Zelta vērtais franču šarms Latvijas diplomātijā
Apskatīt komentārus (0)


22.05.2012

Zelta vērtais franču šarms Latvijas diplomātijā

Ar diplomāti, atjaunotās Latvijas valsts pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads Ābolu sarunājāsLigita Kovtuna

Uzziņai. Aina Nagobads Ābola dzimusi brīvības cīnītāja, atbrīvotā Ziemeļlatvijas apgabala valdes priekšsēža (1919.g.) Ernesta Nagobada un Emmas Nagobads (dzim. Brūniņa) ģimenē. Tēvs savulaik strādājis arī pirmajā Latvijas valdībā, Iekšlietu ministrijā, līdzdarbojies LR Nacionālās armijas organizēšanā, kā arī bijis Rīgas pilsētas 2. ģimnazijas direktors. Ģimenē vēl auga divi dēli, Ainas jaunākie brāļi Visvaldis un Ilgvars. Abi izmācījušies par ārstiem, dzīvo ASV.

Ģimene 1944. gadā atstāja Latviju. Aina turpināja studijas Tībingenas universitātē, ieguva zobārstniecības chirurģes diplomu. Taču lielāko darba mūža daļu kopā ar vīru Guntaru Ābolu strādājusi viņa naftas rūpniecības uzņēmumos. Ģimenē izaudzināti divi bērni – meita Ingrīda un dēls Jānis, ir trīs mazmeitas un divi mazdēli.

1990. gadā Aina Nagobads Ābola sākusi darboties, lai izveidotu LR vēstniecību Parīzē. 1991. gadā akreditēta par vēstnieci. Vēlāk bijusi arī vēstniece Spānijā un Portugalē, kā arī UNESCO (joprojām ir padomniece šai organizācijā).

***  

Ik gadu maija sākumā Aina Nagobads Ābola ierodas Latvijā, lai piedalītos 4. maija - Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas dienas svinībās dzimtenē.

A.N.Ā. Tā man ir liela, patiesi liela diena. 1918. gada 18. novembri es nepiedzīvoju, jo vēl nebiju dzimusi. Taču manā ģimenē šo dienu vienmēr svinēja. Bet sirdij tuvākais ir un paliek 4. maijs, kuŗa norisēm 1991. gadā sekoju televīzijā. Tolaik jau aktīvi darbojos Parīzē, veidojot Latvijas vēstniecību,  biju sākusi „virināt pirmās durvis”. Joprojām ar dziļām emocijām skatos tās dienas kino kadrus – tauta sagaida lielo ziņu, aplaudē, dzied, sveic deputātus, un arī es jūtos viņiem piederīga! Tās ir brīnišķīgas izjūtas. Jo tā jau ir mūsu īstā prieka diena. Kad citām Eiropas zemēm Otrais pasaules kaŗš jau bija beidzies, mums bija cits status quo... Un nu atkal varējām būt saimnieki savā zemē!

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 21)