LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Latviešu organizācijas

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















17991

DAUGAVAS VANAGU VĒLĒŠANAS GAIDOT
Apskatīt komentārus (0)


28.09.2011


Attēlā no kreisās: Andrejs Mežmalis un Zigurds Rīders

 

DAUGAVAS VANAGU VĒLĒŠANAS GAIDOT


Uz laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija jautājumiem atbild DV CV priekšsēža amata kandidāti Zigurds Rīders un Andrejs Mežmalis


Kāds būs jūsu pats pirmais darbs, ja tiksit ievēlēts par DV CV priekšsēdi?


Zigurds Rīders. Ja tikšu ievēlēts, mans pirmais pienākums un darbs būs izveidot CV Prezidiju, kas veic organizācijas ikdienas darbu, tāpēc ir svarīgi, lai šie cilvēki būtu pieredzējuši organizācijas biedri, kuŗiem nav sveši DV statūti un tradicijas. DV CV sanāk kopā tikai reizi gadā, lai pārrunātu padarīto, noteiktu vad­­līnijas turpmākam darbam un lai pieņemtu budžetu nākamam darbības gadam. Esmu runājis ar biedriem šeit ASV, kuŗi būtu ar mieru iesaistīties prezidija darbā. Tie ir cilvēki ar ilggadēju pieredzi. Prezidijam ir jābūt tajā zemē, no kuŗas tiek ievēlēts DV priekšnieks, un arī prezidija locekļiem ir jābūt no tās pašas zemes. Tā tas ir noteikts organizācijas statūtos.

 

Prezidija darbs atspoguļo visu organizāciju, jo ikdienā tā ir Dau­­gavas Vanagu seja ne tikai visiem organizācijas biedriem, bet arī ārpasaulei un tiem, kuŗi nav mūsu biedri, bet atbalsta mūsu organizācijas darbu ar saviem ziedojumiem. Bez mūsu draugiem un atbalstītājiem Dau­­gavas Vanagi kā organizācija nevarētu veikt to darbu, ko da­­rām mēs. Mēs apzināmies uzticību, ko mums veltī mūsu atbalstītāji.


Andrejs Mežmalis. Mans pirmais darbs būs apzināt visu DV zemju redzējumu un kas būtu darāms mums kopīgi globālā skatījumā, it sevišķi mūsu dzim­tenē - Latvijā.

 

Mums ir jādarbojas visiem kopā, kā teikts DV statūtu 43.pantā, - mums ir jābūt ”ciešai un saskaņotai sadarbībai starp zemju valdēm un organizācijas vienības uzturēšanai DV...”. Tāpat  mums  ir jāmācās no kļūdām, kuŗas esam varbūt nepārdomāti pieļāvuši, it sevišķi ja skatāmies uz DV situāciju Latvijā.

 

Kuŗas no tām programmām, ko saņemsit mantojumā no iepriekšējās vadības, jūs turpināsit, kuŗas – ne, un vai būs kādi jauni projekti?

 

Zigurds Rīders. Daugavas Vanagiem nav programmas, kas pāriet mantojumā no vienas vadības uz nākamo. Mums ir tradicijas, kuŗas uzsākām pēc Otrā pasaules kaŗa - kaŗa gūstekņu nometnē Cēdel­gemā, Beļģijā. Tas bija aukstā ziemas vakarā, kad delegāti, kuŗi pārstāvēja Latvijas kaŗavīrus leģionārus, - izsalkuši un nosaluši 1945. gada 28. decembrī tikās, lai dibinātu organizāciju, kas vēlākos gados izauga par lielāko latviešu organizāciju pasaulē. Tās idejas un mērķi, kuŗi toreiz tika izvirzīti, ir pamats mūsu organizācijai un joprojām vada mūs kā labdarības organizāciju. Mēs atbalstām bijušos leģionārus kā Latvijā, tā arī mūsu mītnes zemēs. Mēs atbal­stām jaunatnes latviskumu un latviešu valodas saglabāšanu nākamās paaudzēs mūsu mītnes zemēs. DV atbalsta daudzbērnu ģimenes Latvijā, kā arī Latvijas Audžu ģimeņu biedrību. Mums ir atsevišķs projekts bijušiem latviešu leģionāriem, kuŗiem ir gultas režīms vai ierobežotas kustības. Organizācija ar stipendiju fondiem atbalsta jaunatnes centienus iegūt izglītību.

 

Labdarības darbu, ko darām mēs, vecie „kanaki” (bijušie leģionāri), dēvē par Cēdelgemas garu. Mēs, kuŗi neesam bijušie leģionāri, mēģinām šo garu saglabāt un nodot tālāk nākamām paaudzēm.

