LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Latvijas ziņas

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















Atklāta vēstule
Apskatīt komentārus (0)


01.12.2010


Atklāta vēstule

 

Latvijas Republikas Valsts prezidentam

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdei

Latvijas Republikas Ministru prezidentam

Latvijas Republikas kultūras ministrei

 

Augsti godātās amatpersonas!

 

Ir aizvadīta valsts 92. gadskārta. Šogad 18. novembri daudzi gaidīja īpašā cerību noskaņā – ievēlēta jauna Saeima, izveidota jauna valdība, jaušama tautas vēlme pašapliecināties un atjaunot valstiskās vērtības. Rīga staroja, ļaudis svinēja. Un tomēr kaut kas svarīgs joprojām palika novārtā.

 

Svētku priekšvakarā Nacionālais simfoniskais orķestris aicināja uz svētku koncertu ar programmu, kas veltīta kopīgi valsts 92. gadadienai un galvenā diriģenta desmit gadu amata svētkiem. (Kāds nesalīdzināmu lielumu salikums!) 16. novembŗa koncerta sākumā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte uzrunā atgādināja, ka, dibinoties mūsu valstij, viens no svarīgajiem argumentiem tās starptautiskai atzīšanai ir bijusi Latvijas tautas patstāvīgā un savdabīgā kultūra, valoda, māksla.

 

Diemžēl krasā pretrunā ar šo valsts svētkiem piedienīgo domu aizritēja koncerta programma. Tā sākās ar trim spāņu dejām, kuŗas, kā lasījām programmas anotācijā, saistītas ar vēršu cīņām, kā arī ir ļoti iecienītas amerikāņu beisbola spēlēs. Kad spāņu mūzikas zīmē pagāja koncerta visa pirmā daļa, bija jādomā, kas notiktu ar spāņu publiku, ja Spānijas valsts svētku koncertu Madridē atklātu, teiksim, ar Andreja Jurjāna Latvju dejām. Līdz 16. novembŗa koncerta beigām neatskanēja neviena latviešu mūzikas nots. Piedalījās septiņi solisti no dažādām valstīm, to vidū tikai divi no Latvijas, kuŗi nodziedāja dažas replikas Verdi operas Aīda fragmenta solistu ansamblī. Vai latviešu skaņu māksliniekus, kas plūc viskrāšņākos laurus citās zemēs, uz savas valsts svētku koncertiem neuzaicina? Vai visi atsakās piedalīties?

 

Kad 1940. gada rudenī, pirmajā sovjetiskās okupācijas gadā, 18. novembŗa svētkus nedrīkstēja pat pieminēt, Milda Brechmane-Štengele un Herta Lūse ar Lūciju Garūtu pie klavierēm, cīnīdamās ar cenzūru, sarīkoja latviešu solodziesmu koncertu dienu iepriekš, 17. novembrī. Publika saprata, un LU aula bija pārpildīta. Tāpat viņas  rīkojās arī kaŗalaika Rīgā, kad līdzīgā kārtā Latvijas valstiskumu nicināja nacistiskās Vācijas okupanti. Un atkal LU aula bija pārpildīta. Toreiz teātŗi, ja citādi nedrīkstēja, 18. novembrī ieplānoja latviešu autora izrādi. Tagad dzīvojam brīvā, neatkarīgā valstī, bet rodas iespaids, ka daudzi joprojām nav izveidojuši viedokli par savu valstiskumu.

