Par spīti rudens vējiem
Apskatīt komentārus (0)


13.10.2010

Attēlā: Zentai Mauriņai rakstītās vēstules, kas tika atrastas Pārdaugavā būvdarbu laikā

Gundega Saulīte

Par spīti rudens vējiem

Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtne, mūsu Gaismas pils, aiz manas darba istabas loga aug jo dienas jo lielāka, drīz tā būs jau sasniegusi iecerēto augstumu. Celtnieki diendienā rosās kā čaklas skudras, un trīs milzīgie celtņi, šķiet, bezgala vērīgi uzrauga, lai būvlaukumā valdītu kārtība. Un valda jau arī. Rīdzinieki, braukdami pāri Akmens tiltam, jau pieraduši pavērties uz jaunās celtnes pusi, domās novērtēt padarīto. Kaut arī bibliotēkas siluets jau iezīmējies Pārdaugavas panorāmā, vēl ir grūti iztēloties gatavas celtnes kopskatu. Atliek gaidīt un novēlēt celtniekiem veiksmi un izdošanos.

Kultūras dzīve rudenīgajā Rīgā mutuļot mutuļo. Jau sen vairs neatradīsim nevienu neprātīgo, kas censtos apmeklēt visus sarīkojumus, izstādes, festivālus, koncertus un izrādes. Nākas izvēlēties, kas interesē visvairāk, ko nedrīkst palaist gaŗām nekādā ziņā.

***

Ar sparīgu uzrāvienu septembŗa sākumā noritēja Dzejas dienas. Bez naudas piešķīrumiem, tik daudzkārt piesauktajos krizes apstākļos izrādījās, ka iespējams sarīkot virkni literāru notikumu, ko ar entuziasmu piepildīja gan dzejnieku klātbūtne, gan klausītāju alkas  klausīties dzeju un tās sacerētājus. Vai tiešām atkal tuvojas dzejas laiks? Vai varbūt tas nekad nav beidzies? Latvijā viesojās cittautu dzejnieki, uz lasījumiem dažādās vietās aicināja pašmāju autori, ik rītu dzeja skanēja kādā no Latvijas Radio programmām.

Tā kādu rītu radio programmā Klasika autores Ingas Gailes lasījumā skanēja dzejolis „Aizbraucējiem”. Tie bija ceļavārdi līdzaudžiem, kas pamet Latviju un dodas pasaulē laimes un darba meklējumos. Emocionāli, tēlaini un dziļi izsāpēti vārdi skanēja no spēcīgas dvēseles un bagātas sirds pozicijām un apliecināja palicējas spītu, iekšējo spēku un dzimtenes mīlestību. Pēc šī dzejoļa radās vēlēšanās sameklēt Ingas Gailes dzejoļu grāmatas un lasīt, lasīt. Jācer, ka kaut ko līdzīgu izjuta arī citi klausītāji.

Itin kā atbildot uz šo dzejas un literātūras deficītu ikdienā, tieši Dzejas dienu laikā klajā nācis jauns literārs žurnāls Latvju Teksti. Laikā, kad bezcerīgi nīkuļo tradicionālā žurnāla Karogs izdošana, kad laikrakstu un žurnālu redakcijas literāro procesu vispār ignorē, bet televīzijā cenšas izlāpīties ar 100 gramiem kultūrasLatvju Teksti četrreiz nedēļā, jauna izdevuma radīšana ir ārkārtīgi nozīmīgs un drosmīgs solis. Izdevēji sola – iznākšot vismaz četras reizes gadā.

„Tik trūcīgi ar literārajiem izdevumiem Latvijā nav bijis pat kaŗa laikā. Ekonomiskā nabadzība veicina intelektuālo nabadzību, tukšuma sajūtu, vienaldzību. Kāda autora grāmatas iznākšana bieži vien paliek tikai noticis fakts, pat ja tā ir ļoti labas un būtiskas grāmatas iznākšana. Dažas izkaisīti publicētas recenzijas neraksturo literārā procesa kopainu, tas var izdoties tikai rēgulāri iznākošiem vairākiem literāriem žurnāliem, kam ir katram sava niša, materiālu atlases princips un stils,” žurnāla ievadslejā raksta Latvju Tekstu galvenais redaktors Guntars Godiņš.

Latvju Tekstu pirmajā numurā lasāma Rudītes Kalpiņas eseja, Marta Pujāta un Annas Auziņas dzeja, Ingas Ābeles un Gundara Ignata stāsti, Federiko Garsijas Lorkas dzejoļi Arvja Vigula atdzejojumā, Gundegas Repšes saruna ar Ingu Ābeli, Guntara Godiņa saruna ar iguņu rakstnieku Jānu Kaplinski, recenzijas un anotācijas par jaunākajām dzejas un prozas grāmatām, pārskats par PVN likmes ietekmi uz Latvijas grāmatniecību, ieskats mūsdienu franču literātūrā un citi raksti.

Žurnāla galvenais redaktors ir dzejnieks Guntars Godiņš, redkollēģija – Liāna Langa, Kārlis Vērdiņš, Jānis Ozoliņš. Māksliniece Zane Ernštreite. Izdevējs Latvijas Literātūras centrs. Latvju Tekstu pirmais numurs nāk klajā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un SIA Arctic Paper Baltic atbalstu. Žurnālu var nopirkt grāmatnīcās un preses kioskos. Cena Ls 1,50.

***

Iznākusi jauna Imanta Ziedoņa dzejas grāmata „Vēl ko”. Apgāds „Mansards” izdevis agrāk nepublicētu dzejoļu un aforismu krājumu, ko sastādītāja Liāna Langa apakšvirsrakstā nodēvējusi par „Īso mirkļu dzeju un gaŗo mirkļu pārdomām ”. Grāmata tapusi, diviem dzejniekiem sadarbojoties varāk nekā gadu gaŗā posmā, jo 2009. gada pavasarī Liāna Langa gatavoja izdošanai Imanta Ziedoņa klausāmgrāmatu „Kukainīt, re, kā saule spīd”. Tad arī, dzejnieka papīrus pārcilājot, gaismā celti agrāk nepublicēti dzejoļi, uzmetumi, dzejoļu fragmenti. No vairāk nekā 300 dzejoļiem Liāna Langa izvēlējusies aptuveni 100 tekstu, kuŗos izlasām Imanta Ziedoņa rotaļīgo darbošanos ar vārdu, viņa dziļi latvisko dzīves filozofiju. Šī grāmata, tāpat kā viss, ko rakstījis Ziedonis, apliecina viņa talantu un radošā gara spēku. Kaut arī, slimības kavēts, dzejnieks vairs nevar radīt jaunus darbus, viņš kopā ar palīgiem kārto un pārskata savu archīvu. Kā redzams, tajā atrodas vēl pa kādai pērļu virtenei. Izdevēji intriģē –sagatavošanā esot vēl viena Ziedoņa dzejas grāmata. Gaidīsim!

***

Plašu atbalsi kultūras darbinieku sabiedrībā radīja pārsteigums, drīzāk – sveiciens no literātūrpētnieces un filozofes Zentas Mauriņas (1897-1978), ko saņēmām septembŗa pirmajās dienās. Būvdarbu laikā Pārdaugavā, Gregora ielā 1, būvorganizācijas „PV pārvalde” strādnieki Vjačeslavs Matulis un Oļegs Vološins uzdūrās zemē ieraktai metalla kārbai. Kārba bija piepildīta ar dažādiem papīriem, tā bija stipri bojāta, sarūsējusi, un, izceta no zemes, sadalījās. Trešais strādnieks Aivars Lakstīgala, apskatot izņemtos papīrus, saprata, ka darīšana ir ar kaut ko īpašu – tie ir Zentas Mauriņas materiāli. Par to tika informēts mājas saimnieks Andis Cinis un būvorganizācijas projektu vadītājs Jānis Bērze, kuŗi savukārt sazinājās ar Rakstniecības un mūzikas mūzeju.

Kad nākamajā dienā būvlaukumā ieradās mūzeja darbinieki, viņu skatienam pavērās satriecošs skats – no zemes izceltie materiāli bija stipri cietuši, tos bojājis mitrums, arī rūsa un zeme, to saglabātības pakāpe ir dažāda. Pašlaik nav iespējams konkrēti noteikt materiālu saturu un vērtību, bet pēc ārējās apskates var teikt, ka galvenokārt tās ir vēstules, kas rakstītas Zentai Mauriņai, arī atsevišķas rokrakstu burtnīcas un blociņi.

Materiāli tika nogādāti mūzejā, tagad ar tiem nodarbojas restaurātoru grupa, gādājot par turpmāko to saglabāšanu un konservēšanu. Protams, literātūrpētnieki deg nepacietībā apzināt atraduma saturu, taču mūzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena un viņas kollēgas apzinās – vēl paveicams liels, rūpīgs un apzinīgs darbs, lai šie materiāli kļūti pieejami pētniekiem. Saglabāšanas un restaurēšanas vajadzībām būs nepieciešams arī papildu financējums, jo „sveiciens no Zentas Mauriņas” ir ārkārtīgi apjomīgs jaunieguvums.

„Dabiski, rodas jautājums, kā metalla kārba ar Zentas Mauriņas materiāliem varēja atrasties šajā vietā. Jāatceras, ka pavisam netālu no atraduma vietas, Kuldīgas ielā 50, no 1938. līdz 1944. gadam dzīvoja Konstantīns Raudive un Zenta Mauriņa. Ļoti iespējams, ka pirms došanās trimdā rakstnieki materiālus ierakuši šajā zemē, kur bija iecerēts uzbūvēt pašiem savu māju, ” situāciju komentē Anna Egliena.

Vai nav zīmīgi, ka „sveicienu no Zentas Mauriņas” esam saņēmuši tieši šobrīd, kad vispārējās krizes situācijā ik brīdi pat no visaugstākām tribīnēm tiek apšaubīts un noniecināts darbs, ko ikdienā veic kultūras iestāžu, arī mūzeju darbinieki. Turklāt viņi šobrīd strādā par stipri samazinātu atalgojumu. Brīžam pat šķiet, ka valsts tīšām radījusi tādus apstākļus, lai pārbaudītu mūzeju darbinieku entuziasmu, un arvien lielāku populāritāti iegūst teze, ka tautai mūzeji esot lieka greznība.

Šis jaunais atradums spēcīgi saviļņojis literātu, literātūrvēsturnieku, filozofu, studentu prātus. Izrādās, šis „sveiciens” devis jaunus impulsus izzināt vēsturi un personības, pētīt „vecus papīrus”, lai no tiem rastos jaunas atziņas, hipotezes, versijas. Tas liek arī uzmanīties – ik dienu mums apkārt iespējami jauni atradumi, jauni atklājumi.