Vēl par Eslingu, Kuldīgu un citiem vietvārdiem
Apskatīt komentārus (1)


17.08.2011

Vēl par Eslingu, Kuldīgu un citiem vietvārdiem

Vācieši 13. gadsimtā Latvijā rakstos ieviesa vāciskus vietu nosaukumus. Tiem līdzās pastāvēja latviešu valodā lietoti nosaukumi, kuŗi atšķīrās no vāciskajiem. Goldingen – vāciski, Kuldīga – latviski. Var jau minēt vēl daudzus citus piemērus: Dondangen – Dundaga; Amboten – Embūte; Katzdangen – Kazdanga; Sassmacken – Sasmaka; Tadaiken – Tadaiķi; Mesothen – Mežotne, Wainoden – Vaiņode utt.

Latvieši nebūt nepievienoja vācu vārdam galotni – Goldigen-a, arī kalnus Alpen nesauc Alpeni, bet gan Alpi.

Prof. Ernesta Bleses vardnīcā, kas iznāca Rīgā 1939. gadā, ir Flārdinga,  Gepinga, Getinga, Kisinga, Saksija, Tīringa (ne Tīringena). Indoeiropiešu valodās lietvārdiem, kam ir lokāmas galotnes, vārdus atvasinot, galones maina, nevis iepriekšējai galotnei pievieno vēl vienu galotni, kā  izdarīts ar Eslingu (Esling-en-a).

Tā vien šķiet, ka laikraksta abonenti rakstus kārtīgi neizlasa. Tāpēc atkārtošu jau iepriekš rakstīto: ,,Ja vārds Eslingena ir kāda pastāvējuša vēsturiska latviešu nosaukuma dokumentēta daļa, tas šai nosaukumā būtu atstājams. Bet ģografiskajam pilsētas nosaukuma veidojumam Eslinga latviešu valodā ir vairāku gadsimtu tradicijas. Tās nevajadzētu mainīt.”

Turklāt kļūdas labot nekad nav par vēlu.

Jāpiebilst, ka vietvārdu nosaukumi nebūt nav jāmeklē Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā, tie atrodami vairākās mūsdienu vārdnīcās, arī tīmeklī.  Nez vai vajadzētu teikt, ka nosaukumi ir ,,pieejami”; tas ir burtisks tulkojums no vācu valodas – zugänglich vai krievu – подходимый.  Bieži redzēta arī vārdkopa ,,biļetes pieejamas”.  Labāk teikt, ka biļetes ir nopērkamas vai biļetes var iegādāties. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Astra Moora