Katras valsts nacionālā savpatnība
Apskatīt komentārus (0)


13.07.2011

Katras valsts nacionālā savpatnība

VĒROJUMI UN PĀRDOMAS

"Kā, tev ir latviešu pase, bet tu nerunā krieviski?" - šis no ASV atbraukušajai skolotājai Rīgā uzdotais jautājums (Laika un BL  2. jūlija numurs)  kā starmetis izgaismo mūsdienu Latvijas lāstu - okupācijas pusgadsimta demografisko mantojumu.

Atbildot uz Čechijas vēstnieka rakstu, kas publicēts  Dienā,  kultūras ministre Sarmīte Ēlerte uzsvēra, ka integrācijai "jābalstās uz 21. gs.  sākuma nacionālas demokratiskas valsts  vajadzībām,  kas globālās  valsts priekšrocības, sabiedrības daudzveidību spēj savienot ar aktīvu katras valsts nacionālās savpatnības   nostiprināšanu un  attīstīšanu" (izcēlums mans - F.G.).

Situācijā, kad Latvijas pamattautas un krievvalodīgo cittautiešu samērs ir 60 : 40, no pēdējiem ir integrējami tikai tie, kuŗi atzīst un pieņem Latvijas nacionālo savpatnību, kas balstās  latviešu valodā un, runājot Sarmītes Ēlertes vārdiem,  "atšķirīgajā kultūrtelpā".

Atbildot Rīgas krievvalodīgās avīzes   Telegraf    žurnālistam Aleksandram Dubkovam, Sarmīte Ēlerte precīizēja,  ka Latvijā mītošie nepilsoņi "no Eiropas likumdošanas  skatpunkta  ir imigranti. Valsts, kuŗas pilsoņi tie bija, vairs nepastāv, un šie cilvēki palikuši Latvijas territorijā. Latvijai  tā bija problēma, bet tā ļāva viņiem dzīvot savā territorijā un pat piešķīra sociālas tiesības. Un Eiropas Savienībai nav svarīgi,  kuŗas valsts pilsonība ir šiem cilvēkiem. Tai viņi ir imigranti."

Neilgi pirms Līgo svētkiem pēc Latvijas t.s. Eiropisko pētījumu institūta ielūguma Rīgā ieradās Krievijas Sabiedriskās palātas nacionālo attiecību komisijas locekļi, lai ar Latvijas krievu sabiedriskajiem darbiniekiem  aprunātos par "etnisko diskrimināciju Latvijā".

Ārkārtīgi pretlatviskā, ērcīgā tonī šo diskusiju komentēja Rīgas krievvalodīgā laikrakstaVesti Segodņa   žurnāliste Natalja Sevidova. Iebilstot Maskavas viesa Aleksandra Broda priekšlikumam "iztikt bez polīitizācijas", Sevidova raksta: "Kā tā - bez polītikas? Visas mūsu etniskās problēmas sakņojas tieši tajā polītiskajā līnijā,  ko pirms 20 gadiem izvēlējās pie varas nonākušie latviešu nacionālisti."

Ciemiņu delegācijas locekle, fonda Holokausts vadītāja Alla Gerbere naca klajā ar visai prātīgu argumentu: "Ja es gribu dzīvot Amerikā un strādāt par ārstu, juristu, paidagogu, tad man jāprot angļu valoda! Bet mājās varu lasīt Čechovu un Dostojevski."

Pretēju viedokli pauž apvienības Pasaule bez nacisma vadītājs Latvijā Josifs Korens, kuŗš, tāpat kā Alla Gerbere, pēc tautības ir žīds: "Mums (!) tiek piedāvāts aizmirst savas saknes,  izšķīst latviskā vidē un atsevišķās atļautās dienās valkāt kosovorotkas (krievu kreklus) un cept bliņas  (pankūkas, - F.G.), lai "integrātori" varētu palielīties Rietumu priekšā: mums  ar mazākumtautībām viss ir kārtībā! Bet mēs neesam emigranti, te ir mūsu dzimtene! Man (!) Latvijā dzīvo jau trešā paaudze." Izklausās ļoti dīvaini, ja  ņemam vērā Josifa Korena etnisko izcelsmi: krievu krekli, bliņas... Pārfrazējot VVF, trūkst vēl tikai vodkas, voblas un častušku! Josifs Korens, kā redzam, lieliski integrējies pareizticīgo krievu cilvēku vidē.

Tagad paskatīsimies,  kāda nozīme valsts nacionālajai savpatnībai ir "manā krastā" - Izraēlā.

Pats esmu Izraēlas premjēerministra Benjamina Netanjahu polītiskā kursa pretinieks: manuprāt viņam vajadzētu piekrist ASV prezidenta Baraka H. Obamas priekšlikumam - atzīt Palestīnas valsti robežās, kas pamatā atbilst 1967. gada 4. jūnijā eksistējušajai demarkācijas (pamiera) līnijai,  apmainoties atsevišķām territorijām proporcijā 1 : 1. Tad Palestīnas valsts būtu dzīvotspējīga un daži žīdu apmetņu bloki (puduŗi), kas "pieguļ" minētajai līnijai, paliktu Izraēlas sastāvā.

Netanjahu baidās, ka viņa valdības koalicija varētu sabrukt, un "stiepj gumiju", kaut gan šāds risinājums būtu optimāls.

Taču viena Netanjahu prasība, ko viņš izvirza Palestīnas pašpārvaldei, manuprāt, ir pilnīgi pamatota: atzīt, ka Izraēla ir žīdu tautas nacionālā valsts. Gluži tāpat kā Francija ir franču tautas, Italija ir italiešu tautas, Latvija ir latviešu tautas nacionālā valsts.

Pamattautas valoda, kultūra, senču mantojums ir vērtības, bez kuŗām "dotās" valsts eksistence ir apdraudēta.

Izraēlā tās arabu pavalstnieku īpatsvars ir 20%, un viņiem ir tiesības piedalīties parlamenta (kneseta) vēlēšanās.

Palestīnas pašpārvalde pretojas šai Netanjahu prasībai, kaut gan ANO Kopsapulces 1947. gada 29. novembŗa rezolūcija paredzēja Palestīnas - britu mandāta territorijas - sadalīšanu divās valstīs: žīdu valstī (Jewish State) un arabu valstī (Arab State). Toreiz arabi šo rezolūciju noraidīja, jo vēlējās "iedzīt žīdus jūrā". Tas viņiem neizdevās. Tagad viņiem ir iespēja izveidot pašiem savu nacionālo valsti  līdzās Izraēlai, kas no savas nacionālās savpatnības atteikties negrasās.

FRANKS GORDONS