Urmakam tikai ar bīstekli!
Apskatīt komentārus (0)


14.08.2012

Urmakam tikai ar bīstekli!

Ilona Leimane, Vilkaču mantiniece, romāns apgāds „Zvaigzne ABC”, 224 lpp.

Šogad aprit septiņdesmit gadi kopš Ilonas Leimanes (1905-1989) debijas romāna Vilkaču mantiniece pirmpublikācijas. Liekas, pamats jaunam izdevumam, šoreiz Zvaigznes ABC apgāda serijā „Skolas bibliotēka”, būs meklējams interesē par šo romānu, ko uzvandījis Bruno Skultes tāda paša nosaukuma operas iestudējums pērn Latvijas Nacionālajā operā. Ierosme operas libretam kā nekā komponistam nākusi no Leimanes romāna.

Kāda tad Vilkaču mantiniece izskatījās (vai varētu būt izskatījusies) tūlīt pēc sākotnējās parādīšanās, kāda tā izskatījās dažus gadus vēlāk, un kādu to ieraugām tagad? –

1942. gads Latvijai bija vācu okupācijas otrs gads. Vācu okupanti mūsu tautas literārās rosmes neuzmanīja un necenzēja ne tuvu tik stingri kā krievu kungi pirms un pēc vācu laika, tomēr, par romānu domājot, šis apstāklis, kā arī necik sen aizvadītais Ulmaņa laiks ir jāpatur prātā. Ulmaņa laikā par pozitīvu tika uzlūkota rakstnieku pievēršanās lauku dzīves tematiem, tikai laukus bija vēlams ideālizēt, kā Virza to darīja Straumēnos. Leimane laukiem tiešām pievēršas, taču ideālizācijas trūkst: viņas temats ir liels, ilgstošs naids starp divām lauku sētām - Dievlodziņiem un Vilkačiem, kas viena otrai tuvos kaimiņos. Vācu okupantiem, tā kā viņus tas interesēja, Leimanes sižets varēja būt gluži pieņemams. Kamēr mūsu brīvības gados rakstnieki daudz rakstīja par cīņu un konfliktiem ar ārējo ienaidnieku, t. i., ar cittautiešiem (Aleksandrs Grīns!), tikmēr Leimanei latvieši, turklāt vēl kaimiņi, plēšas paši savā starpā, cik jauki! Vācu inspirētā vēsture tiecas viņu senču ienākšanu Baltijas telpā un Livonijas izveidošanu tulkot kā kārtības un miera ieviešanu vidē, kur maztautas allaž ķērušās cita citai pie rīkles, un Leimanes romāns nu parādīja, ka strīdiem un kašķiem nav obligāti jāmeklē ārējs ienaidnieks, cilvēki var naidīgi būt arī paši savā starpā.

Viedais kritiķis Jānis Rudzītis (1909-1970) atsevišķu recenziju par Vilkaču mantinieci tā i neuzrakstīja, tomēr salīdzināšanas nolūkā viņš šo darbu vairākkārt pieminēja, apcerot 1948. gadā mēnešraksta Laiks 23. numurā Ilonas Leimanes nākamo romānu Vadātājs. Rudzītis raksta:

Vilkaču mantiniece tiešām bija labs romāns, kuŗā saistīja izdevīgi izvēlētā viela, šīs vielas pazīšana, īpatie, skaidri veidotie raksturi un autores cenšanās darīt bagātāku literāro valodu, uzņemot tajā lielāku skaitu archaismu un provinciālismu. Droši var teikt, ka neviens rakstnieks nav tik daudz izmantojis Mīlenbacha un Endzelīna vārdnīcu kā Ilona Leimane, rakstot savu Vilkaču mantinieci. .... Leimanes sasniegumi šai virzienā nav apstrīdami. Un tā ar Vilkaču mantinieci radies paraugs, kam tiecas sekot Leimane pati un kam būtu ieteicams sekot arī citiem rakstniekiem, kuŗi nav vienaldzīgi pret savas valodas vārdu bagātību.

Eduards Silkalns

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks Nr. 32