārus (0)


20.03.2012

Lai pagātne neatkārtotos!

Ir dīvaini, ka latviešiem pēdējo divdesmit gadu laikā ir jāatgā­dina, ka mūsu vēsture ir svarīga, ka ir normāli par to interesēties,to pētīt, lai atrastu savu mentāli­tāti, savas īpašās rakstura iezīmes, savus kompleksus, ārstēt un iz­prast rētas un traumas – visu to, ko laika gaitā nodēvē par tautas vēsturisko apziņu un tradiciju.

Kamēr citas tautas uz šīs nepie­lūdzamo vēsturisko batāliju bazes veido izcilas mākslas filmas un pa­­cie­šamus, kā arī neciešamus se­­ri­ā­lus, raksta lugas un romānus, lat­vieši gluži vai kautrējas skatīties pagātnē. Psīchoterapijas kundzī­­bas laikmets it kā būtu viņiem iedvesis vainas izjūtu pat par to, ka, tulkojot vēsturi, viņi neizbēga­mi raugās pagātnē, nevis saulai­najā nākotnē. Pagātne tiek uztver­ta kā trauma, un sliktais tonis ir - to pieminēt.

Bet ikvienam radošam cilvēkam ir svarīgi būt gan liecinieka, gan prokurora, gan advokāta lomā,     lai saprastu mūsu tautā piedzīvoto  un palīdzētu sev un sabiedrībai at­­tīstīt savu cilvēcisko apziņu šī laikmeta koordinātās.

Fonds „ Sibirijas bērni” (dibināts 2000. gadā), kas apvieno vairāk nekā sepstiņsimt 1941. gada rep­re­sijās izsūtītos cilvēkus un viņu pēctečus, un režisore Dzintra Ge­­ka ir radījusi 10 filmas, ir izdotas grāmatas ar izsūtīto likteņstās­tiem, ir rīkotas konferences, piemiņas koncerti 14. jūnijā, orga­nizēti braucieni pa Sibiriju, atzī­mējot izsūtījuma vietas ar piemi­ņas plāksnēm, intervēti tālumā   vēl dzīvi palikušie latvieši, neļau­jot atmiņai aizaugt ar zāli.

Veicot šo svēto misiju, ir gūts morāls gandarījums. Bet tas vien­mēr ir bijis privāti organizēts brau­ciens valsts vārdā. Ja valsts aiz­-sma­kusi ekonomiski - polītiskās krizēs un kaŗos, „Sibirijas bērni” tās vārdu tomēr nav centušies ne mazināt, ne apkaunot par neiein­teresētību. Taču ir pagājuši 11 ga­-di un fondam joprojām ir vitāli nepieciešams atbalsts. Fonds ir palīdzējis Latvijas Polītiski repre­sēto apvienības ļaudīm, ir infor­mējis un apgaismojis šodienas jaunatni par viņu tēvu un vectē­vu vēsturi (ko nav spējusi izglītība, visus šos gadus atsevišķi nemācot Latvijas vēsturi), t.i.,- palīdzējusi attīstīt domāšanu kopsakarībās. Latvijas turīgajiem un patriotis­kajiem cilvēkiem ir jānāk talkā,  lai valstij nepienāktu laiki, kad par tās vēsturi, izdzīvošanas stās­tiem un upuŗu traģēdijām vēstīs tikai izklaidējoši mūzikli. Ir jāpa­līdz, lai arī šogad, 2012. gadā, brau­ciens uz Sibiriju varētu no­tikt. Ir pienācis brīdis, kad fon­dam ir jāpalīdz, lai misija netiktu pārtraukta.

Šīsvasaras brauciena maršruts ir Rīga-Maskava-Blagoveščenska-Kanska-Krasnojarska-Pēter­bur­ga-Rīga no 15. līdz 29. jūnijam. Gru­pā ir septiņi cilvēki, kuŗi, vēl bū­­dami bērni, 1949. gadā tika izvesti uz Tālajiem Austrumiem. Septītā nodaļa pie Belogorkas pilsētas ir vieta, kur bijuši izsūtīti simtiem latviešu. Kopā ar mācītāju G. Kal­mi ir plānots izvietot viņiem pie­miņas plāksni pilsētas mūzejā. Četrās dienās iecerēts apbraukt izsūtījuma vietas Amūras apga­ba­lā, tikties ar tur palikušajiem lat­viešiem. Tālāk ar vilcienu dosimies uz Krasnojarskas apgabalu. Pēc divarpus dienu ceļa ar vilcie­nu plānots ierasties stacijā Tai­šeta, kur bijušas ieslodzījuma vietas. Tur bijis mūsu ievērojamais dzejnieks un publicists Alek­sandrs Pelēcis. Grupā iekļauta ārs­te Marija Krūmiņa, kuŗas tēvs – mācītājs Rumba, bijis ieslodzīts 30 km attālajā cietumā Rešoti, kas šobrīd saglabājies kā dzelzceļa sta­cija. Paredzēta tikšanās ar vietē­jiem iedzīvotājiem un iespēja­miem aculieciniekiem. Tālāk ceļš vedīs uz Kanskas rajonu. Grupā brauks Juris Vidiņš, nonācis Tase­jevā kā deviņgadīgs puika, no šīs vietas kājām atbēdzis uz mājām. Kanskā paredzēta tikšanās ar 1941. gadā no Latvijas izsūtītajiem ebrēju bērniem Simonu Viņniku un Frīdu Poļakovu. Tiks apmek­lētas arī latviešu sādžas Suchanoja un Malij Imbež, kur joprojām dzī­vo 1941. gadā no Latvijas iz­­vestās meitenes Selga Jankovska un Zai­ga Rozenvalde. Krasnojarskā pa­re­dzēta tikšanās ar Latviešu bied­rības pārstāvjiem un 1941. un 1949. gada izsūtītajiem un viņu pēctečiem.

Brauciena laikā tiks filmēts, uz­­filmētais materiāls būs redzams filmā “Kur palika tēvi”. Fondam ir archīvs, kuŗā viss safilmētais tiek uzglabāts, jo fonda materiālus bie­ži izmanto televīzijas, kā arī repre­sēto biedrības un citi interesenti. Rakstniece Gundega Repše vāks materiālus romānam. Arī viņas mamma 1941. gadā bija izsūtīta un pavadīja Sibirijā 14 gadus.

Lai arī neviens fonds, ne filma vai grāmata nespēj represētajiem atdot viņu zaudētos tuviniekus un bērnību, mēs vēlamies sniegt no­­mocītajiem morālu gandarījumu un apliecinājumu, ka viņi nav aizmirsti. Latvijas iedzīvotājiem savukārt gribam atgādināt mūsu neseno pagātni ar cerību, ka tā nekad neatkārtosies.

Iespējamais ziedojums sūtāms:

Nodibinājums
„Fonds Sibirijas bērni”
Rīgā, Graudu ielā 41a, LV 1058
Reģ. Nr. 40008057169
SEB banka, kods:UNLALV2X
Konta Nr.
LV47UNLA0002058469357

Ziedojumu čekus ASV var sūtīt Aivaram Jerumanim – 1600 El. Rito ave, Glendale, CA 91208, USA
Koordinācijas tālrunis – Dzintra Geka- 29273016