Bauda ausīm un dvēselei
Apskatīt komentārus (0)
15.06.2011
Bauda
ausīm un dvēselei
Izskanējusi ilgi gaidītās Bruno Skultes operas
Vilkaču mantiniece pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā. Ļoti precīzi šo
visu mūsu kopīgo izjūtu, manuprāt, izteikusi pazīstamā Latvijas mūzikas
apskatniece Inese Lūsiņa: Šī bija tā reize, kad ļoti ekstrēmi gribējās, lai
izdotos!
Ar diriģentu un komponistu Andreju Jansonu tiekamies nākamajā dienā pēc pirmizrādes, un
maestro neslēpj savu gandarījumu: tā kā pirmizrādes biļetes un arī biļetes uz
15. jūnija izrādi izpirktas jau krietnu laika sprīdi iepriekš, 4. jūnijā uz
karstām pēdām iekārtota papildizrāde. Vai nav spēcīgs arguments visiem
skeptiķiem, kas netic un netic latviešu oriģināloperas panākumiem! Atkal
jāatminas Prāga, kur šobrīd tās triju operteātŗu repertuārā ir astoņas čechu
operas!
Nav jābūt melomānam, lai Skultes mūzika uzrunātu
jo tā gluži vienkārši ir ļoti skaista. Ļoti latviska, ļoti krāsaina.
Aina baznīcā, centrā stāv Maruta - dana Bramane
Andrejs Jansons uzsveŗ, kā pats saka, krāšņo
instrumentāciju, jo Skulte bija izcils instrumentu skaņu krāsu pazinējs. Jautāju,
kā viņš uztveŗ kollēgu teikto, ka brīžiem nevar saprast, kur beidzas Skulte un
kur sākas Jansons? Uzskatu to par vislielāko komplimentu, atbild maestro.
Andrejs Jansons augsti novērtē režisores Ināras
Sluckas darbu (pirmo operas režiju!), izteiksmīgās mizanscēnas, koŗus.
Visaugstākais viņa novērtējums arī Ievas Jurjānes scēnografijai košai,
latviskai, asprātīgai. Ļoti augstā līmenī strādā orķestŗa mūziķi, saka
diriģents. Laika gaitā tiksim galā arī vietām, kur režisoriski jārēķinās ar
akustiku jeb ar tā sauktajām dzīvajām un nedzīvajām vietām, kas ir katrai
skatuvei, vai tā būtu Rīgas vai Milānas operteātŗa skatuve.
Liktenīgas sagadīšanās pēc operas pirmizrāde notika
nākamajā dienā pēc Valsts prezidenta vēlēšanām un atbilstīgi laikā, kad vairāk
nekā citkārt ļaužu domas un runas virmoja par temu latviešu vienotība, naids un
nenovīdība, kas to šķeļ. Operas pirmizrādē ieradās prezidents Valdis Zatlers ar
kundzi tas jau pavisam ierasti, ka savus līdzšinējos prezidentus redzējām vai
visos nozīmīgākajos Baltā nama sarīkojumos un pirmizrādēs. Lūkosim redzēt, vai
Baltā nama prezidenta loža būs aizņemta arī turpmāk... Un nebūs par lieku
vēlreiz atgādināt, ka šis latviešu kultūrai nozīmīgais notikums varēja
īstenoties ar ārzemju latviešu nesavtīgu atbalstu. Kuplā, nu ļoti kuplā skaitā
todien Operas namā bija sastopami tautieši vai no visiem kontinentiem.
Sarīkojumā, kas notika pēc pirmizrādes ļaužu pilnā
Jaunajā zālē, Nacionālās operas ģildes priekšniece Aija Pelše novēlēja Vilkaču
mantiniecei veiksmīgu ceļu pasaulē. Andrejs Jansons:
Mana karstākā vēlēšanās ir, lai par latviešu operu
parādītos raksti pasaules operas žurnālos Vācijā, Anglijā, Amerikā. pasaulei ir
vispirmām kārtām jāzina, ka ir tāda latviešu opera, un mums ir, ko piedāvāt.
Nevar taču iemīlēt to, ko nepazīsti. Un tas ir darbs, kas veicams gan Latvijas
Nacionālās operas vadībai, gan mums pašiem.
Pēc Vilkaču mantinieces koncertuzveduma (2005.
gada 3. novembrī, režisors Guntis Gailītis, diriģents Andrejs Jansons) ieraksta
iznākšanas American Record Guide
rakstīja:
Neticami romantiska opera. Austrumeiropas eksotiskā
kolorīta iekrāsota, tā atgādina mūsdienīgu, labi orķestrētu Musorgski. Plašas
melodijas, daudz koŗa, daudz aizraujošu, vētrainu emociju.
Opera
News:
Gan skaņdarbs, gan tā ieraksts ir bauda ausīm.
Bauda dvēselei tā gribas teikt pēc mūsu operas
pirmizrādes.
Ar Andreju Jansonu tikās Ligita
Kovtuna