Viens no pirmajiem lēmumiem, ko 1991. gada 10. septembrī (tikai divas nedēļas pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas!) pieņēma Augstākā Padome, bija likums Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu. Tā paša gada 11. novembrī, Lāčplēšu dienā, Brāļu kapos notika pirmais karavīru zvērests kopš neatkarības atjaunošanas, bet 1992. gada 1. aprīlī sākās pirmais iesaukums Latvijas Aizsardzības spēkos. Tolaik atgūtās neatkarības iespaidā tautā valdīja milzīgs patriotisks pacēlums. Tas, ka jauniešiem jāiet dienēt savas valsts armijā, bija pašsaprotama, savā ziņā pat goda lieta. Tomēr obligātais militārais dienests Latvijā tika atcelts 2006. gadā, kad Saeima pieņēma grozījumus Obligātā militārā dienesta likumā, izslēdzot no tā obligātā dienesta normas. Valdošajā koalīcijā tolaik ietilpa Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un Zaļo un Zemnieku savienība. Ministru prezidents Aigars Kalvītis (Tautas partija), savukārt Valsts prezidenta amatu ieņēma Vaira Vīķe Freiberga. Šāds lēmums tika pieņemts eiforijas iespaidā pēc 2004. gadā notikušās Latvijas iestāšanās NATO. Latvijas politiķi uzskatīja, ka NATO kolektīvās aizsardzības sistēma un profesionāli bruņotie spēki būs efektīvāki par armiju, kurā dienē arī obligātā iesaukuma karavīri. Un tā 2006. gada novembrī dienestu beidza pēdējie obligātā iesaukuma karavīri, bet pilnībā profesionālā armija Latvijā sāka darboties kopš 2007. gada 1. janvāra.
24. februārī jau būs četri gadi, kopš Krievija iebruka Ukrainā, un sākās pilna mēroga karš. Runājot par šo karu, apzīmējums dejas tumsā ir saprotams gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Proti, ukraiņi nereti vakaros iziet pie savām mājām, kurās nav ne apkures, ne apgaismojuma (un bieži vien nav arī ūdens), lēkā un dejo, ja izdodas arī atnest kādu radioaparātu vai magnetofonu lai sasildītos. Videosižeti liecina par to, kā pie mājām valsi dejo daži pāri vai arī pat simtiem cilvēku cenšas vienā ritmā dejot un lēkāt diskotēkas stilā. Tikmēr lielvalstu sarunas un vēlmes par mieru vai pamieru Ukrainā brīžiem atgādina dejas tumsā, kad neviens neko lāgā neredz vai negrib redzēt. Karš ir radījis arī jaunu terminu: holodomors. Kā zināms, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados miljoniem cilvēku, arī ukraiņu, iznīcināja bads jeb golodomors, ko izraisīja Staļina lēmums kolektivizēt lauksaimniecību atņemt zemniekiem zemi, lopus, bieži vien arī viņu mājokļus. Krievu valodā golod nozīmē bads; holod aukstums, bet moriķ nozīmē nogalināt. Tā nu divdesmitā gadsimta golodomora noziegumam šodien, divdesmit pirmajā gadsimtā, ir pievienojies arī holodomors, un šo noziegumu iniciators jeb autors aptuveni pirms simts gadiem un šodien ir viena un tā pati valsts.
Latvieši ir visur. Nu jau mūs var sastapt teju visās pasaules valstīs. Daudzi diasporā (svešumā, trimdā, emigrācijā kā nu kuram to patīk dēvēt) pavadījuši visu savu apzināto mūžu. Mūs vieno kopīgas vērtības, kuru pamatā ir Latvijas zeme, latviešu tauta un latviešu valoda. Vienlaikus esam atšķirīgi, mītnes zemes ir uzlikušas savu zīmogu.
Citādāki ir ēšanas paradumi, runas veids, mentalitāte. Pat labam latviešu valodas pratējam dažkārt ieskanas vietējās valodas akcents. Bet ir vēl viens apstāklis, kas mūs būtiski atšķir un iespaido. Proti informatīvais lauks, kurā dzīvojam. Problēmas, kas skar mītnes zemju sabiedrības, un šo problēmu atspoguļojums vietējos medijos. Šā gada 10. septembrī ASV publiskā pasākumā tika noslepkavots konservatīvais aktīvists Čarlijs Kērks (Charlie Kirk). Viņš arī žurnālists, kristietis un divu bērnu tēvs. Atklāti sakot, ja šodien Latvijā notiktu aptauja, tad Č. Kērka vārdu labākajā gadījumā atpazītu daži tūkstoši iedzīvotāju. Pilnīgi citāda ir situācija ASV. Par Č. Kērka iespaidu un nozīmi Amerikas sabiedrībā liecina fakts, ka 20. septembrī Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē (LELBAP) savā mājas lapā lelbpasaule.lv publicēja īpašu paziņojumu LELBP viedoklis saistībā ar Čarlija Kērka (Charlie Kirk) slepkavību ASV, ko parakstījuši LELBP arhibīskaps Kārlis Žols un Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā Pārvaldes priekšniece, prāveste Anita Vārsberga Pāža. Šis dokuments svarīgs arī tāpēc, ka LELBAP ir viena no lielākajām (ja ne pati lielākā) latviešu diasporas organizācijām pasaulē.
Ieskatam dažas rindkopas no šī dokumenta: Mūsu pasaule arvien vairāk polarizējas. Dažādu uzskatu savstarpējas pretišķības arvien vairāk izpaužas arī tajās zemēs, kurās ārpus Latvijas dzīvo mūsu tautai un zemei piederīgie LELBP draudžu locekļi. Arī mūsu draudzēs pasaulē arvien vairāk šobrīd esam, lai gan patiesībā arī iepriekš esam bijuši tik dažādi, pārstāvot kādreiz pretējus politiskus uzskatus. [...] Šobrīd jo īpaši zemē, kurā ir daudzas mūsu Baznīcas LELBP draudzes ASV, sabiedrību ir saviļņojusi konservatīvā aktīvista un mediju personības Čarlija Kērka (Charlie Kirk) slepkavība. Vēlreiz neviena slepkavība kādas politiskas idejas vārdā, balstoties uz pieņēmumiem par upura uzskatiem vai tā popularitāti, nevar/ nedrīkst tikt attaisnota! Arī mēs nosodām šo noziegumu un jūtam līdzi Čarlija Kērka tuviniekiem! [...] Šajā situācijā, šķiet, der atcerēties arī Elizabetes Beatrises Holas (Evelyn Beatrice Hall) teikto: Es varu jums nepiekrist, bet es līdz nāvei aizstāvēšu jūsu tiesības izteikt jūsu viedokli.
Šajās dienās daudz tiek apspriesta Angeles Merkeles skandalozā intervija ungāru medijam Partizan. Tajā bijusī Vācijas kanclere vaino Poliju un Baltijas valstis, ka tās esot izprovocējušas Krievijas agresiju pret Ukrainu. Izrādās, šo valstu līderu nevēlēšanās uzturēt Eiropas dialogu ar prezidentu Vladimiru Putinu esot pastiprinājusi viņa agresivitāti un kļuvusi par iemeslu Krievijas uzbrukumam Ukrainai. Bet A. Merkele nav tik dumja, lai nezinātu, ka 2021. gada decembrī Krievija izvirzīja ultimātu Rietumiem, prasību savākt pekeles un aizvākties. Konkrētāk izvest ārvalstu bruņotos spēkus un militāro infrastruktūru no to valstu teritorijām, kas pievienojās NATO pēc 1997. gada, tātad arī no Latvijas. Pēc tam, kad ASV un NATO atteicās izpildīt šīs Maskavas prasības, 2022. gada 24. februārī Krievija uzsāka iebrukumu Ukrainā.
Kāpēc Merkele runā šādas lietas? Savas muļķības un spītīga paštaisnuma dēļ? Bet varbūt mums ir darīšana Kremļa aģenti, kas tiek aktivizēta vajadzīgajā laikā? Iespējams. Bet vispirms paraudzīsimies vēsturē. 1954. gadā dzimušās A. Merkeles politiskā biogrāfija sākās komunistiskajā Austrumvācijā, kur viņa bija tā saucamās Brīvās Vācu jaunatnes (Freie Deutsche Jugend, analogs padomju komjaunatnei) aktīviste. Pēc abu Vāciju apvienošanās viņa veikli pārmetās uz Kristīgo demokrātu partiju. Tur jauno censoni ievēroja kanclers Helmuts Kols, kurš 1991. gadā viņu uzaicināja savā valdībā vadīt Sieviešu un jaunatnes lietu ministriju. Ne velti A. Merkele tiek dēvēta par H. Kola politisko krustmeitu. Pēc 2005. gada Vācijas parlamenta vēlēšanām, kurās ar nelielu pārsvaru uzvarēja Kristīgie demokrāti, partija valdības vadītājas jeb kancleres amatam izvirzīja A. Merkeli. Šajā krēslā viņa atradās veselus 16 gadus, no 2005. gada novembra līdz 2021. gada decembrim.
Viens no neparastākiem cilvēkiem, kuru man dzīvē gadījās sastapt, bija nenogurdināmais ceļotājs (viņš arī rakstnieks, gleznotājs un mecenāts) Džeimss Krogzemis (1925- 2015). Ar Džeimsu es sadraudzējos 2001. gadā, drīz pēc viņa atgriešanās Latvijā. Krogzemja pēdējā dzīves vieta ārpus Latvijas bija Parīze, Sēnas upe, kur viņš bija iekārtojis mājokli uz pārbūvētas kravas baržas Klaidonis. Pie vīna glāzes mēs bieži runājām par dzīvi pēckara Eiropā un ASV. Par Džeimsa ceļojumiem, pārcelšanos no Amerikas uz Parīzi un atgriešanos Latvijā. Saprotams, viens no sarunu tematiem bija cenas. Arī par to, ka rietumniekam ar ASV pensiju Latvija ir izdevīga vieta, kur pavadīt vecumdienas. Pārtikas cenas te pagaidām vēl esot ļoti draudzīgas. Medicīna pieejama un, salīdzinot ar Ameriku, tikpat kā par velti. Krogzemis bieži atcerējās savus jaunības dienu ceļojumus uz Japānu 1960. gadu beigās. Cilvēkam no Amerikas ar dolāriem kabatā Japāna toreiz bijusi lēta zeme. Labas viesnīcas, kurās istaba maksājusi vien dažus dolārus, veselīgs un garšīgs ēdiens par centiem, veikalu ķēdes viss par 10 jēnam. Vienīgi lidojumi no Amerikas uz Japānu toreiz ne katram bijuši pa kabatai. Tagad viss esot otrādi. Lidojumi uz Tokiju relatīvi lēti, bet dzīve Japānā parastam tūristam ļoti dārga, tikpat kā nesamaksājama. Tāpēc viņš vairāk ceļojot pa citām Āzijas zemēm Indiju, Taizemi, Kambodžu, Laosu.
+371 67326761
+371 67326784
[email protected]
