LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Aktuālā intervija

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















19019

Latvija ētiskā kompasa meklējumos. Vēl joprojām
Apskatīt komentārus (0)


09.11.2011


 

Latvija ētiskā kompasa meklējumos. Vēl joprojām

Ar polītoloģi Vitu Matīsu sarunājās Ligita Kovtuna

 

Jūsu rīkots, nu jau pirms vairāk nekā 20 gadiem skaistajā Šveices pilsētā Lugānā notika forums „Latvija Eiropā”. Forumā piedalījās tālaika Latvijas valstsvīri un radošā inteliģence, un tas nozīmīgi cēla latvisko un valstisko pašapziņu. Cik lielā mērā jūsu ieceres un sapņi atbilst šodienas īstenībai?

 

Tie jau nebija tikai mani sapņi, manas ieceres. Tie bija veselas nācijas sapņi. Un šajā konkrētajā kontekstā un vietā tie bija - pirmkārt – Raiņa sapņi. Jo 1990. gadā forums Lugānā notika ne jau šīs pilsētas skaistuma dēļ, kaut gan šādu notikumu rīkošana kādā atraktīvā vietā, protams, vienmēr drīzāk pievelk nekā atgrūž apmeklētājus. Lugānas pilsētai vai - drīzāk – Kastaņolas ciemam ir dziļi simboliska nozīme Latvijas vēsturē. Visdrūmākajos Pirmā pasaules kaŗa gados tieši no Šveices dienvidiem, no Raiņa spalvas nāca visspēcīgākie impulsi Latvijas neatkarīgās valsts idejai. Tieši no Kastaņolas perspektīvas Rainis saredzēja savu ideālo “brīvo Latvi” un uzbūra tās vīziju arī citiem. Kopš tā laika Kastaņola simbolizē Latvijas valsts cēlākās vērtības. Tas, ka Rainis saskatīja Latvijas brīvvalsts kontūras no Šveices kalnu galotnēm – nav tikai mīts.

 

Bet, protams,  tas, ko tu saskati, uzkāpis augsta kalna galotnē, un tas, ar ko tu sastopies tad, kad esi nokāpis lejā un nonācis pilsētas burzmā, tās ir ļoti dažādas lietas. Rainis jau pats piedzīvoja šo brutālo sadursmi starp iedomāto ideālu un rupjo reālitāti tad, kad viņš atgriezās nu jau brīvajā Latvijā 1920. gadā. Toties tiem, kuŗi bija lasījuši Raiņa divdesmito gadu dienasgrāmatas, deviņdesmito gadu sākumā tie sapņi acīmredzot bija tādi piezemētāki.

 

Forums “Latvija Eiropā” tik tiešām notika vēsturiskā brīdī – 1990. gada aprīlī. Dažas nedēļas pēc Augstākās padomes vēlēšanām un trīs nedēļas pirms neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 4. maijā. Starp foruma dalībniekiem bija arī AP priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs, kas toreiz neraizējās par to, ka viņam augšā pa Lugānas - Kastaņolas šoseju nācās kāpt kājām, bez pavadoņiem. Šodien, kad Latvijas polītiķi sacenšas svītas lielumā un skaļumā, kaut ko tādu grūti iedomāties.

 

Cik ļoti šis pasākums pacēla latvisko un valstisko pašapziņu, kā jūs sakāt, par to varam diskutēt. Katrā ziņā - man šķiet, ka tiem kultūras un inteliģences pārstāvjiem no Latvijas, kuŗin nokļuva Lugānā, tas bija kas īpašs, gan kultūrvēsturiskā konteksta dēļ, gan tāpēc, ka daudziem tā bija pirmā reize ārzemēs.

 

Par vēsturiskumu runājot - ziniet, es tomēr šaubos, vai latviešiem maz ir īsta, visaptveŗoša vēstures uztvere, vai viņus kaut kas tāds pat interesē. Mums ir talants uz vēstures instrumentālizāciju, tas gan. Bet analize un saprašana klibo. Klibojam pat faktu apzināšanas līmenī. Piemēram – divās prezidentes VairasVīķes-Freibergas biografijās melns uz balta rakstīts, ka viens no 1990. gada Lugānas foruma dalībniekiem bijistoreizējais PBLA priekšsēdis Gunārs Meierovics. Ka viņš tur pat uzstājies ar runu. Tātad, ja kaut ko tādu raksta nopietnās grāmatās – pat valsts prezidentes biografijās - tad taču jāpieņem, ka tieši tā viss arī noticis, vai ne? Bet faktiski Meierovica kunga Lugānas forumā nebija. Pat tuvumā ne. Lugānas forumā oficiāli netika pārstāvēta neviena trimdas organizācija. Ielūgti to pārstāvji, protams, bija, un VVF biografijas autori droši vien kļūdījušies tāpēcļ, ka programmā Meierovica vārds ir ierakstīts. Bet viņa tur nebija, – to varēja noskaidrot, iztaujājot vēl joprojām daudzos dzīvos lieciniekus. Meierovica kungs un citi oficiālās trimdas pārstāvji forumā piedalīties atteicās. Un, ziniet, tieši šis fakts man šķiet zīmīgs un vēsturiski interesants. Kāpēc forumā nepiedalījās oficiālās trimdas pārstāvji? Un kāpēc tajā tomēr piedalījās tādi trimdas latvieši kā Vaira Vīķe-Freiberga, Egils Levits, Ansis Reinhards, Māra Sīmane u.c.? Vēlāk, atceroties Meierovica kunga atteikšanās iemeslu, man jo interesantāks likās partijas Latvijas ceļš izveidošanas fakts.

 

Pieņemu, ka pats Meierovica kungs vēlāk nožēloja savu līdzdalību LC projektā, bet es savukārt nožēloju to, ka līdz šim neviens no tiem, kuŗi LC darbojās tā pirmajos pastāvēšanas gados, – tur bija arī vairāki trimdas latvieši – , nav atklāti runājis vai rakstījis par šo pieredzi. Nav mēģinājis analizēt, kā īsti tas notika, nav izgaismojis pozitīvos un negātīvos aspektus. Šāda analize būtu pat ļoti vērtīga, jo tieši LC iedibināja atjaunotās Latvijas polītiskās kultūras – vai, precīzāk, polītbiznesa kultūras - tradicijas. Ārējam patēriņam LC un tā pēcteči runāja par tiesiskumu un pilsonisko sabiedrību, bet patiesībā domāja un rīkojās pēc vecās nomenklātūras ētikas. Un sekas jūtam vēl šodien.

 

Pa šiem gadiem Latvijai bijuši trīs prezidenti. Jūsuprāt, labākais, ko katrs no viņiem valstij devis, un kļūdas, no kuŗām nākamajiem jāmācās?

 

Tagad gan mums ir jau četri prezidenti – ja pieskaitām arī pašreizējo. Katra devums valstij jāskata kontekstā – kontekstā ar citām valstīm tajā pašā attīstības stadijā, kontekstā ar vēsturisko situāciju pasaulē un dzimtenē.

 

Salīdzināsim Latviju ar Igauniju. Kādēļ Igaunijai šodien veicas labāk nekā mums? Manā ieskatā atbilde vismaz daļēji sakņojas faktā, ka deviņdesmito gadu pašā sākumā abu valstu vadībā atradās tik ļoti atšķirīgas personības – Guntis Ulmanis un Lennarts Meri. 2010. gadā man nācās komentēt Gunta Ulmaņa rīcību radio raidījumā brīdī, kad viņš nupat kā bija stājies Šķēles un Šlesera jaundibinātās partijas Par labu Latviju  izdarījis Ulmanis, proti, pievienojies tādu cilvēku vadītai partijai, kuŗus viņš pats nesen bija nosaucis par savas valsts ļaunuma asi. priekšgalā. Toreiz teicu: ja Meri būtu dzīvs, nav iedomājams, ka viņš darītu to, ko nupat

 

Ir vērts salīdzināt prezidenta Bērziņa versiju par to, kā viņš – „smagi strādājot” - kļuvis par miljonāru, ar kāda Krievijas miljardieŗa versiju par to, kā cilvēki šajā reģionā mēdz nokļūt miljonāru sarakstos.

 

Pjotrs Avens, Krievijas Alpha Bank prezidents un viens no bagātākajiem cilvēkiem Krievijā un pasaulē (viņš figūrē Forbes miljardieŗu sarakstos), stāstījis žurnālistam Deividam Remnikam (David Remnick, tagad New Yorker galvenajam redaktoram), kā tas mēdzis notikt, it sevišķi deviņdesmitajos gados. Lai mūsu valstī kļūtu par miljonāru, stāsta Avens Remnika grāmatā „Augšāmcelšanās”, nevajag ne labas galvas, ne speciālu zināšanu, - galvenais ir labi sakari varas struktūrās. Piemēram, Avens turpina, tava niecīgā banka pēkšņi tiek izraudzīta par to, kuŗā apgrozīsies budžeta nauda. Citiem vārdiem, Avens saka: „Jūs tiekat iecelts par miljonāru.” Iecelts par miljonāru. Šādu atklātu valodu reti dzirdam Latvijā, mūsu miljonāri jau apzvēr, ka viņi tādi kļuvuši smagā darba un izcilā prāta dēļ.

 

Jūs esat pirmā Sorosa fonda Latvijā vadītāja. Ko varētu atbildēt tiem, kas Latvijas „sorosiešus” kultivē par lielāko valsts ļaunumu un visos nozīmīgākajos polītiskajos un valstiskajos procesos lūko pēc „Sorosa ietekmes”?

 

Gribētos ticēt Latvijas iedzīvotāju veselajam saprātam. Vai tauta būtu tik lētticīga, ka spētu noticēt tam, kam netic paši Sorosa „sarkanās lupatas” vicinātāji?

 

Jāatzīst, ka tad, kad vadīju Sorosa fondu Latvijā (SFL), Džordžs Soross turējās pa gabalu no polītikas, t.i., nebija tāda publiska figūra kā šodien. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņš daudz striktāk norobežojās no polītiskajām aktīvitātēm savā mītnes zemē ASV. Veidojot fondu Latvijā, ļoti centos saglabāt tā neatkarību no jebkādas polītiskas ietekmes, no jebkādas partejiskas asociācijas, pat šķietamības līmenī.

 

Pēc manas deviņdesmito gadu pieredzes Soross deva ļoti plašas pilnvaras – faktiski pilnu rīcības brīvību – savām vietējām valdēm. Tātad tas bija Latvijas fonds un Latvijas cilvēki, kuŗi noteica, kā izmantot Sorosa naudu. Latvijas Sorosa fonda pirmsākumos galvenais akcents tika likts uz izglītību un kultūru – jo, atļaušos izmantot to pašu metaforu, ko iepriekš, - iekšējais rēgulātors bija atrofējies, vajadzēja to atdzīvināt.

 

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 43, 11. un 14. lpp.)

 

 

 




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA