LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Mītņu zemēs

 

 

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

84567

"Valsti var izdaiļot ar dziesmām un dejām, bet ne uzbūvēt"
Apskatīt komentārus (0)


06.03.2018


 

 

 Vēl pirms dažiem gadiem jūs strādājāt ārlietās, starptautiskajās organizācijās. Tagad esat sabiedriskās organizācijas Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde un māmiņa diviem bērniem. Kāpēc mainījāt nodarbošanos?

 

Patiesībā nekad neesmu bijusi Ārlietu ministrijas darbiniece. Latvijas Universitātē ieguvu juristes diplomu. Darbu starptautiskajās organizācijās sāku patstāvīgi, piedaloties Eiropas Savienības konkursos, esmu pati vērusi durvis un lauzusi ceļu Eiropas iestāžu “džungļos”. Briselē sāku strādāt jau 2003. gadā, gatavojot Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Studēju cilvēktiesības Venēcijā un Strasburgā, tad strādāju ANO – Ženēvā un Ņujorkā, piedalījos vēlēšanu novērošanas misijās Afrikas valstīs. Uz gadu atgriezos Latvijā un strādāju Tiesībsarga birojā. Tad man piedāvāja darbu Briselē, Eiropas Savienības Ģenerālsekretariāta Ārlietu departamentā par ārlietu ģenerāldirektora palīgu križu risināšanas un cilvēktiesību jautājumos (no 2008. līdz 2012. gadam), piedalījos Eiropas ārlietu dienesta veidošanā un biju šī dienesta ģenerālsekretāra palīdze. 

 

... Un tad mīlestības vārdā devos uz rāmo Luksemburgu līdzi savam vīram, kuŗš ir diplomāts. Šeit kļuvu par tulkotāju un arī par māmiņu un iesaistījos Luksemburgas Latviešu biedrības darbā. Satiku šeit daudz interesantu un radošu latviešu, mums bija prieks kopā radīt idejas un tās īstenot. Cilvēki šeit ir pieraduši darīt lietas paši savām rokām, ir ļoti eiropeiski noskaņoti jo redz gan Eiropas institūciju darbu, gan to, kā dibinātājvalsts Luksemburga, neskatoties uz to, ka tā ir maza  un ar sarežģītu vēsturi, ar tālejošu vīziju un pārdomātu polītiku īsā laikā var kļūt par labklājīgu, sociāli drošu un tiesisku valsti. Tas iedvesmo un apliecina, – ka nav mazu valstu, ir tikai mazas domas. To, cik lieli ir mūsu darbi, nosaka mūsu spējas skatīties nākotnē, atrast partnerus un būt drosmīgiem. 

 

Kur jūs vairāk jūtaties kā mājās – Luksemburgā vai Latvijā?


Es mājās jūtos Eiropā. Māju izjūta, manuprāt, nav ģeografiska, bet tā ir saistīta ar cilvēkiem, vietām un lietām. Latvija man ir ļoti svarīga gan emocionāli, gan tāpēc, ka es vēlos, lai tā būtu ne tikai valsts , kuŗu es mīlu, bet arī valsts, ar kuŗu es lepojos. 

 

Jūsu bērni arī augot „kā īsti eiropieši, kam vienlīdz labi garšo kā okeāna zivs, tā latviešu cūciņ’”...

Man patīk dziedāt saviem bērniem šūpuļdziesmas. Viņi klausās un dzied līdzi, un mēs dziedam par div’ dzelteniem kumeliņiem. Katru dienu puksten trijos paņemu bērnus no dārziņa, un mēs kopā ejam pastaigās pa parkiem, vērojam putnus, un es mācu bērniem viņus atpazīt, mācu dažādu lapiņu nosaukumus – mācu latvieša izpratni par dabu. Ejam peldēt, ejam barot zirdziņus. Pēc iespējas ņemu bērnus līdzi uz Latviju, lai viņi var būt kopā ar maniem vecākiem, bet mēs bieži braucam arī uz Portugāli pie vīra vecākiem. Smejamies, ka savā ģimenē izdzīvojam Eiropu, jo vīrs ir no pašiem Eiropas dienvidiem, bet es – no ziemeļiem. Esam satikušies un dzīvojam Eiropas sirdī, un bērniem ir abas pases. 

 

Bērni labi runā latviešu valodā, viņi apmeklē latviešu skoliņu. Vīrs arī runā latviski, gan pagaidām kā četrgadīgs latvietis. 

 

Kāpēc nolēmāt piedalīties konkursos Eiropā un strādāt starptautiskajās institūcijās? Juristam darba netrūktu arī Latvijā.

 

Mani vienmēr ir bijis svarīgi saprast, kas atrodas soli tālāk par deguna priekšā notiekošo. Man vienmēr ir gribējies redzēt lielo kopainu, skatīties uz dažādām lietām arī no citas puses. Jau skolas laikā es sāku aktīvi mācīties valodas, jo vēlējos gan lasot, gan ceļojot redzēt, kā cilvēki dzīvo citur, ko mēs varam no tā mācīties, kā varam veidot savu dzīvi sasaistē ar citām valstīm. Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai ir vērtīga iespēja arī šajā ziņā – izmēģināt, ko nozīmē strādāt dažādajā daudzu valodu un daudzu kultūru Eiropas valstu kollēgu lokā. Es izvēlējos studēt cilvēktiesības, nevis konkurences vai nodokļu tiesības, jo, manuprāt, tieši tas cik lielā mērā mēs spējam pasargāt cilvēka cieņu, dzīvību, veselību un cilvēka iespējas iesaistīties savas dzīves veidošanā, ir pats svarīgākais. Ja mēs paturētu prātā, tad savā valstī lielu daļu no kļūdām būtu izdevies novērst.

 

Valsts uzdevums ir nodrošināt to, lai mums visiem būtu drošs pamats zem kājām, lai būtu izjūta, ka par viņiem tiek gādāts. Bet, piemēram, tā pati veselības aprūpes sistēma, kuŗā tagad tiek noteikts, ka cilvēkam būs vai nebūs tiesības saņemt medicīnisko aprūpi atkarībā no tā, vai viņš maksājis īpašu nodokli. Cerams, ka nenonāksim līdz tam, ka pēc šiem pašiem pincipiem strādās arī ugunsdzēsēji, policisti vai mūsu armijai... 

 

Kādēļ, jūsuprāt, zināmai cilvēku grupai Latvijā ir tik krasa un negātīva nostāja pret Stambulas konvenciju?

 

Domāju, ka tā ir manipulēšana ar cilvēku bailēm un neizpratni par juridiskiem dokumentiem. Tas ir dūmu aizsegs, kuŗā likt cilvēkiem strīdēties par dažādām iedomātām baisām ainām tā vietā, lai pievērstos patiešām lielām problēmām, kuŗas Latvijā varētu kopīgi risināt. Piemēram, nupat atkal uzvirmojušie jautājumi par korupciju mūsu valsts pārvaldē, par milzīgo nevienlīdzības plaisu un nabadzību mūsu sabiedrībā, par to pašu vardarbību ģimenē, kas patiesībā apdraud mūsu tautas nākotni. Ir daudz vieglāk runāt saukļos, ka Stambulas konvencija vai Brisele, vai kaut kādi mistiski sorosīti ir ļaunums, par ko mums ir jāzina. Daudz grūtāk ir sakārtot šīs fundamentālās lietas. Cilvēku piekļuve veselības aprūpei vai demografijas jautājumi ir ļoti sarežģīti. Vieglāk ir ģimenei piešķirt pabalstu, nekā vērsties pret vardarbību ģimenē, nekā ārstēt AIDS, kas Latvijā jauniešu vidū ir visaugstākajā līmenī Eiropas Savienībā. 

 

Bailes no svešā, nezināmā ir pirmatnējas un instinktīvas, tās ir daļa izdzīvošanas cīņas, saka zinātnieki. 

 

Jēdzieni “savējais” un “svešais” manuprāt pārāk bieži tiek izmantots mūsu izpratnē par pasauli. Nereti to var izjust pat starp tautiešiem, kad par svešiem tiek saukti mūsu pašu latvieši, kuŗi nedzīvo Latvijā, bet dažādu iemeslu dēļ uz laiku vai pavisam izvēlējušies dzīvi ārvalstīs. Šis svešāduma kults liedz mums saskatīt kopīgo, kopīgi strādāt Latvijas labā. Interesanti ir redzēt to, ka diasporas vidū šis savējā un svešā pretnostatījums kļūst citādāks. 2016. gadā veicām pētījumu par latviešu pilsonisko līdzdalību. Viens no jautājumiem bija par to, ko diasporas un arī Latvijā dzīvojošie uzskata par lielākajiem draudiem Latvijas pastāvēšanai vidējā termiņā. Latvijā sabiedriskās domas aptaujās šie draudi bija saistīti galvenokārt ar Krievijas radītajiem riskiem, ar migrācijas krizi un vērtību pārlieku liberalizēšanu, saistītu ar attieksmi pret svešādo, taču aptaujā diasporā cilvēki par galveno draudu norādīja Latvijas veselības aprūpi un sociālās nodrošināšanas sistēmas nesakārtotību. Interesanti, ka Latvijā vērtību liberalizēšanās jautājumi bija ļoti svarīgi, bet Eiropas latviešu atbildēs drīzāk bija bažas par to, ka Latvijā riskus rada pārlieks konservatīvisms, neiecietība pret cilvēkiem. Dzīve ārpus Latvijas liek pārvērtēt to, kas tiešām ir būtiski mūsu valstij, ļauj mums iepazīt dažādību ikdienā. Ja ikdienā satiec cilvēkus, kuŗiem ir cita ticība, cita ādas krāsa, cita valoda, cita orientācija, pārliecība un kultūra, kļūst daudz vieglāk saviem aizspriedumiem pārkāpt, bailes atkāpjas, jo “svešais” ir ieguvis cilvēka seju, tas vairs nav abstrakts un bīstams.