 

Pašlaik mums ir pietiekami ko darīt un turpināt. Mums ir ierobežoti līdzekļu resursi, tāpēc jāizstrādā budžeta vadlīnijas.

 

Mēs neesam polītiska organizācija, bet, būdami šīs organizācijas biedri, esam cīnījušies par Latvijas neatkarību kā ar ieročiem, tā arī ar papīru un spalvu. Tagad, 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas, mēs diemžēl redzam, ka cīņa vēl nav galā. Mums, Daugavas vanagiem, ir jāceļ trauksme, kad tagad redzam, ka polītiķi vēlas ņemt mūsu tautas ienaidniekus SC Latvijas valdībā. Vai tas nav absurds? Lai krievi valda Krievijā un latvieši Latvijā! Domāju, ka par šo jautājumu mums vēl daudz būs ko veikt!

 

Andrejs Mežmalis. Vispirms, tādus lēmumus nevar pieņemt priekšnieks personiski viens pats. Ir programmas, kuŗas noteikti jāturpina, un ir arī tādas, kas ir kopīgi jāpārskata un pēc tam jānonāk pie kāda secinājuma, ko ar tām darīt tālāk, tas attiecas gan uz organizācijas,  gan arī uz ap­­rūpes programmām. Mums ir arī programmas, ko  atsevišķas ze­­mes valdes atbalsta savās zemēs un Latvijā, piemēram, vietējā palīdzība un DV kopējā palīdzība Latvijai. Nav šaubu, ka atsevišķās zemēs vietējās palīdzības ietvaros zemes valdes un nodaļas arī turpmāk veicinās tās programmas, kas  ir svarīgas mūsu tautas pastāvēšanai ārzemēs, piemēram, jaunatnes piesaiste DV un mūsu tautas vērtību saglabāšana – valoda, kultūra, vēsture utt. Tas ir mantojums, ko nedrīkstam atstāt novārtā un kas ir jāturpina, pie­mēram, Gaŗezera skola Mi­­či­ganas pavalstī ASV. Bez šaubām, ir jāturpina palīdzība mūsu vecajiem leģio­nāriem un daudzbēr­-nu ģime­nēm. Mums ir jāmeklē jaunas iespē­jas mūsu sociālās aprūpes financēšanas sfairās tieši Latvijā; piemēram, Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu pieejamība tieši tajās jomās, kas ir cieši saistītas ar veco ļaužu (leģionāru, invalidu, garīgi slimo utt.) aprūpi. Tāds ES financiālais atbalsts ir bijis pieejams, bet pašlaik par ES fondu pieejamību netiek nopietni spriests Latvijas DV aprindās (DVL) šeit, Latvijā, nemaz neru­nājot  par mūsu pašu kollēgām ārzemēs. Viena no manām pir­ma­­jām prioritātēm noteikti būtu - kā mēs varam dabūt ES atbalstu vai piesaistīt ES financējumu un citu atbalstu tieši mūsu aprūpes darbam Latvijā. Tāpat, iesaistot Latvijas valdību, Daugavas Vana­giem ir jārunā ar Vācijas valdību (sākot ar Vācijas vēstnieku Rīgā) par leģionāru aprūpi, par kritušo leģionāru pīsļu nogādāšanu atpa­kaļ Latvijā utt., jo viņi ir morāli atbildīgi par iesaukšanu Otrā pasaules kaŗa laikā vācu dienestā, to viņi izdarīja, pārkāpjot inter­nacionālās normas. Protams, tas prasīs laiku. Domāju, ka mēs visi saprotam, ka nevaram un arī  ilg­termiņā nevarēsim visu laiku pa­­ļauties tikai uz ziedojumiem no DV biedriem. Ar to es gribu teikt, ka mums ir arī aktīvi jā­­meklē alternātīvi finanču avoti aprūpes darbam Latvijā.

 

Otrs projekts, kas varētu būt saistīts ar iepriekš minēto vai arī risināms atsevišķi, ir DV centra pilnveidošana Rīgā. DV CV un DVL kopīpašumam Slokas ielā 122 Rīgā ir liels potenciāls, bet tam nav pievērsta pietiekama uz­­manība vai tas aktīvi nobīdītas malā. Mums jātur prātā, ka šī īpašuma dāvinātājam - Austrālijas DV biedram Berndam Evertam bija tālredzīgs skatījums izveidot šo īpašumu par Latvijas DV centru, kas kalpotu arī visiem DV pa­­saulē.

 

Trešais, kas mums kopīgi jāturpina un aktīvi jāveicina, ir atspēkot un apkaŗot  PSRS un Vācijas dezinformāciju  par Otro pasaules kaŗu un pēckaŗa laiku, par mūsu kaŗavīriem un notikumiem Lat­vijā.

 

Ceturtā potenciālā joma, kuŗa ilgtermiņā varbūt arī varētu būt vissvarīgākā un  par kuŗu esmu daudz domājis saistībā ar latviešu jaunatnes asimilāciju dažādu valstu tautās un kultūrās, - ir Latvijā izveidot ārzemju latviešu skolēnu izglītības programmu vai projektu ciešā sadarbībā ar Latvijas Izglītības ministriju, Lat­vijas valdību un ārzemju latviešu organizācijām. Proti, ārzemju latviešu bērnu (pamatskolas un vidusskolas vecuma) mācīšanos Latvijā vismaz viena vesela skolas gada gaŗumā, jo tas ļautu apgūt labas latviešu valodas zināšanas, vēsturi, kultūru un, galvenais, - apziņu par piederību pie latviešu tautas  un Latvijas.

 

Vai DV organizācijai paredzat ilgu mūžu, un kas jādara, lai tas tāds būtu?

 

Zigurds Rīders. Katras organizācijas mūžu nosaka organizācijas biedru skaits un tās rosība. Domāju, ka rosība mums ir laba. Mēs atbalstām latviešu kultūras saglabāšanu un veicināšanu ar koncertiem, teātŗiem, dziedāšanas vakariem un citiem sarīkojumiem. Kādreiz šie kultūras sarīkojumi mums deva ienākumus labdarības darbam.

 

Mums, Daugavas Vanagu organizācijai, ir tā pati problēma, kas Latvijas valstij. Demografija! Pārāk daudzi vecie biedri mirst, un jaunie pietiekamā skaitā nedzimst. Mums ir arī grūti piesaistīt jauniebraukušos latviešus. Ja mēs spēsim latviešu sabiedrībā vairāk iesaistīt tautiešus, kuŗi ārvalstīs ieradušies pēdējos 20 gados, tad tas būs plūss mums visiem. Mēs kā latviešu sabiedrība pastāvēsim ilgāk, un jauniebraukušiem tautiešiem paliks organizācijas nami un draudzes baznīcas, ko cēluši un dibinājuši esam mēs un mūsu senči. Jānāk tik talkā! Mums ir jāveicina jaunu biedru iestāšanās mūsu organizācijā. Runa ir par katru nacionāli domājošu tautieti, vienalga, vai viņš/viņa ir gados jauns vai sirmgalvis. Katrs biedrs mums ir vērtīgs.

 

Kādreiz organizācijā radās do­­ma, ka Daugavas Vanagu nākotne ir Latvijā. Mēs pie šīs domas esam pavadījuši daudz laika, ziedojuši tai darbu un ieguldījuši lielus līdzekļus. Panākumi nav gūti. Diemžēl mūsu biedri Latvijā nesaprot Cēdelgemas garu, un pārāk daudz mūsu biedros Lat­vijā ir palikušas sekas vēl no padomju laikiem, viņi nespēj no tām atbrīvoties un saprast ideju - dot, nevis ņemt, - tā viņiem reizēm ir sveša. Vēlu saules mūžu Daugavas Vanagu organizācijai un cīnīšos par tās nākotni, ja tikšu vai netikšu ievēlēts par DV CV priekšnieku. Mums vēl ir daudz ko veikt!

 

Andrejs Mežmalis. Jaunu DV biedru piesaiste konkrētā valstī ir šīs zemes valdes, nodaļas vai ap­­vienību atbildība. Ja ska­tāmies uz DV Latvijā (DVL), tad  ir saprotams, ka DV izaugs­mes un DV organizācijas nākotnes nostipri­nāšanās vislielākās iespē­jas ir tieši Latvijā, u tas arī var dot spēcīgu impulsu mūsu DV ārze­mēs.

 

Pirmkārt, mums  jāveicina un jāizveido daudz ciešākas saites un uzticība starp visām zemes valdēm un DVL, starp visām ārzemju nodaļām vai apvienībām un DVL nodaļām Latvijā; jāiz­strā­dā  koordinēts ceļa plāns, kā to panākt  drīzāk.

 

Otrkārt, mums  jāveicina visu Latvijā atrodošos „atbirušo” DV nodaļu vai DV vienību apvie­nošana vai iekļaušana DVL; dažas jau ir devušas signālu, ka vēlas iekļauties DVL un līdz ar to DV globālā organizācijā.

 

Treškārt, kā jau esmu minējis agrāk un vēlos atkārtot, mums  jāveicina mūsu jauniešu atgrie­šanās Latvijā, vismaz uz kādu laiku pamatskolēnu un vidus­skolēnu vecumā; to varētu veikt sadarbībā ar Latvijas Izglītības ministriju un dažādām Latvijas skolām, iesaistot tos ārzemju vecākus un viņu bērnus, kuŗu interesēs ir saglabāt latviešu valo­du, kultūru un piederību pie mūsu tautas. Te  arī būtu vieta Latvijas valdībai ārpolītikas laukā  veicināt starpvalstu sadarbību, izveidojot studentu apmaiņas programmas kopā ar Austrāliju, ASV, Kanādu, Angliju, Vāciju utt.

 

Tās ir tikai dažas no manām personiskām  domām, atbildot uz jūsu jautājumiem, bet nav šaubu, ka mūsu DV biedriem ir ieteikumi un redzējumi, kas vei­cinātu  DV organizācijas un tautas saglabāšanu un izaugsmi.

 

Vēlos arī minēt, ka nupat no­­tikušās Saeimas vēlēšanas Latvijā parādīja, ka mums latviešu un Latvijas pavalstnieku vidē vēl nav ne radusies, ne ieaudzināta pat­riotiskā pašapziņa, ja gandrīz 40%  vēlētāju vispār ne­­gāja balsot šajās tik svarīgajās 11.Saei­mas ārkārtas vēlēšanās. Viens iemesls šai parādībai, varbūt pat vissvarīgākais, ko esmu kon­statējis un  mēģinājis paust visām lielākajām latviešu organizāci­-jām jau pirms vēlēša­nām, - ka mūsu tauta nav pie­tiekami labi in­­formēta par polī­tiskajiem notikumiem, polīti­ķiem, dažādiem apstākļiem utt., kas ietekmē mūsu pašu tautas noskaņojumu, izvēli un lēmumus, kā arī personiskus un kopējus pasākumus. Ziņas nenonāk pie visiem mūsu tautiešiem,  arī pie mūsu pašu DV biedriem Latvijā, it sevišķi lauku vidē un mazajos ciematos. Tas nozīmē - mums būtu jādomā, kā mēs varam labāk informēt ne tikai mūsu pašu DV biedrus, bet arī visu latviešu sabiedrību Latvijā. Atrisinājums patiesībā varētu būt samērā vienkāršs – neatkarīgas avīzes izdošana Latvijā. Tāda avīze jau ir, un tā tiek izplatīta Eiropā un daļēji arī Latvijā, – avīze Brīvā Latvija, kas tiek iespiesta Latvijā. Ar Daugavas Vanagu fonda (DVF) atbalstu šis darbs tika veicināts pirms 11. Saeimas vēlē­šanām; tas bija vērtīgs un apsveicams DVF pasākums. Ja vien iespējams, tas būtu jāturpina un jādara daudz plašākā apmērā – sākotnēji varbūt ar dažādu orga­nizāciju un atsevišķu cilvēku atbalstu, kamēr šī mūsu pašu ārzemju latviešu avīze  financiāli tiek pati galā. Tas nozīmē nevis lielas naudas ieguldīšanu, bet gan abonementu nodrošināšanu DV nodaļām Latvijā un citām sabied­riskām organizācijām (Latviešu kaŗavīru biedrībai, Latviešu virs­nieku apvienībai, dažādām jau­niešu organizācijām un studentu kor­porācijām, biblio­tēkām utt.). Par to būtu nopietni jārunā ar avīzes izdevē­jiem/re­daktoru, jo tas noteikti būtu labs, vienkāršs un samērā lēts veids, kā iekļaut DV un citu organizāciju informāciju avīzē, ar ko tad varētu informēt arī visus DV biedrus un citus mūsu tautiešus Latvijā. Mums jāpatur prātā  fakts, ka Latvijas iedzīvotāji, mūsu pašu tautieši, arī visi mūsu Daugavas vanagi Latvijā (DVL), nav labi informēti par notikumiem Latvijā, tostarp par DV dzīvi un notikumiem visās zemēs. Esmu pārliecināts, ka 40% mūsu Latvijas pavalstnieku nav pieda­lījušies vēlēšanās tāpēc, ka daudzi nebija pat skaidri informēti par to, kas īsti notiek Latvijā un par ko būtu vērts balsot.




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA