„Par maz ir noņemt cepuri Lielbritanijas latviešu priekšā!”
Apskatīt komentārus (3)


07.02.2012

„Par maz ir noņemt cepuri Lielbritanijas latviešu priekšā!”

Janīna Kursīte stāsta Gundegai Saulītei

Pēc atgriešanās no Lielbritanijas, kur Saeimas deputāte, Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte piedalījās vairākos Draudzīgā aicinājuma sarīkojumos, viņa atzīstas: „Šī pirmā reize pagāja tādā kā reibonī, ar iemīlēšanās sajūtu. Katrā vietā bija kaut kas savs, bet cilvēki, ko satiku, visur gaiši un darbīgi”. Jautāta par spilgtākajiem iespaidiem, viņa aizgūtnēm stāstīja piedzīvoto.        

Biju pie latviešiem Bradfordā, Notighamā, „Straumēnos” un Londonā, pirmo reizi pie Lielbritanijas latviešiem. Tagad man ir drusciņ kauns par savu līdzšinējo tuvredzību, jo esmu bijusi ASV, Kanadā, Vācijā, kur sastapu latviešu aktīvitātes, un man bija priekšstats, ka viss notiek tikai tur. Redzot, ko dara Anglijas tautieši, kā viņi samērā veiksmīgi mēģina latviskā sabiedrībā integrēt latviešu jauniebraucējus, par maz ir noņemt cepuri viņu priekšā, drīzāk šī darbošanās jāapsveic ar skaļiem aplausiem.

Šie aplausi ir veltīti latviešu kultūras centieniem?

Nu kaut vai manā pēdējā pieturas punktā – Londonā. Latviešu koris Lilijas Zobenas vadībā dziedāja ekselenti! Tādu kori izveidot, sagatavot programmu ir patiesa meistarība, to klausoties, man acīs sariesās aizkustinājuma asaras. Londonā ir lieliska latviešu deju kopa, ko vada Viktors Grigulis. Daļa dalībnieku ir nesenie atbraucēji no Latvijas, tad vēl Austrālijas latvieši un pat vairāki angļi. Tik aizrautīgi dejoja, skatoties mana sirds līksmoja. Pavisam nesen nodibināta folkloras kopa „Austrumkalns”, tās iniciātores ir Lilijas Zobenas meitas Andra un Karlīne. Pēc manas uzstāšanās bija neliels kopas koncertiņš. Ja vien es nebūtu tik pārgurusi, visu nakti varētu palikt kopā ar šiem jauniešiem. Grupiņā bija arī viena angliete, kas arī dūšīgi ņēmās latviešu ritmos un apliecināja, ka latvieši nav nekādi gaudulīgie, bet ir dzīvi un sparīgi. Dziedāja visu novadu dziesmas, bet man, latgalietei, bija patīkami, ka skanēja arī Latgales dziesmas. Man blakus cienījamā dzejniece Velta Sniķere aplaudēja no sirds. Zālē bija vecākās paaudzes pārstāvji, vidējās paaudzes un pavisam jauni latvieši, es pat krievu valodu tur dzirdēju, tātad bija atnākuši arī Latvijas krievi. Vai nav lieliski, ka, Daugavas Vanagu organizētas, pulcējas visas paaudzes unn tieksme pēc latvietības ir dzīva.

Cits piedīvojums Bradfordā. Tur luterāņu mācītāja Gita Putce nodarbojas ne tikai ar latviešu garīgo skološanu, bet izvērš savu darbību plašāk. Kopā ar palīgiem organizē dziedāšanu, folkloru, runāšanu. Es biju aizvedusi pagājušās vasaras ekspedīcijā uzņemtu filmu par rucavniecēm. Kurzemes sievas filmā dzied. Tiklīdz filma bija beigusies, Bradfordā publika pēkšņi, bez rosinājuma sāka dziedāt, es arī sen nebiju tik sirsnīgi dziedājusi līdzi. Bija tāda sajūta – Latvijas dziesma saplūst ar turienes latviešu dziesmu un dod spēku.

Notinghamā savukārt ļoti daudz deva sarunas ar Krišu un Astrīdu Ligeriem, ar Reini Vītolu. Gan pašā sarīkojumā, gan pēc tā daudz runājām, ko darīt ar latviešu valodu. No viņu puses bija jautājumi, piemēram, vai latviešu valodā Lielbritanijas vietu nosaukumus nevajadzētu pietuvināt angļu rakstībai. Es atbildēju, ka tā varam aiziet līdz zināmam absurdam, jo gandrīz nekad nevar citā valodā atdarināt oriģinālās valodas skaņas. Tad, kad Londonas lidostā būs rakstīts nevis Riga, bet Rīga, tad mēs arī tuvināsimies angļu vietvārdu rakstībai. Pagaidām ievērojam tradiciju. Bet, kad es izstāstīju savu valodniecisko interesi par latviešu virtuvi (esmu sagatavojusi izdošanai grāmatu „Virtuves vārdene”), Krišs Ligers mani aizveda ciemos, un es varēju intervēt gados cienījamu, bet prātā izcilu kaucmindieti Līviju Krievs.

Mūsu sadzīves un galda kultūra vēl arvien smeļ ierosmi tajādevumā, ko tautā radīja un populārizēja kaucmindietes.

Es apbrīnoju, kā šī rokdarbniece darina apsveikumus. Mēs daudzi, arī es, ļoti reti ar roku rakstām apsveikumus, iztiekam ar datoru. Bet Līvijas kundze apsveikumus izšuj ar skaistiem ornamentiem. Tā tik ir skola, kā darbiņā var ielikt sirdi! Man tagad mājās uz rakstāmgalda stāv viņas izšūtais rakstītais apsveikums - kartīte.

Es esmu gribējusi nokļūt Anglijā galvenokārt „Straumēnu” dēļ. Šī vieta par latviešiem liecina tikai visu to labāko. Tautieši savulaik saņēmās, izveidoja vecu ļaužu mītni tiem, kas godam kalpojuši latvietībai un vecumdienās grib būt kopā latviskā vidē un sabiedrībā. „Straumēni” stāv, viņi ir atraduši veidu, kā arī krizes apstākļos saglabāt savu mītni. Izdod telpas angļu kāzām un citādiem sarīkojumiem, un tas palīdz saimniecību stabilizēt. „Straumēnos” bija interesantas sarunas par nu jau bijušās trimdas latviešu garīgo mantojumu, kas savākts, - par grāmatām, archīviem. Tur iepazinos ar Inesi Auziņu-Smith. Viņa ir tik daudz svētīga darījusi, lai nosūtītu unikālus archīvus uz Latviju. Un dara to vēl joprojām.

Gan tagad Lielbritanijā, gan senāk, viesojoties Amerikā, Kanadā un citur, mani iepriecina, ka latviešu sabiedriskajās un arī privātajās mītnēs ir domāts par Latvijas vizuālo tēlu. Bradfordā ievēroju ļoti skaistu sienas paklāju ar auseklīšiem, vismaz 4x5 metri, ko izšuvušas Līdsas latvietes. Otrā pusē – visu darinātāju vārdi. Tas, ka šajās vietās var redzēt Latvijas zīmes – gleznas, grafikas, izšuvumus, - dod garīgā komforta izjūtu. Un par to gādā arī latviešu jaunākā paaudze.

Ar sastaptajiem tautiešiem runājām arī par latviskiem ēdieniem, ko es uztveŗu par kultūras sastāvdaļu. Ir labi ja Londonā ir iespēja ieiet ķīniešu, indiešu, meksikāņu restorānos. Bet ir labi, ka anglim, atbraucot uz Latviju, ir iespēja nobaudīt ne tikai sklandu raušus, bet arī kaņepju maizītes, spirgučus un daudz ko citu. Savukārt Anglijā es bez meksikāņu ēdieniem kaut kā iztikšu, gribas nobaudīt kārtīgu angļu virtuvi. Ēšanas paradumi nav tikai sekošana tradicijai, tas ir arī tautas domāšanas paraugs.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 7)