Nekļūt par aizejošo zemi
Apskatīt komentārus (0)


14.02.2012

Sallija Benfelde

Nekļūt par aizejošo zemi

Kad saņēmu dziesminieces Ievas Akurateres sūtīto e-pasta vēstuli, kuŗā viņa raksta par to, ka Ritmaņu dziesma „Manai tautai” izmantota videoklipā, kas aicina balsot par krievu valodu kā otru valsts valodu, man aizrāvās elpa. Labu brīdi jutos kā stūrī iedzīts zvēriņš, – izmisums, aizvainojums un sāpe par to, kā par mums var ņirgāties, skatoties acīs un smaidot, bet mēs esam spiesti cīnīties, lai izdzīvotu. Tās ir manas un simtiem tūkstošu cilvēku svētās atmiņas, ko laiks nespēj izdzēst, - kā Ieva, balsij aizlūstot, dzied, un mēs, asarām acīs, balsij ik pa brīdim ķeŗoties, dziedam līdzi: „Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai...” Pēc brīža pirmā doma bija – labi vismaz, ka ar šiem necilvēkiem varēs cīnīties, izmantojot pārkāptās autortiesības!

Nākamajā dienā saņemu no tautas tradiciju un paražu pētnieces, profesores Janīnas Kursītes elektronisku vēstuli, kuŗā viņa raksta, ar kādām melīgām metodēm Latgalē jauni cilvēki apstaigā mājas un stāsta, ka turpmāk Eiropā un Latvijā būs jārunā angļu vai krievu valodā, tāpēc jāiet un jābalso par krievu valodu, ko latgalieši taču prot. Latgalē, pierobežā, Latvijas radio un televīzija nav uztveŗama, raksta Kursīte, tur var skatīties un klausīties tikai Baltkrieviju un Krieviju. Profesorei taisnība, tas zināms jau sen, bet nekas nemainās.

Dažas dienas vēlāk, izlasot Latvijas krievu kopienas informātīvajā portālā vispirms emocionālu tekstu: „Vai tu esi par to, ka tava meita trīc angļu mazpilsētā, mizojot kartupeļus drēgnā pakistāniešu ēstuvē? Vai tu esi par to, lai tavs dēls remdē ilgas pēc mājām, drūmi dzeŗot īru alu? Vai tu esi par to, ka tavs mazdēls ilgojas pēc dzimtās lauku sētas šūpolēm, aizmirstot latviešu valodu Īrijā, Anglijā, Vācijā, Italijā?” - un tālāk jau klajus melus: „Tukši, bet it kā tautiski pļāpājošās eirodeputātes Sandra Kalniete un Inese Vaidere ne pirkstu nav pakustinājušas, lai latviešu zemnieki saņemtu Eiropas līmeņa subsidijas. Valdošās koalicijas darbības rezultātā Latvija zaudējusi vairāk emigrējošo tautas brāļu nekā kaŗā un izvešanās kopā. Vai tev tas der? Vēlies pārmaiņas?” Meli beidzas ar aicinājumu balsot par krievu valodu, bet pārsteiguma nav, un nav arī izmisuma izjūtas. Ir skaidrs, no daudziem deputātiem un dažādām amatpersonām tiešām var sagaidīt skaistus vārdus, bet ne darbus. Katram no mums acīmredzot ir jāatceras savas tiesības atgādināt un vaicāt deputātiem par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem un, nesaņemot atbildi, jautāt arī publiski, lai nebūtu iespējams izvairīties no atbildības par savu darbu.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 8, 11. lpp.)