Interesanta pieredze
Apskatīt komentārus (0)


31.01.2012

Dr. Kārlis I. Āboliņš

Interesanta pieredze

Par Ķīnas organizāciju un ķīniešu, krievu, latviešu valodu

Tas notika nu jau tālajā 2001. vai 2002. gadā. Toreiz vadīju konsultantu grupu Šanhajā, Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR). ĶTR bija spiedīga vajadzība iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO), lai būtu pēc iespējas mazāki šķēršļi eksportam. Taču viens no šķēršļiem, lai iestātos PTO, bija ĶTR valstij piederošo banku organizācija, jo tā kropļoja konkurenci ar ārzemju bankām. Biju priecīgs, ka man piedāvāja vadīt to konsultantu grupu, kuŗa veidos garantiju institūtu, kas toreiz vēl nebija ne Šanhajā, ne ĶTR vispār. Priecīgs biju tāpēc, ka skaidrs: vispirms jāpārorganizē bankas un tad attiecīgi jāveido garantiju likums un garantiju institūts.

Lai uz šī fona man Šanhajā būtu lustīga dzīvošana, par savu pārinieku uzaicināju kollēgu no Italijas – izskatīgu, šarmantu, labu dziedātāju. Nu tāds īsts Berluskoni tips – tikai daudz jaunāks.

Šanhajā mani pārsteidza, ka garantiju grupai ir vairāk ķīniešu līdzstrādnieku nekā banku grupai. Vajadzēja taču būt otrādi. Izskaidrojums un pamatojums tam nāca drīz. Problēma ar ĶTR valsts bankām bija ne tikai konkurences kropļošana, bet arī tas, ka, financējot valsts uzņēmumus, tie neatmaksāja - kā jau agrāk arī Padomju Savienībā - saņemtos kreditus. Bankas bija techniski bankrotas un tāpēc nevarēja financēt mazos un vidējos privātos uzņēmumus ĶTR. Tā kā it sevišķi jau toreiz mazo un vidējo uzņēmumu plaukšana un attīstība bija ļoti svarīga tieši Šanhajai, tad projektu, lai uzlabotu mazo un vidējo uzņēmumu financēšanu, īstenoja Šanhajā visas ĶTR vajadzībām.

Tur tad arī veidojās innovātīvais piegājiens mazo un vidējo uzņēmumu financēšanai. Parasti uzņēmējs ar savu ideju, projektu iet vispirms uz banku, tur izklāsta savu projektu, un banka pieprasa garantiju, ja projektam nav pietiekamas ķīlas. Šanhajā un šodien visā ĶTR uzņēmējs vispirms iet uz garantijas institūtu, tur saņem garantiju un tad izvēlas banku, kuŗa ir izdevīgākā vai zinīgākā attiecīgu projektu financēšanā. Lai iegūtu projekta financēšanai vajadzīgo naudu, banka var emitēt obligācijas, kuŗas toreiz garantēja Šanhajas pilsēta. Tā arī plaši atvēra vārtus produktu un dizaina plaģiātismam ĶTR, kas tur vēl mīt šo baltu dienu. Ar vai bez plaģiātisma šis financēšanas veids ir piemērots autoritātīvai, ātrai ekonomikas attīstībai.

Saprotams, ka man toreiz Šanhajā sanāca nevis kāda lustīga dzīvošana, bet gan pamatīga nostrādāšanās par diviem. Mans italiešu kollēga domāja, ka es viņu esmu atvilinājis uz Šanhaju smagam darbam, kas viņam nebija vajadzīgs. Viņš daudz slimoja un, kad ieradās kantorī: „Karrrlisse, ver iz ze progresse?”

Mani izglāba mana ķīniešu līdzstrādnieku grupa ar apbrīnojamām darba spējām 24 stundas diennaktī - vienīgi šad tad pa stundai guļot ar galvu uz galda. Grupas vadītājs un mans asistents bija Nandžingas universitātes makroekonomikas profesors, ar kuŗu man vēl šodien ir labs kontakts. Uz to, ka viņš nav vienkārši ķīnietis, norādīja arī kollēgas ģimene - viņam bija divi bērni: puisītis un meitenīte.

Kādu dienu nostājies mana galda priekšā, viņš noprasīja: „Bos no Baltijas, kādās valodās tad tur, tanīs Baltijas valstīs, runā?”

„Pavisam vienkārši,” atbildēju, „Igaunijā runā igauniski, Latvijā runā latviski un Lietuvā runā lietuviski.” Izstiepies visos savos 155 centimetros, viņš  paceltu galvu atmeta: „Bos no Baltijas, es un pat mani studenti zina, ka Igaunijā un arī Latvijā ir daudz cilvēku, kuŗi runā vienīgi krieviski. Vai tad nebūtu pareizi, ja krievu valodai Igaunijā vai Latvijā būtu oficiālas valodas statuss?”

Es savukārt izstiepos krēslā, pacēlu galvu un mazliet pikti atcirtu: „Klausies, man te augu dienu jāstrādā Ķīnas labā! Man nav ne laika, ne gribas ar tevi vai jums vēl diskutēt par valodām Baltijas valstīs! Saki - ko tev vai jums vajaga!?”

Sašļucis savā krēslā, viņš stāstīja: „Zini, bos no Baltijas, Krievijas austrumos legāli vai nelegāli dzīvo kādi piecdesmit miljoni ķīniešu. Ja kāda no Baltijas valstīm dotu krievu valodai oficiālas valodas statusu, tad nākamā dienā ĶTR pieprasītu Krievijai, lai Ķīnas mandarīna valoda ir oficiāla valoda Krievijā.” Un skatījās manī lielām, šķībām, lūdzošām acīm. Pielēcu kājās, divos lēcienos biju pie viņa krēsla, aiz padusēm izstiepu viņu gaŗumā un sacīju: „Klausies, katrs īstens igaunis vai latvietis novēl jums, lai mandarīna valoda būtu oficiāla valoda Krievijā. Tikai, lūdzu, Baltijas valstis ir par mazām, lai varētu jums palīdzēt, kā panākt mandarīna valodas oficiālu statusu Krievijā. Bet dariet taču tā: noorganizējiet Ķīnu līdz Urālu kalniem. Līdz Urāliem ķīniešu valoda oficiāla. Tur jums nevajaga palīdzību ne no vienas citas valsts.”

Tagad tikai jākonstatē, vai mans asistents Ķīnā nav atmetis domu, ka ar kādas Baltijas valsts palīdzību var panākt ķīniešu valodas oficiālu statusu Krievijā. Lai viņam pierādītu, ka manis toreiz teiktais bijis pareizi teikts, visiem jāiet 18. februārī balsot pret.