 

Katrā zemē tās valsts svētkos goda vietā tiek celti nacionālie simboli un vērtības, - Latvijas pilsētas taču tiek greznotas nevis vienkārši ar raibiem karodziņiem, bet ar nacionālajiem karogiem. Tas būtu jāatceras ikvienā reprezentātīvā valsts svētku sarīkojumā, tostarp koncertā. Nacionālais simfoniskais orķestris nav privāts uzņēmums. Ja tas neizprot vienkāršus goda un cieņas jautājumus, tad  tam ir jādod noteikts t.s. nacionālais pasūtinājums, kā tas tiek darīts, piemēram, ar valsts financētiem plašsaziņas līdzekļiem. Kad Rīgā pirms vairākiem gadiem uzstājās BBCSkotijas filiāles orķestris un mūsu mūziķi izteica gandarījumu par dzirdēto skotu komponistu mūziku, atbilde bija vienkārša – atvēlēt programmās noteiktu procentu skotu mūzikai ir paredzēts valsts līgumā ar orķestŗa diriģentu, māksliniecisko vadību.

 

Pēc ievērojamā somu diriģenta Juha Kangasa vārdiem, Somijas valsts svētkos visi 29 Somijas simfoniskie orķestŗri spēlē somu mūzikas programmas. Neatkarīgi no tā, vai kāds no mums to spēj vai nespēj saprast, Nacionālais simfoniskais orķestris ir viena no Latvijas reprezentācijas institūcijām.  Šī orķestŗa rīkots valsts svētku koncerts ir aicināts būt par valsts pašcieņas un kultūras līmeņa simbolu un mēru. Tieši to no šāda koncerta sagaida mūsu valsts rezidenti, viesi, diplomātiskais korpuss.

 

Bet ne mazāk svarīga ir pašcieņas audzināšana mūsu pašu pilsoņos. Bēdīgo faktu, ka pagājušā gada 18. novembri orķestris svinēja ar valšu vakaru, dažs žurnālists jau sācis uzslavēt kā sevišķas brīvības un progresa soli. Pie aplamībām ātri pierod un no tām lēni atradinās. Neadekvātas valsts svētku programmas esam sagaidījuši gadu no gada, un par to, ka arī šogad rīkotāji ir bijuši bez noteiktas stājas latviešu mūzikas piesaistē, liecina svārstīgās pārmaiņas 16. novembŗa programmas atkārtojumos – 17. novembrī koncerta piedevu vidū skanēt bija izpelnījies Emīla Dārziņa Melancholiskais valsis, 18. novembrī tas jau bija iekļauts pašā programmā un vēl arī Ērika Ešenvalda nesen pirmatskaņotā kompozicija Fanfaras. Tātad katru nākamo programmas atkārtojumu rīkotāji atzīmēja ar jaunu mazu ķeksīti.

 

Liekas, viegli būtu saprast, ka Latvijas dibināšanas svētkos goda vietā būtu liekama latviešu mūzika un latviešu skaņu mākslinieki. Ja vēlamies aicināt arī viesus, lūgsim mūsu valsts svētkos uzstāties ar savas zemes pienesumu pa kādam no tām valstīm, ar kuŗām mums ir kopīgs liktenis vai līdzīga mentālitāte. Tā stiprināsim Baltijas vienotību un Ziemeļvalstu kopību.

 

Šīs vēstules parakstītāji ir nemierā ar valsts reprezentācijas koncertu rīkošanas praksi beidzamajos gados. Saprotam, ka tas ir tikai viens no daudzajiem jautājumiem, kuŗu risināšana prasītu stingrāku valstisku stāju un pašcieņu. Tomēr šis jautājums mums šķiet ļoti svarīgs, tāpēc lūdzam ikvienu darīt visu iespējamo, lai valsts reprezentācijas koncertiem atdotu to patieso misiju un līmeni. Un lai nevienam šajos koncertos par savu valsti nebūtu jāsarkst.

2010. gada 19. novembrī

 

Pēteris Vasks, komponists

Arnolds Klotiņš, mūzikas vēsturnieks

Māra Zālīte, dzejniece

Gundega Šmite, komponiste, Latvijas Komponistu  savienības priekšsēde

Jānis Stradiņš, akadēmiķis

Artis Sīmanis, mūziķis, JVLMA rektors

Tālivaldis Deksnis, mūziķis

Uģis Prauliņš, komponists, Radošo savienību padomes priekšsēdis

Edgars Račevskis, diriģents




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA