LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Lasītāju komentāri

 

 

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

Vai nākotnē redzēsim mūsu Latviju tās kādreizējā skaistumā?
Apskatīt komentārus (0)


02.02.2011


 

Vai nākotnē redzēsim mūsu Latviju tās kādreizējā skaistumā?

 

Esmu viens no tās paaudzes pārstāvjiem, kuŗi piedzīvoja Latvijas pirmā neatkarības laika skaistākos gadus. Vēl jaunekļa gadus nesasniedzis, pārņēmu saimniekošanas darbus, jo tēvs veselības pasliktināšanās dēļ vairs nespēja tos veikt. Ar lepnumu atceros tā laika Latvijas zemkopjus, viņu čaklumu, paļāvību savām spējām un Dieva svētībai. Viņi ar mīlestību kopa un rūpējās par dzīvo radību savā sētā, darba stundas neskaitot. Grūtības un darbs viņiem bija kā sports. Mans kaimiņš, pirmais pabeidzis novākt siena ražu, pļavā aiz robežas dižojās, it kā būtu uzvarējis stafetes skrējienā. Nedomāju ka viņu vairākumam bija konts bankā vai atvilktnē glabājās lielāki naudas krājumi. Viņi tomēr varēja justies bagāti, jo viņu bagātība bija ēkas sētā, lopi laidarā, raža klētī, laukos un dārzā. Stāvot uz savas zemes, viņi jutās patstāvīgi, neatkarīgi un droši. Šāda attieksme pret dzīvi laikam radīja to, ko dažkārt dēvē par zemes mīlestību. Svētā senču zeme izveidoja tās cildenās latviešu rakstura īpašības, kas mums kā tautai ir tik dārgas.

 

Viss mainījās, kad Latviju okupēja sarkanarmija. Sākās terrors, aresti, slepkavošanas, izsūtīšanas. Zemkopjiem atsavināja zemi. Gadu vēlāk sākās Otrais pasaules kaŗš, komūnistus padzina vācu nacisti. Taču zemkopis bija pakļauts lielām nodevām, dažam rekvizēja kādu no darba zirgiem. Taču par spīti okupantu slogam, lauku sēta savu vitālitāti vēl nebija zaudējusi. Gals latviešu sētas zemkopja mūža darbam pienāca 1944. gada rudenī, atgriežoties komūnistu okupantiem. Zemes kopējus aizveda, izsūtīja vai padarīja par vergiem kolchozā vai sovchozā. Tauta un zemkopji pusgadsimta gaŗumā bija pakļauti komūnistu terroram, varmācībai un meliem. Cilvēkiem atņēma visas materiālās vērtības, bet ļaunākais, ka necilvēcīgais komūnistu režīms izpostīja cildenās latvieša rakstura īpašības. Maz bija to, kuŗi netika salauzti. Tagad, divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas latvieši nav atguvušies no okupanta izraisītā posta. Vēl neesam pārvarējuši korupciju un ēnu ekonomiku, notiek krāpšana un valsts apzagšana.

 

Lasu laikrakstā: Latvijā nekopti un aizauguši 370 000 hektaru zemes. Pirmskaŗa Latvijā caurmēra saimniecības lielums bija 25 hektari, un nekoptu lauku tos laikos nebija. Tātad tagad Latvijā ir 14 800 lauku saimniecības mazāk. Toreiz lauku sētā strādāja un saimniekoja vīrs ar sievu, skolas brīvlaikā palīdzēja bērni, dažviet arī vectēvs un vecmāmiņa. Dažā sētā algoja meitu un puisi. Tātad darbus veica vismaz trīs cilvēki. Ja mūsdienu Latvijas aizlaistos laukos būtu 14 800 lauku sētu un katrā no tām visus darbus paveiktu tikai trīs strādātāji, kopumā būtu vajadzīgi 44 400 strādātāju. Tas nozīmē, ka Latvijā būtu citāds bezdarbnieku skaits.

 

Mūsdienu valsts vadītāji un plānotāji skaidro, ka valsts ekonomikas uzlabošanai jāizveido dažādi mikrouzņēmumi. Manuprāt, katra lauku sēta ir mikrouzņēmums, jo tajā sēta uztur savu saimi un ražo dažādus produktus valstij un eksportam. Lauksaimniecības ražai vienmēr būs pieprasījums, jo cilvēkiem, lai dzīvotu, ir jāēd.

 

Aizvadītā vasarā Latvijā pavadīju desmit dienu. Braucu no Rīgas uz Trikātu, un ceļā līdz Cēsīm tikai divās vietās redzēju pa divām gotiņām. Tuvāk Trikātai gan saskatīju pāris ganāmpulku, tur varbūt vēl ražo Trikātas sieru. Šajā apkaimē apciemojām sievas radus, kuŗi vēl saimnieko lauku mājās. Pirms dažiem gadiem tur vēl bija pilns kūts ar slaucamajām govīm, šoreiz to tur vairs nebija. Valsts „prihvatizētāji” pārņem un izsaimnieko pārtikas pārstrādes rūpniecību, tāpēc piena ražotāju ienākums ir tik niecīgs, ka nesedz izdevumus. Braucām arī ciemos pie draugiem Alsungā. Šī ir lauku sēta, kuŗā kādreiz bija visai liela bišu drava. Tagad vairs tikai viena saime. Pēc pāris dienām lasīju avīzē rakstu ,,Štrunts par bitēm, ka tik rapsis”. No raksta satura sapratu, ka šī jaunieviestā kultūra, rapši, laiku pa laikam jāapmiglo, lai iegūtu labu ražu. Miglošana jāveic noteiktās diennakts stundās, ievērojot stingrus noteikumus, lai nenodarītu kaitējumu dabai. Ja tos ignorē, bites tiek saindētas un to saimes izpostītas. Braucot pa Kurzemi, ievēroju, ka lauku sētās cik necik sakopta ir tikai dzīvojamā ēka, jo acīmredzot lauki iznomāti graudaudzētājiem. Kūts, šķūnis un klēts viņiem nav vajadzīgi, tie pamazām sabrūk. Latvijā daudzas sētas pamestas vai tajās mitinās pa kādam pensionāram. To visu manā kādreizējā skaistajā Latvijā redzot, mani pārņēma dziļas skumjas.

 

Teodors Briedis

Toronto




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA