Koncerti jūnijā Rīgā
Apskatīt komentārus (0)
06.07.2011
Koncerti jūnijā Rīgā
Lielākais mūzikālais notikums nenoliedzami bija
Bruno Skultes operas uzvedums Vilkaču
mantiniece uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Beidzot pēc ilgiem
gadiem un tikai pateicoties ASV Operas ģildes neatlaidīgam spiedienam diriģenta
Andreja Jansona menedžera meistarībai, šī opera ieraudzīja skatuves gaismu. Pēc
pirmizrādes par šo darbu sekoja pozitīvu atsauksmju gūzma. Operas izrādes
apspriešanā pat piedalījās vairāki zināmi mūzikas žurnālisti. Citiem vārdiem,
opera bija gaidīta un kļuva par ievērojamu notikumu Latvijas kultūras dzīvē.
Taču gaŗš un sarežģīts bija ceļš no 1947. gadā sacerētās
operas līdz šai pirmizrādei. Oldenburgas bēgļu nometnē veidotais klavieru
uzmetums vēl ne tuvu nebija opera, kaut gan klusībā komponists to cerēja
iestudēt ar latviešu opermāksliniekiem, kuŗi atradās Vācijā. Taču pārbraukšana
uz Amerikas kontinentu un varen aktīvais diriģenta darbs ar latviešu koriem
aizvien attālināja operas galīgo izstrādi un orķestrāciju. Pēc vairākiem gadu
desmitiem to paveica Andrejs Jansons. Tagad opera ir uzsākusi savu dzīvi uz
mūsu operskatuves. Taču, cik ilgi?
Operas vadības niecinošā attieksme pret latviešu
operu ir izskaidrojama ar latviešu operas vēstures nezināšanu un imūnitāte pret
latvisko kultūru vispār. Vai mēs kādreiz ieraudzīsim Jāņa Kalniņa, Lūcijas
Garūtas, Jāņa Ķepīša, Imanta Kalniņa un citu latviešu komponistu operas mūsu
Baltajā namā, jeb repertuāru aizpildīs konjuktūras diktēti eiropiski
orientētie opusi ar latviskās mūzikas piešprici?
Vilkaču mantinieces solistu kopa komplektējās
galvenokārt no jaunajiem solistiem. Varbūt te bija pieredzes trūkums galveno
lomu izpildītājiem, taču to kompensēja cenšanās un paļaušanās režisores I.
Sluckas mērķtiecīgajai uzveduma koncepcijai. Ināra Slucka ir iesācēja operas
režijas laukā, taču labā mūzikas izjūta un radošums ir viņas veiksmju atslēga.
Andrejam Jansonam šīs operas sakarā ir īpaša loma.
Viņš ir klāt stāvējis pie darba pirmās stadijas autora darba pārtraukšanai
pie orķestra partitūras, viņš turpināja aizsākto un, jāsaka, Bruno Skultes
opera faktiski ir arī viņa autordarbs, jo sākot ar otro ainu mūzika iegūst spārnus,
orķestris kļūst krāsains un sāk elpot. Gribu uzteikt Jansonu par ļoti
lielpratīgu, profesionālu mūzikālā materiāla sagatavošanu un iestudējumu. Par
to nevienam nav ne mazāko šaubu.
Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 26, 13. lpp.)