 

Ir vecs teiciens :”Kur divi latvieši, tur trīs partijas”. Vai tā notiek arī diasporā, ka katrs vēlas būt tas īstākāis un pareizākais latvietis, kas visu zina vislabāk?

 

Nu, mēs jau ikviens sevī esam „īstais un pareizais latvietis”! Latvietība ir tāda, kādi esam mēs paši, un tā var būt daudzveidīga. Tas, ko es vēroju diasporā Eiropā – daļa cilvēku ir ļoti aktīvi, veido biedrības, kultūras kopas, sarunu vakarus, koklēšanas vakarus, kūku cepšanas pasākumus un citas visneiedomājamākās aktīvitātes, lai tikai būtu kopā un uzturētu latvietību. Tas manuprāt ir apsveicami, vēl gan paies kāds laiks, līdz jaunveidotās biedrības un kopas sakārtos savu sadarbošanos, spēcīgāk satīklosies. Eiropas Latviešu apvienība to atbalsta, mēs sevi saskatām par domubiedru atbalsta punktu, par vietu, kur var dalīties pieredzē, nevis redzam sevi kā piramīdas virsotni. Tomēr diasporā ir arī ļoti daudz cilvēku, kuŗi pilnībā norobežojas no šīm sabiedriskajām aktivitātēm. Daļēji varbūt tāpēc, ka ikdienas dzīve ir skarba, varbūt tāpēc, ka ir palicis rūgtums pret Latviju un visu, kas ar to saistīts. Cilvēkiem joprojām trūkst sajūtas, ka kāds viņus Latvijā būtu gatavs sadzirdēt. Latvijas polītiķi diezgan reti uzdrīkstas iet pie cilvēkiem vēlēšanu starplaikā, tikties, uzklausīt gan bažas, gan pozitīvos ierosinājumus, bet vajadzētu gan. Ārpus Latvijas dzīvojošajiem cilvēkiem ir gan kritiskais, gan pozitīvais pienesums, ko viņi var dot. 

 

Vai ir izdevies likt polītiķiem jūs sadzirdēt un kādu ar diasporu saistītu jautājumu jau atrisināt?

Jā, mums izdevās panākt izmaiņas likumā, kas paredzēja īpaša nodokļa uzlikšanu cilvēkiem, kas iebrauc Latvijā ar automašīnu, ko viņi ir iegādājušies savā mītnes zemē. Finanču ministrija jau bija izrēķinājusi, cik daudz naudas varēs iekasēt no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuŗi savas automašīnas reģistrē Lietuvā vai Igaunijā, bet neaptvēra to, ka 250 tūkstoši Latvijas cilvēku, kuŗi dzīvo Eiropā, ļoti bieži brauc uz Latviju ar savām automašīnām, kas reģistrētas valstī, kuŗā viņi dzīvo. Ja likums būtu stājies spēkā, par katru dienu, ko diasporas cilvēks, kas, atbraucis ar savu auto, pavada Latvijā, viņam būtu jāmaksā 10 eiro. Lai gan mums kā nevalstiskai organizācijai nav formālu likumdošanas tiesību, ļoti aktīvi strādājot gan ar Saeimu, gan ar Finanču ministriju un citām iestādēm, mums izdevās pārliecināt likumdevēju, ka valsts nevar tik krasi rīkoties – pretēji savai pasludinātajai polītikai stiprināt saikni ar diasporu. Varu teikt, ka mums ir izdevies atgādināt, ka Latvija vairs nav tikai tās ģeografiskajās robežās dzīvojošie cilvēki. 

 

Arī dziedāšana un dejošana neapšaubāmi ir daļa no mums, no mūsu kultūras, un tas vieno. Bet vai ar to vien pietiek? Kamēr diaspora dzied un dejo, polītiķi Latvijā dara savu, jo īstenībā neko daudz par diasporas dzīvi nezina un varbūt arī negrib zināt.

 

Mums ir svarīgi apzināties, ka Latvija nav tikai zeme, tā ir mūsu valsts. Un valsti var izdaiļot ar dziesmām un dejām, bet valsti ar dziesmām un dejām uzbūvēt nevar. Mums jākļūst gudrākiem, zinošākiem, aktīvākiem par ekonomikas jautājumiem, mums ir jāiemācās būt saimniekiem un mums ir jāapzinās, cik milzīga nozīme ir polītikai un tiesiskumam. Ir ļoti aktīvi jāseko līdzi tam, ko dara mūsu pārstāvji, jāapzinās, ka balsošana nav tikai “papīriņa” iemešana kastītē, bet tas ir mūsu uzticības žests cilvēkiem, kuŗi turpmākos gadus pārvaldīs mūsu valsti un noteiks dzīvi ikvienam no mums. Tas ir svarīgi Latvijā, bet tikpat svarīgi arī diasporā, jo Satversme neuzliek ģeografiskas robežas Latvijas tautai, neuzliek nekādus ierobežojumus Latvijas likteņa lemšanā nevienam tās pilsonim, lai kur viņš nedzīvotu. Un mums ir arī pienākums sagāt savas valsts pamatvērtības, bet to nevar izdarīt, tikai dziedot un dejojot. Dzīvojot Rietumeiropā mēs redzam, ka partijas – tas nav lamuvārds vai bubulis, bet tas ir veids, kā cilvēki vienojas ap idejām un atrod veidu, kā šīs idejas pārvērst valsts dzīvē. Mums ir jāmācās veidot pašiem savu valsti. 

 

Un vēl par vēlēšanām runājot – derētu arī atcerēties, ka latvieti vienmēr ir raksturojis spīts un mums nevajadzētu pārvērst šo latvieša rakstura pamatiezīmi par gļēvumu. Ja ir uzskats, ka latvietis tāpat savā valstī neko nevar noteikt un ka aizbraukušajiem to pat nevajadzētu darīt, tad es aicinātu mums visiem kopā parādīt savu spītu: “Nē, mēs ticam savai valstij, mēs zinām, ka esam tās veidotāji, un mēs to pierādīsim, aizejot uz vēlēšanām!” Cipari liecina, ka pagājušajās vēlēšanās ārpus Latvijas visā pasaulē bija aptuveni 90 tūkstoši vēlētāju jeb balsstiesīgo. Tagad  šo balsstiesīgo jābūt krietni vairāk, bet, pat ja pieņemam, ka ir tikai 90 tūkstoši vēlētāju, Rīgas vēlēšanu apgabalā, kuŗam pieskaita ārpus Latvijas dzīvojošo balsis, ir vajadzīgi 8,5 tūkstoši balsu, lai ievēlētu vienu deputātu. Tātad mēs, diaspora, varam Saeimā ievēlēt kādus desmit deputātus, ja vien mēs visi aizietu uz vēlēšanām. 

 

Svarīgi ir tas, ka gļēvums un apātija ir lipīga, bet mums vajag pret to nostāties un pierādīt, ka mūsu ir daudz, mēs sekojam tam, kas notiek un mēs vēlamies būt par daļu no tiem, kas lemj par Latvijas nākotni. Izvēlēsimies cilvēkus, kuri ir atbildīgi, kuri to ir pierādījuši ar saviem darbiem, kuriem cilvēks ir vērtība un arī diasporas cilvēki ir svarīgi un balsosim par viņiem!

 

Un no otras puses, - tiekoties ar polītiķiem, pie katras izdevības atgādinām, cik daudz vēlētāju mīt ārvalstīs. Uzskatu, ka partijām pašām ir jāapzinās vēlētāju loks un jāpieņem lēmums, braukt vai nebraukt tikties ar cilvēkiem ārpus Latvijas. ELA plāno sagatavot videosižetus, kuŗos uzrunāsim dažādu polītisko partiju pārstāvjus un lūgsim viņu viedokli par diasporai svarīgiem jautājumiem, rīkosim apaļo galdu ciklu saistībā ar vēlēšanām. Esam runājuši arī ar Latvijas Televīziju (LTV) un viena no pirmsvēlēsanu diskusijām varētu tikt veltīta diasporas jautājumiem. Arī LTV “Tautas panorāma” plāno braucienus uz diasporas mītnes zemēm. 

 

Interesanti, ka šogad janvārī rīkojām debates par to, vai Latvijas partijām ir vajadzīgs nodaļas ārpus Latvijas, uzaicinājām visas polītiskās partijas piedalīties. Bija atnākušas tikai dažas no jaunajām partijām un Vienotības vadītās Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, kuŗa ir atbildīga par diasporas jautājumiem, kā arī Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītājs no Nacionālās apvienības. Citu koalīcijas partiju pārstāvju nebija. Tas ir skumjš signāls par to, cik liela „vērība” tiek veltīta diasporas vēlētājiem... 

  




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA