LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Sākumlapa

 

 

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
·  ABONĒŠANA
·  SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

86556

Kādi esam un kurp iesim?
Apskatīt komentārus (0)


12.06.2018


 

SABIEDRISKĀ DARBINIECE UN POLĪTIĶE VAIRA PAEGLE INTERVIJĀ LIGITAI KOVTUNAI 

Jums ir pieredze, strādājot Lat­vijas polītikā. Un arī – dzīvojot Latvijā. Kādi ir galvenie secinā­jumi? Vai jūs mudinātu ārzem­ju latviešus iesaistīties? Ar ko vi­­ņiem jārēķinās?

 

Latvija ir lielu cerību valsts,  kuŗa nav piepildījusi savu sūtību polī­tisko partiju un polītiķu alkatības dēļ. Latvija šogad svin savas valsts Simtgadi, svin to vērienīgi, ar ne­­skaitāmi daudziem mūzikas, māk­slas un literātūras sarīkojumiem un pasūtījumiem. Tie ir Latvijas kultū­ras svētki, bet – kur paliek polītiskās nācijas svētki? Somija svinēja savu Simtgadi 2017. gadā, uzsverot to kā pārdomu un vērtēšanas gadu. Ap­­vienotās karalistes laikraksts The Guardian raksturoja Somiju kā “tai­snīgāko valsti pasaulē.” Ko teiks par Latviju?

 

Mēs tiešām varam lepoties ar sa­­­­v­iem “100 gramiem kultūras”, bet kā ar “polītiskajiem gramiem”?

 

Krītas Latvijas demokratijas in­­dekss un ceļas tolerances trūkuma rādītāji. Jāvaicā – kāpēc? Latvijas valsts polītiski bieži vien nav vis tautas intereses veicinoša, bet gan liek šķēršļus tās ilgtspējīgai izaug­smei. Esmu pārliecināta, ka mums visiem rūp Latvijas valsts nākotne, kuŗu es gribētu redzēt iezīmējamies.

 

Skandinavu, Kanadas vai arī Aust­rālijas spilgti zilās demokratijas vai koši zaļās, iecietības krāsas... Latvija polītiski nobāl šo valstu priekšā, jo tiek raksturota kā “kļū­daina (flawed) demokratija,” vai arī tāda, kuŗā neiecietības rādītāji pie­aug. Atbildot uz jautājumu, ar ko rēķinoties, ārzemēs uzaugušie un skolotie latvieši sastapsies ar zināmu pretspēku, strādājot Latvijā vai iesaistoties tās polītikā. Pat Latvi­jas ev. lut. baznīca ar likuma spēku grib ierobežot Satversmē paredzē­to tiesību normu ievērošanu drau­dzēs un baznīcās,  kas saistītas ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem.

 

Latvijas polītiskā elite ir gatava uzklausīt padomus un ieteikumus tikai tad, ja tie kalpo viņu mēr­ķ­iem – uzņemšanai Eiropas Savie­nībā, NATO, OECD, bet ne, lai sakārtotu polītisko un ekonomisko vidi, mazinātu korupciju, ieviestu neatliekamas reformas valsts pār­valdē. Tad šī “dalīšanās pieredzē” tiek uzņemta visai sāpīgi, kā pārāk pamācoša no cilvēkiem,  kuŗi, vi­­ņuprāt, nesaprot apstākļus Latvijā. Šāda attieksme ir ļoti tuvredzīga   un šķērslis remigrējošiem latvie­- š­iem, kuri grib redzēt Latvijas strau­jāku augšupeju. Šos ļaudis vaja­dzē­t­u uzņemt ar atplestām rokām un atvērtiem prātiem, smelties viņu idejas un pieredzi, ļaut viņiem brī­vi konkurēt uz vadošiem amatiem valsts pārvaldē un uzņēmumos. 

 

Varbūt es kļūdos, taču man šķiet, ka augošais darbaspēka trūkums nemazina konkurenci labi atalgotos darbos, bet gan ceļ noraidošo attieksmi pret tiem, kuŗi grib at­- g­riezties Latvijā. Šie ir tikai daži no smagiem attieksmes jautājumiem, ar kuŗiem reāli saskarsies ārzemju latvieši Latvijā. Tāpēc, man liekas, ka ALA praktikantu programma īsti nesagatavo ārzemju latviešu jau­niešus darbam un dzīvei Latvijā, jo  jaunieši tiek “inkubēti” Latvijas prestižās iestādēs un uzņēmumos. Praktikantu programmas ietvaros jaunietim nav jāsatraucas par krie­vu valodas nezināšanu, mazo algu un darba devēja skarbo attieksmi pret darba ņēmēju. Lai nebūtu vil­šanās vēlāk, jauniešiem vajadzētu pastrādāt kādā lauku uzņēmumā vai nomales bibliotēkā, bērnuna­­­mā vai pansionātā. Tikai tad viņi sa­­prastu, ka Latvija nav tikai Doma laukuma kafejnīcas un Etnogra­fis­kais brīvdabas mūzejs.

 

Jūsu viedoklis par jaunajiem polītiskajiem spēkiem – Bordā­­na “jaunajiem konservātīvajiem”, PAR, “progresīvajiem” u. c.?

 

Ir atlikuši pieci mēneši līdz 13. Sa­­eimas vēlēšanām, un dati liecina ka 30% no vēlētājiem nav izšķī­rušies, par ko balsot. Notiekot  Lat­vijas Simtgades svinību fonā, šīs vēlēšanas būs izšķirošas, jo iezīmēs Latvijas tālāko attīstību – tuvāk Kremlim vai Ziemeļvalstu vērtību un labklājības saimei. Kā parasti, top jaunas sīkpartijas,  vecās mē­­ģi­na sevi izgudrot no jauna, “uzcepot” vilinošus nosaukumus, kā, piemēram, kustība “Par,” “Pro­gre­sīvie” un “Jaunā konservātīvā partija.” Ņemot vērā to, ka Saskaņa un ZZS turpina savas līdeŗu pozīci­jas, šīs jaunās partijas skalda lat­viešu vēlētāju balsis, un tas ir drauds, ka uzvarētāja kauss tiks pasniegts abām iepriekš minē­tā­jām partijām.

 

Kaut gan Latvijas vēlētājs ir kļu­vis izvēlīgāks individuālu kandi­dātu ziņā, kopumā populisms un ar to saistītas personības nospēlē lielu lomu vēlēšanu rezultātos. Mē­­­­ģinājumi apvienot partijas ir ris­k­anti, kā tas bija Vienotības gadī­jumā, kur tika radīts ambiciozu personību un pretrunīgu ideo­lo­ģiju monstrs, kas priekšlaikus un nevajadzīgi sagrāva gan Valda Dom­brovska, gan Laimdotas Strau­jumas daudzsološas valdī­bas. “Spēlējot otro vijoli” ZZS un Nacionālai apvienībai, bez tautai manāmiem panākumiem Vieno­tība piedzīvoja katastrofālu polī­tiskās ietekmes kritumu, no kuŗa diez vai tā atkopsies. 

 

Problēma ar Latvijas partijām ir tā, ka tās nav iesakņojušās zemē,  tas ir, savos vēlētājos. Kur ir Lat­vi­jas Republique en Marche (Uz priekšu, Republika) Emanuela Makrona par­tija? Viņš prata iedvesmot cilvē­kus ar optimismu, ar vēlmi aktīvi līdzdarboties un ar “apetīti” uz pār­maiņām. Latvijas partijām ir viens no viszemākajiem biedru skaitiem Eiropā, un tās līdz šai dienai nav atrisinājušas – vai arī negrib atri­si­nāt – jautājumu, kā iesaistīt biedru vairākumu partiju darbā. Viņas ne­­prot izmantot digitālo technoloģiju kā ieroci vēlēšanās, lai maksimāli iesaistītu sabiedrību, kuŗā vairāk nekā 70% rēgulāri lieto tīmekli. 

 

Partijas, kam lemta uzvara, izaug no vēlētāju gribas, nevis no līdeŗu interesēm. Ja vēlētāji neprot nofor­mulēt savu gribu, tad partijas sek­mē savas šaurās intereses, ar laiku zaudējot vēlētāju atbalstu. Tāpēc rodas jaunas partijas ar līdzīgām ideoloģijām, tikai citā iepakojumā, kuŗā bieži vien slēpjas neprogno­zējama rīcība. 

 

Saskaņas vēlētāji ir skaidri iztei­kuši savu gribu – krievvalodīgo aizstāvība. Tas ir stabils vēlētāju bloks. Arī Nacionālai apvienībai ir savs stabils vēlētāju bloks, kuŗā diemžēl parādās sociālās neiecie­­tī­bas dīgļi. NA  tā arī nav spējusi sakārtot ar korupciju apaugušo Maksātnespējas administrāciju. Lat­viešu vēlētāju griba ir sarežģī­tāka un ideoloģiski daudz grūtāk skaidri noformulējama. 

 

Vai jums jau ir skaidrs, par kuŗu polītisko spēku balsosiet un kādi ir priekšnoteikumi, lai jūs izvēlētos konkrētu partiju, par kuŗu atdot savu balsi?

 

Es vēl neesmu izdarījusi savu iz­­vēli, par ko balsot, bet sekošu līdzi partiju padarītiem un nepadarī­tiem darbiem. Man ir svarīgi, ka tiek akcentēti sekojošie jautājumi: demografijas krize, augošā sociālā nevienlīdzība un neiecietība, kad beidzot tiks īstenotas reformas ve­­selības aprūpē un izglītībā. Kaut gan situācija ar latviešu valodas vietu skolās un darbavietās ir uz­­la­bojusies, prasība pēc krievu va­­lodā zināšanām darba sludi­nāju­mos ir neatbilstoša starptautiskajai praksei un krieviski nerunājošo latviešu interesēm.

 

Man arī ir svarīgas personības,  kas ir pierādījušas sevi darbos un nav pārkāpušas polītiskās ētikas normas.

 

Latvijas neatkarības atjaunoša­nas 28 gados ir bijušas 14 valdības. Tās ir kritušas tāpēc, ka varas elite nav spējusi sadalīt ekonomiskās ietekmes sfēras. Tagad ZZS sola “stabilitāti” kā galveno piedāvā­jumu. Man tas vairāk liekas kā “business as usual” (darbošanās kā parasti) bez nākotnes vīzijas, kas iezīmē Latviju kā neatņemamu Ziemeļvalstu sastāvdaļu. No Jau­nās Vienotības es gribu dzirdēt skaidru atbildi, kāpēc tā pēc 2014. gada vēlēšanām atdeva  savas līdeŗa pozīcijas ZZS un kāds pamats do­māt, ka, nokļūstot līdzīgās po­­zī­cijās 13. Saeimā, šāds scenārijs ne­­atkārtosies?

 

Vai esat pamanījusi jaunus vār­dus Latvijas “polītiskajā zvaig­z­nājā”?

 

Līdz šim nevienu jaunu zvaigzni polītiskajā apvārsnī neesmu saska­tījusi. Latvijā sabiedrība noveco, noveco arī Saeima. Jaunu polītiķu rezerves soliņš ir kļuvis īsāks. Ag­rāk vismaz Tautas partijā ienāca gados jauni cilvēki, kuŗi gribēja polītikā taisīt karjēru un kļūt ba­­gā­ti, tāpat kā Andris Šķēle. Diemžēl viņi samaitāja savu reputāciju, jo uz viņiem krita neētiskas polītikas ēna. Jaunajai paaudzei polītika ir kļuvusi atbaidoša, daudzi arī ir emigrējuši. Nav arī vairs ko pārdalīt. Eiropas Savienības naudas sarūk, un vienīgais lielais un naudīgais projekts, Rail Baltica, tiek cieši pār­raudzīts. 

 

Es Latvijas polītiķos nejūtu to sajūsmas uguntiņu acīs, kas vaja­dzīga, lai ar uzviju ievestu Latviju tās otrajā Simtgadē. Nav spilgtu uznācienu, unikālu piedāvājumu. Mums vismaz ir savi “Eiropas cil­vēki” vadībā, ar labām svešvalodu zināšanām un labiem sakariem Eiropā – Valdis Dombrovskis, Ed­­gars Rinkevičs un Krišjānis Kariņš no Jaunās Vienotības. Neredzu arī uguntiņu Jāņa Bordāna, Jaunās kon­servātīvas partijas līdeŗa, acīs. Viņš visnotaļ ir godīgs un inte­liģents cilvēks, bet ne pārliecinošs savu ideju nesējs. To pašu var teikt par Māri Graudiņu un Robertu Putni no Progresīvajiem – viņiem vēl sevi jāpierāda kā rīcībspējīgus  cilvēkus, kuŗi vieš pārliecību, ka spēs iekustināt purvājā iestigušo Latvijas valsts pārvaldes pajūgu. Ceru, ka līdz oktobrim guntiņas iedegsies šo polītiķu acīs, lai sapu­rinātu pelēcīgo polītisko vidi!

 

Kādas, jūsuprāt, ir lielākās, rup­­j­ākās šodienas polītiķu kļū­das?

 

Mūsdienu polītiķu rupjākās kļū­das ir nelokāma pašapmierinātība un nevēlēšanās atzīt savu vainu, it sevišķi ētikas pārkāpumos, aizbil­dinoties ar absurdiem skaidroju­miem. Tāpat kā agrāk, tikai rafi­nētāk, polītiķi turpina kalpot tām interesēm, kas financē viņu atra­ša­nos Saeimā. Viņu atkarība no Sa­­eimā saņemtās algas un privilē­ģi­jām, vēlme tikt atkal ievēlētiem padara viņus neefektīvus kā tautas aizstāvjus. Viņiem trūkst drosmes riskēt ar savu karjēru, lai stāvētu pāri partiju šaurām interesēm.

 

Esmu arī novērojusi, ka pilso­niskā sabiedrība nav vairs tik uz­­stājīga kā agrāk prasīt atbildību no polītiķiem, kuŗi aizvien biežā izvai­rās tikties ar nevalstisko organizā­ciju pārstāvjiem. Atklātība likum­došanas procesos turpina klibot un nekad nav attīstījusies tādā līmenī kā Britu parlamentā, kur opozīcija uzstājīgi sauc pie atbildības Ministru kabinetu. Latvijā Saeimas sēžu zāle ir tukša, kad tiek sniegtas atbildes opozīcijai.

 

Cik lielā mērā un kā ārzemju latviešu organizācijas un individi var ietekmēt Latvijas polītiku? Vai tās šobrīd dara visu iespēja­mo?

 

Jau vairākkārt esmu teikusi, ka man ir nepieņemams pretru­nīgais un nepārdomātais ārzemju latvie­šu raksturojums – “globālais lat­vietis.” Mani nepatīkami pārstei­dza kultūras ministres Daces Mel­bārdes sajūsma par šo izteicienu, jo galu galā viņa pārstāv Nacionālo apvienību, kas ir krasi nostājusies pret globālizāciju. “Globālais pilsonis” oficiāli tiek raksturots kā cil­vēks,  kuŗš veido savu identitāti glo­bālā sabiedrībā, nevis kopā ar kādu nacionālu valsti. Mums, pasaulē dzīvojošiem latviešiem, ir sava at­­deve Latvijai, it sevišķi drošības aiz­stāvības ziņā, un, ja Latvija ir gatava pieņemt mūsu pieredzi un zinā­šanas, daudzi no mums ir gatavi atgriezties Latvijā un tur strādāt. Taču ir naīvi domāt, ka mēs nesam to pašu atbildības nastu,  ko Latvijas iedzīvotāji, un ka attālinātā veidā mēs būsim tie, kuŗi iecels Latviju saulītē.

 

Lai būtu ietekme polītikā, ir va­­jadzīga aktīva līdzdalība un nau­da. Cik no 370 tūkstošiem ārzemēs dzī­vojošiem latviešiem ir Latvijas polītisko partiju biedri? Cik no viņiem ziedo Latvijas polītiskajām partijām? Cik no viņiem kandidēs vēlēšanās? Cik no viņiem balsos 13. Saeimas vēlēšanās?

 

12. Saeimas vēlēšanās tikai 26% (ASV 11%) no balsstiesīgiem ār­­val­stīs dzīvojošiem latviešiem, gal­venokārt no Lielbritanijas, pieda­lījās vēlēšanās. Ja nav aktīvas polī­tiskās līdzdalības, nav ziedojumu, nav ievērojams balsu skaits, – nav arī ietekmes. Skarbi, bet patiesi! Tā ir ārzemju latviešu un viņu orga­ni­zāciju reālitāte.

 

Vēl nav par vēlu, ja gribam celt savu polītisko redzamību Latvijā. Vislabākās izredzes ir Eiropas lat­vie­šu apvienībai, kuŗai ir plašs biedru skaits ar ciešu un rēgulāru, atgriezenisku saikni Latvijā. Eiro­pā notiek spraigas diskusijas par Latvijas un ārzemju latviešu nā­­kotni, un tādi cilvēki kā Elīna Pinto un Kristīne Saulīte, jaunā PBLA val­des priekšsēde, bīda Diasporas li­­kumu, kas varētu kļūt par Latvijas Simtgades polī­tisko testamentu. Šo aktīvitāti un uzstājību jūt polītis­kie spēki Latvijā un kļūst atsaucīgāki uz ārzemju latviešu prasībām. Vē­­lē­šanu iecirkņu skaits ārvalstīs ir pa­­lielināts no 97 uz 115 iecirkņiem. Mēs arī varam balsot pa pastu.   




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA