A. Liepiņš: Runāsim pa latviski. Cieti!
Apskatīt komentārus (0)


09.03.2011

Agris Liepiņš, mākslinieks

A.  Liepiņš: Runāsim pa latviski. Cieti!

Var runāt latviešu vārdiem un tomēr izteikt krievu valodas intonāciju

Es apņemos pilnīgi Pērkonu aizliegt un par savas tautas nodevēju palikt. Palīdzēt tautas varoņus samaitāt, še svešas ticības mācītājus ievest, tautiešus pierunāt svešiniekiem klausīt, kaut un dedzināt tos, kas turas pretim, vispārēju verdzību beidzot še ievest. (Kangara solījums Līkcepurem.)

Mans vectēvs piedzima aizpagājušā gadsimta beigās un bērnībā uz savas ādas izbaudīja cariskās Krievijas pārkrievošanas polītiku. Ja skolā runāja inorodcu valodā, tad kaklā uzkāra dēlīti un telpas stūrī bija jāsēž uz ceļiem kaltētos zirņos. Ārpus mācību iestādes pletās latviska zemnieku vide, tāpēc tautas dvēseli skolā nesalauza un vēlāk no šīs paaudzes izauga strēlnieki. Ikdienas valodas lietošanā pārkrievošanas mēģinājumi tomēr savas pēdas atstāja – visu mūžu vectēvs taisnleņķa lineālu sauca par triugoļņiku un tēju par čaju.

Vēsturnieks Inesis Feldmanis stāsta par šodienas Krievijas humānitārās ietekmes polītiku, kuŗas mērķis ir reintegrēt bijušās PSRS telpu Krievijas informātīvajā, polītiskajā un kultūras telpā. Latvijā tās galvenais uzdevums ir nodrošināt Latvijas iedzīvotāju identitātes maiņu par labu Krievijai. Latvijai jātop daudz krieviskākai, nekā tā ir pašreiz. Kā redzams, vilks spalvu met, bet tikumu ne.

Pārkrievoties var dažādi. Vislabāk, ja paši, neviena nepiespiesti. It kā lēnām, mazpamazītiņām, solīti pa solītim. Caurām dienām skatoties Krievijas seriālus, klausoties Krievijas hitus, baudot Krievijas humora raidījumus. Citiem vārdiem sakot – dzīvojot krievu valodas informātīvajā telpā.

Katrai valodai ir savs neatkārtojams šarms, savs skanējums. Pat neprotot neviena vārda, nrviens nesajauks ķīniešu valodas pīkstīgo, uz augšu pasviesto tecējumu ar franču valodas aizdegunes "r" skaņas mīksto velšanos. Katrā mēlē vārdi teikumā kārtojas citādi. Vadot dzīvi citas valsts informātīvajā telpā, svešais nemanot pielīp. Pieķep un iesakņojas, līdz kļūst par normu. "Jānis ir pie sevis. Mirklīti uzgaidiet, viņš tikai izdarīs vienu zvanu. Uzvilks kurtku un, koroče, pēc tam mēs dosimies tipa pusdienās." Daļa vārdu ir gluži vienkārši pārņemti no krievu valodas, tos viegli pazīstam. Bet var arī runāt latviešu vārdiem un tomēr izteikt krievu valodas intonāciju. Šlesers – cieti! Ministri iznes jautājumu uz sēdi. Valoda lēnām zaudē savu identitāti un pieņem citu. Nezinot ne vārda latviski, no malas izklausās, ka skan krievu valoda!

Ilgstoši mīcoties citas valsts informātīvajā telpā, mainās arī uzvedības normas. Reiz ar interesi vēroju kādu kollēgu – reklāmas nodaļas darbinieku. Sarunājoties ar klientiem, viņa žesti un mīmika bija kā amerikāņu seriālos noskatīta. Vēlāk uzzināju, ka vīrietis desmit gadus strādājis Amerikā un tagad atgriezies Latvijā. Ar laiku jocīgie žesti pazuda, un viņš atkal plātījās ar rokām kā normāls latvietis. Vakarā noskatos televīzijā par velti translētos Krievijas seriālus. Sasisto lukturu ielas, mentu karus, našu rašu, ekstrasensus utt. Eju pa Brīvības ielu un vēroju plakātu stabus. Ar viesizrādēm mūs apsēdis Galkins, Oksana Bilera, grupa Kontra un Belamorkanal, kā arī citi Krievijas estrādes spīdekļi.

Citu dienu vēroju jauniešus ielās. Latviešu puišu grupiņa, kur stāv, tur spļauj vai nomet izsmēķi. Rokas ādas jaku kabatās sabāzuši, nez par ko skaļi zviedz. Tā nav latviešiem raksturīgā labestīgā apcelšanās vai uz zoba pavilkšana, gaisā jūtama vulgāritāte, agresīvitāte, bļaustīgs skaļums. Krievu anekdoti, lamuvārdi tāpat. Iezvanās mobilais telefons, melodija pazīstama – par zaķiem, kuŗi šķin zāli. Krieviska vide, tik pazīstama un mīļa no padomju laikiem. Savējā, pēc divdesmit gadiem vēl aizvien savējā. Savējā paaudzei, kuŗa ir izaugusi neatkarīgā Latvijā

Sargāsim un kopsim savu valodu, nepiesārņosim to un neļausim noniecināt. Beigsim mocīties mazvērtības kompleksos par mūsu it kā necilo valodu. No augstām tribīnēm tiek borēts par krievu valodas aizlaicīgumu, pret kuŗu jāizturas ar atbilstīgu cieņu un bijību. Pret jebkuŗu alodu jāizturas pieklājīgi, tomēr apzināsimies, ka latviešu valoda ir pulka senāka, pēc daudzu valodnieku domām, baltu valodas ir vecākas par sanskrita valodu. Savukārt krievu mēle ir viena no jaunākajām. (Izcēlums mūsu – red.)

Paturēsim prātā – vienīgā vieta pasaulē, kur ilgtermiņā latvieši var kopt savu valodu un veidot latvisku vidi, ir Latvija. Citas vienkārši nav.

(Pēc Latvijas Avīzes)