LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Kultūras notikumi

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















19198

Kas tur ko bēdāt!
Apskatīt komentārus (0)


15.11.2011


Attēlā: Pēc pirmizrādes, no kreisās: režisors Igors Linga, Lorija Vuda, producente Antra Cilinska

Foto: Ivars Švānfelds

 

Kas tur ko bēdāt!

 

Kinoteātrī Splendid Palace 11. novembŗa pievakarē līdz pēdējai vietai piepildītā zālē notika pirmizrāde dokumentālajai filmai par abos Atlantijas okeana krastos populāro grupu Čikāgas Piecīši. Filma tapusi, sadarbojoties Juŗa Podnieka studijai ar Latvijas Mūzikas videokanāli, atbalstu tai sniegusi Lattelecomtelevīzija. Režisora Igora Lingas vadībā izveidots saistīgs stāsts par Čikāgas Piecīšu ceļu vairāk nekā piecdesmit gadu gaŗumā.

 

Kā jau esam rakstījuši, šovasar Latvijā notika ansambļa pusgadsimta jubilejai veltīta turneja, ko paši dalībnieki samērā nenopietni dēvēja par pēdējo. Tad arī nobrieda ideja par filmas veidošanu. Un te nu tagad mūsu priekšā ir paveiktais – gandrīz stundu gaŗš atskats uz ansambļa darbību. Filmai dots nosaukums „Čikāgas Piecīši. Par mani, draudziņ, nebēdā”. Režisors Igors Linga kopā ar skaņu režisoru Klāvu Siliņu un ansambļa dalībnieci Loriju Vudu Cinkusu, kas ir arī filmas scēnārija līdzautore, devās uz Ameriku, lai apciemotu un iztaujātu ansambļa kādreizējos un tagadējos dalībniekus un sakopotu fotografijas un amatieŗu filmu fragmentus, kuŗos iemūžinātas Piecīšu gaitas pagājušā gadsimta 60., 70., 80. gados. Šie ieguvumi filmā uzzibsnī kā krāsainas jaunības atmiņas, pilnas mīļa humora un košas teātrālas aizrautības.

 

Filmas vitālajā, optimistiskajā kopskaņā lieliski iederas Alberta Legzdiņa un Ulža Streipa lakoniskais, faktiem piesātinātais stāstījums par ansambļa pirmsākumiem, Armanda Birkena vēstījums par savu „saindēšanos” ar Piecīšu dziesmām un bezgalīgo laimi, kas piedzīvota, kad beidzot no skatītāja viņš kļuvis par pilntiesīgu dalībnieku. Un turpat blakus viņa „naīvi nevainīgais” apgalvojums, ka Čikāgā ir divi vienlīdz slaveni vārdi – Als Kapone un Alberts Legzdiņš. Fascinē arī ansambļa sievišķās puses atzīšanās par savu vietu un uzdevumiem kopīgajās izrādēs. Kā lai nesajūsminās par blondo, slaido Janīnu Ankipāni, kas bija aicināta, greznot vīru sastāvu ar savu klātbūtni un mūzikālo sniegumu! Tad Lorijas Vudas un visjaunākajos laikos arī Lindas Marutas Kronbergas iesaistīšanās grupā priekšnesumam pievienojušas vēl jaunas kvalitātes.

 

Piecīšu tēvs un mūžīgais dzinējs (ar nozīmi perpetuum mobile) nepārprotami ir Alberts Legzdiņš, taču ansamblī, kur dzied pašsacerētas dziesmas vai vismaz dziesmas ar pašsacerētiem tekstiem, svarīgs un nozīmīgs ir ikkatra dalībnieka pienesums. Tāpēc tik sāpīgs ir Ulža Ievāna zaudējums. Par viņu ar lielu mīlestību stāsta kollēgas, par šo unikālo komiķa talantu varam spriest arī mēs no dažiemiem vēsturiskiem skatiem un īpaši izteiksmīgām fotografijām.

 

Filmas veidotājiem ir izdevies no fragmentārām detaļām uzburt priekšstatu par talantīgu, aizrāvīgu un dzīvespriecīgu cilvēku kopu, kas par savu uzdevumu ir izvirzījuši prieka un optimisma vairošanu skatītājos. Piecdesmit gadus viņi ir ceļā pie klausītājiem, un filmā šis mūžīgo ceļinieku tēls lieliski parādīts –  patiesībā ir pat vienalga, vai aiz loga slīd Amerikas vai Latvijas ainava. Tālumā no tēvzemes Piecīši kalpojuši latviskuma un latviskas kopības apziņai, savai valodai un tautai. Izrādās, ka, darbojoties Amerikā, viņiem nav bijis ne jausmas, cik populāras viņu dziesmas ir Latvijā, tās bija pārlidojušas pāri visām robežām, tika kopētas no platēm magnetofona lentēs, pavairotas no rokas rokā, spēlētas mājas ballītēs un neoficiālās saiešanās, dziedātas studentu vakaros. To apjaust un saprast Piecīšiem pašiem izdevās tikai 1989. gadā, kad notika viņu pirmā turneja dzimtenē, ko vainagoja grandiozais koncerts Mežaparka estrādē, kad daudzi tūkstoši dziedāja līdzi gandrīz vai visas dziesmas. Kopš tās reizes tautas mīlestība un uzmanība viņus ietinusi kā mīkstā, baltā villainē un pavadījusi ik uz soļa.

 

Filmā lieliski ne tikai atklāta pašu Piecīšu nenogurstoši radošā daba, bet arī atspoguļota šī nopietnā darbā iemantotā mīlestība. Pārpildītie koncerti zālēs, brīvdabas estrādēs, pilsdrupās, parkos un pat pie Brīvības pieminekļa ļauj sirdīm pukstēt vienā taktī. Dziedātāji un klausītāji jūtas vienoti, un tas ir Čikāgas Piecīšu misijas augstākais piepildījums.

 

Filmas pirmizrādes vakarā arī mēs jutāmies vienoti ar galvenajiem varoņiem, kas tobrīd atradās pie datora Čikāgā. Skaipā bija iespējams sazināties gan pirms, gan pēc filmas izrādes. Viņi dzirdēja mūsu aplausus pēc filmas, mēs uz ekrāna skatījām vaigā Albertu, Armandu, Janīnu, Alni. Taču pats galvenais – ak, technoloģiju laikmeta progress! – mums izdevās sadziedāties. Tas bija līdz asarām aizkustinoši – dziesmu par Brīvības pieminekli, „kam pamatā ir laukakmens un tēvu zemes smilts”, dziedāja ansambļa dalībnieki okeana viņā krastā, līdz ar viņiem Lorija kinoteātŗa zālē, te, Rīgas vidū. Un mēs, visi skatītāji, dziedājām līdzi: „Par mani, draudziņ, nebēdā!” Kas tur ko bēdāt, ja kaut kas tāds ir iespējams!

 

Gundega Saulīte




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA