Pazaudētā un atrastā identitāte
Apskatīt komentārus (0)


06.07.2011

Pazaudētā un atrastā identitāte

Laikraksta Laiks 2006. gada 14 - 20. janvāŗa numurā bija ievietota mana vēstule ,,Meklēju savu identitāti”. Diemžēl neviens neatsaucās.

Visa mana dzīve pagriezās par simt astoņdesmit gradiem 2010. gada 20. maijā, kad no Starptautiskās meklēšanas dienesta Vācijā saņēmu vēstuli ar dokumentu kopijām un fotokopijām, un atklājās, kas ar mani noticis. Mani pārņēma šoks, pārsteigums, dusmas un naids. Naids pret cilvēkiem, kuŗi pastrādāja un palīdzēja veikt noziegumu. Es tiku nozagts savai mātei, ģimenei Beļģijā, man atņēma visu, ko vien var atņemt – vārdu, uzvārdu, māti, māsu, vecmāmiņu un citus ģimenes locekļus. Pret savu gribu (man bija tikai nepilni četri gadi) tiku burtiski vazāts pa latviešu bēgļu nometnēm Lībekā, Minchenē, līdz Anna Jaunzeme, sieviete, kas mani bija nolaupījusi, no Minchenes emigrēja uz Jaunzēlandi. Viņai palīdzēja Vēsma Ira, kas 1947. gadā kopā ar mazu bērnu, meitu Enidu, emigrēja uz Angliju, un Irina Šatta (dz. 1919. gadā Rīgā), kas 1949. gadā emigrēja uz ASV. Viņas abas iestāžu darbiniekiem, kuŗi bija sākuši manu meklēšanu, apgalvoja, ka Anna Jaunzeme esot mani adoptējusi, bet dokumenti esot Briselē – Beļģijā.

Nav iespējams sīki aprakstīt visu notikušo, jo Starptautiskā meklēšanas dienesta atbildes dokumenti ir uz apmēram uz 150 lappusēm.

Annai Jaunzemei tikt ar mani uz Jaunzēlandi palīdzēja Antons Silkalns, apgalvojot, ka 1893. gadā dzimusī Anna Jaunzeme ir viņa audžumāte!

Es uzaugu un jaunību līdz aiziešanai pensijā nodzīvoju Jaunzēlandē.

Pateicos liktenim un Vijai no Latvijas, kas man palīdzēja daudz uzzināt. Latviešu sabiedrība Jaunzēlandē mani nepieņēma (slikti runāju latviski).

Jaunzēlandē 1998. gadā ciemojās Vija no Latvijas. Viņa runāja ar latviešiem – Ainu Apsi, Martu un Vili Gavariem, mācītāju Reinfeldu, bet visi klusēja, lai gan tagad, pēc publikācijām laikrakstos, sākuši runāt, ka zinājuši par mani. Vai atkal jauni meli?  Kāpēc viņi klusēja, ja zināja, ka Anna Jaunzeme nav mana īstā māte, ka neesmu adoptēts, ka mana īstā māte ir Beļģijā un prasa, lai mani sūta atpakaļ. Vismaz būtu palīdzējuši ar Ženēvas bērnu meklēšanas komitejas starpniecību man kontaktēties ar māti. Šāda iespēja man netika dota. Neviens darbinieks Jaunzēlandes iestādē nav ar mani runājis. Tagad saprotu, ka esmu audzis tādā kā dvēseļu cietumā. Man trūka ģimenes siltuma, mātes mīlestības, ko Anna Jaunzeme nespēja man dot. Nekad nesvinēja manu dzimšanas atceres dienu, man nekad nav bijuši Ziemsvētki. Biju viens, izsalcis, trūcīgi ģērbts. Vairākkārt biju ievietots bērnu namā, bet Annai Jaunzemei vienmēr izdevās mani izņemt no bērnu nama.

No 1952. līdz 1957. gadam faktiski atrados Sociālā dienesta aprūpē. Kāpēc? Kāpēc netiku atdots saviem vecākiem? Kāpēc no agras bērnības man bija jādzīvo pie svešas, neizglītotas sievietes?

Kas ir atbildīgs par man atņemtajām bērna un pieaugša cilvēka tiesībām? Par morālām un fiziskām ciešanām?

Apsveŗu iespēju pieprasīt kompensāciju par morālo kaitējumu no Jaunzēlandes valdības. Ceru, ka atradīšu zinīgu advokātu cilvēktiesību jautājumos, jo šim nodarījumam nav noilguma.

2000. gadā repatriējos uz Latviju un apprecējos ar Viju. Mēs kopā astoņus gadus meklējām pa archīviem, baznīcu grāmatā ziņas par Annu Jaunzemi un mani. Paldies manai sievai Vijai par milzīgo neatlaidību, atbalstu un lielo pacietību brīžos, kad cerības zuda, ka izdosies kaut ko atrast.

Liels paldies kundzei no Vācijas par  manu dokumentu meklēšanu Vācijā. Paldies Starptautiskam meklēšanas dienestam par milzīgo darbu un par manu sirsnīgo uzņemšanu.

Ar Viju ieradāmies Berlīnē 14. maijā, un tā mums bija liela diena. Satiku savas māsas dēlu, vēlāk Magdeburgā citus radus, kuŗi mani sagaidīja ar mīlestību un lielu sirsnību.

Diemžēl nekad nesatikšu savu mīļo māsu Gerdu, kas bija par mani trīs gadus vecāka un visu savu dzīvi veltīja manis meklēšanai, bet nevarēja mani atrast, jo man taču tika mainīts vārds. Māsa nomira 2007. gadā. Mana māte nomira 2009. gadā.

Vēl daudz kas jānoskaidro. Esmu laimīgs, ka man ir liela, skaista, draudzīga ģimene. Man ir mīļa sieva un viņas bērni, kuŗi mani sen jau pieņēmuši.

Esmu dzimis Vācijā, Magdeburgā, un mans vārds piedzimstot bija Pēter Thomass.

Georgs Jaunzemis