LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Latvijas ziņas

 

 

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















No ziemas spelgoņa līdz vasaras svelmei
Apskatīt komentārus (1)


22.07.2010


No ziemas spelgoņa līdz vasaras svelmei

 

Māras Celles vasaras Piezīmes no Latvijas

 

Kad es jūlija sākumā, sviedrus slaucīdama un no saules stariem vairīdamās, gaidīju tramvaju uz Stokholmas ielas un Kokneses prospekta stūŗa, prātā nāca, kā es tepat sēdēju pirms četriem mēnešiem – šallēs un kažokos satinusies, laimīga, ka bez nokrišanas biju tikko pārrāpusies metru augstam ledus un sniega valnim. Toreiz bija tāda sajūta, ka saule nekad vairs nesildīs, koki paliks kaili, vārnas no aukstuma ragā sasalušas tūliņ sāks krist no gaisa. Jo dienas vidū temperatūra bija vēl 15C grādi zem nulles, naktīs vismaz piecus grādus aukstāks. Tas bija spelgonis.

 

Sākot ar pirmo jūlija nedēļu, Latviju ir pārņēma vasaras svelme. Vairāk nekā desmit dienas no vietas termometra stabiņš kāpa virs 30C grādiem, debesis zilas, bez neviena mākonīša – kā Kalifornijā, vēja nekāda, naktīs telpas neatvēst. Ja grib kaut cik izgulēties, tad tikai „Ādama kostīmā” un bez segām. Pēc no sirds gaidīta pamatīga pērkona negaisa 18. jūlijā, varam atkal atelpot un izbaudīt Latvijas vasaru.

 

Lai ar kādus pārsteigumus mums sagādā Dabas māte, dzīve iet uz priekšu. Aizvadījām Jāņus, piedomājot pie tuviniekiem visās pasaules malās. Šeit, kā parasti, prese, radio un televīzija bārstījās ar brīdinājumiem, lai „nesēžas pie stūres, kamēr nav izgulēts reibums”. It kā tas būtu pats par sevi saprotams, ka visiem būs bijis reibums. It kā nevarētu būt Jāņi un līgošana bez piedzeršanās... Lasīju avīzē par sivēnu, kuŗam Līgo vakarā gadījusies cūkas laime. Trīs jauni puiši bija to nopirkuši, ar nolūku to nokaut, izcept un sagādāt savai kompānijai garšīgu maltīti. Mazliet iedzēruši un sākuši pārspriest, kuŗš no viņiem būs kāvējs. Neviens nav gribējis to darīt. Iedzēruši vēl un turpinājuši spriest. Pēc kāda laika, sivēns viņiem iepaticies, viņi to pat iemīļojuši, un nu par kaušanu vairs nevarēja būt ne runas. Tikai jautājums tagad bijis, ko nu ar sivēnu iesākt. Nolēmuši to dāvināt Rīgas Zooloģiskajam dārzam. Bet nu visi trīs bijuši jau tā iereibuši, ka neviens pie stūres sēsties vairs neiedrošinājies. Ņēmuši sivēnu (nav īsti skaidrs vai saitītē, maisā, kastē vai padusē) un devušies uz 11. tramvaju, kuŗa gala punkts ir zoodārzs Mežaparkā. Lai izglābtu sivēnu no nāves, zvēru dārza darbinieki dāvanu arī pieņēmuši. Nokristījuši jaunpienācēju par Līgu. Pāris dienas Līgai bijis jāpavada karantīnā un jāpacieš dažas potes. Pēdējās ziņas ir, ka Līga tagad pievienojies pārējiem lauku sētas nodalījuma dzīvniekiem, jūtas ļoti labi jaunajās mājās un var cerēt uz ilgu un laimīgu mūžu.

 

Jūnija beigās ieradās mūsu trīs mazbērni ar saviem vecākiem un runci Murli no Leipcigas, kuŗi šai zemē, kā katru vasaru, pavadīs vairāk nekā mēnesi. Murlis uzmanīgi izlīda no ceļojuma būŗa, piesardzīgi apostīja visas mēbeles un mājas stūŗus un acīmredzot nosprieda, ka vieta un smaka ir pazīstama. Diez’, vai dzīvnieki arī uz mūžu atpazīst savu dzimteni un pārdzīvo atkalredzēšanos? Kā parasti, ar rūkšanu un šņākšanu runci saņēma mūsu rezidējošā kaķene Dīva, bet Murlis viņas izdarības neņem nopietni. Iet viens otram apkārt ar līkumu, un tikai pāris reizes Dīva ir mēģinājusi negaidīto ciemiņu iepliķēt.

 

Mazbērni paaugušies, mazliet mainījušies, tagad 7, 9 un 12 gadus veci. Kā jums visiem, arī mūsu mazbērni ir gudri, apdāvināti, skaisti, radoši, asprātīgi, darbīgi, strauji. Jūsu mazbērni varbūt nav tik skaļi, tik nekārtīgi, tik aizmāršīgi, un tik prasīgi. Varbūt jūsējie arī nav tik nesavaldīgi, kašķīgi un reizēm eksplozīvi. Bet gan jūsējie, gan mūsējie ir ārkārtīgi mīļi, vai ne?

 

Solveiga jau sāk izskatīties pēc pusaudzes, lai neteiktu jaunkundzes. Muižnieku Lailiņa no Pārdaugavas ir viņas vis vislabākā sirdsdraudzene. Abas ir nešķiramas (ziemas mēnešos sazvanījušās trīs reiz pa dienu), tādēļ tagad mūsmājās parasti ir vai nu četri, vai tikai divi bērni, jo Solveigai ar Lailiņu ir vienmēr jābūt kopā. Ingmārs braukā ar tādu lunkanu braucam dēli uz diviem riteņiem (ripstik skateboard) - ir jābūt tikpat vai akrobātam, lai uz tāda noturētos. Ja citus gadus viņš bija mazliet neaprēķināms, tad šogad viņš nobremzē, pirms iedrāžas manā virtuvē un vienmēr uzprasa „Vucī, vai es drīkstu (paņemt to un to)”, un kad es atļauju, tad vienmēr saka „paldies”. Septiņgadīgā Jūlija daudz ko mācījusies no brāļa – visādas grimases, izsaucienus un laušanās paņēmienus, bet neaizmirst, ka izmisuma brīdī var ņemt palīgā arī meitenīgu, dzirdes apdullinošu spiedzienu. Viņa arī kļuvusi par īstu „spēka sievu” – var pievilkties pie stieņa 12 reizes, un pāris reizes tikai ar vienu roku. Viņas vecuma un pat vecāki puišeļi neticīgā izbrīnā noskatās. Zeltainie mati izauguši turpat līdz ceļgaliem, kaut ar Raspunzeli vēl nevarētu sacensties. Protams, viņu jau arī neviens nespundēs tornī un princis atpestītājs arī vēl nav manīts. Matus vajadzētu katru dienu birstēt un pīt bizēs, bet tā Jūlijai nav prioritāte.

 

Piedzīvojām X Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētkus. Koŗu koncertā 10. jūlijā „Mana zeme – zemīte skaistā” Mežaparkā estrādē piedalījās 332 koŗi ar 12 687 dalībniekiem, 24 pūtēju orķestŗi ar 900 dalībniekiem un 31 bērnu un jauniešu folkloras kopa ar 440 dalībniekiem. Viņu nākšana un nākšana, līdz beidzot visi bija sastājušies organizētās rindās uz estrādes, bija skaista un aizkustinoša – prieks un lepnums par tādu jaunatni. Zižļus turēja 9 apvienoto koŗu virsdiriģenti un 3 apvienoto pūtēju orķestŗu virsdiriģenti un kur nu vēl visi, kas bija vairākus gadus strādājuši, lai visu šo pasākumu noorganizētu un savilktu kopā. Koncerts sākās ar Selgas Mences komponēto „Dod, Dieviņi” un Jurjānu Andreja „Nevis slinkojot un pūstot”, kam sekoja Valsts prezidenta Valža Zatlera uzruna un Latvijas valsts himna. Pārējās programmas 30 dziesmas bija sadalītas piecās nodaļās: „Mans gods ir tautas gods”, „Caur sidraba birzi gāju”, „Te es savas saknes dzīšu”, „Mani neturiet ciet” un „Tie, kas sauli svin”.

 

Vienpadsmitā jūlijā Daugavas stadionā notika divi tautas deju uzvedumi, jeb kā šeit saka „deju lielkoncerti”, kas saucās „Deja kāpj debesīs” – pirmais 11-os no rīta, ar atkārtojumu 4-os pēcpusdienā. Tur nokļuvām braucot ar vairākiem publiskās satiksmes līdzekļiem, jo dzīties ar privāto auto nebija nekādas jēgas. Uzvedumā piedalījās 688 tautas deju ansambļi ar 13 760 dejotājiem. Iespaidīgi skaitļi. Vēl būtu jāpieraksta vesela lappuse, lai uzskaitītu visus goda virsvadītājus, deju virsvadītājus, viņu asistentus, technisko personālu un citus šī projekta dažādo aspektu vadītājus. Šo informāciju droši vien varat uzzināt Internetā.

 

Ir grūti, tikpat kā neiespējami raksturot šos sarīkojumus dažos avīzes paragrafos. Kopiespaids bija apburošs, nevar pietiekami uzslavēt un nopriecāties par mūsu jaunatnes varēšanu. Prieks par viņu stāju, izturību, enerģiju, latviskumu. Prieks par prieku, ko viņi izstaroja. Dejošanas diena, 11. jūlijs, bija sasniedzis Latvijas karstuma viļņa zenītu, tādēļ izturības mērs bija pilns gan dejotājiem, gan skatītājiem, jo saulē temperatūra bija vismaz 50C grādi. Pastalām no karstuma plīsa zoles, pašiem dejotājiem svila pēdas. Diena tiešām nebija piemērota, lai bērni un jaunieši lēkātu vilnas svārkos, siltās vestēs un kreklos gaŗām piedurknēm saules svelmē. Bet īstas izejas no tā vairs nebija, jo sarīkojumu nevarēja ne pārcelt, ne atcelt. Visur dežurēja ātrās palīdzības mašīnas, kas uz vietas sniegušas palīdzību apm. 800 dejotājiem, bet desmit nonākuši pat slimnīcā. Skatītājiem negāja daudz vieglāk, jo bija jāsēž ar seju tieši pret sauli, neko daudz nelīdzēja ne cepures, ne citi apģērba gabali. Kas to zin, cik tonnas ūdens tai dienā tika izdzerts.

 

Tomēr, viss notika, kā tam bija jānotiek. Bija prieks redzēt svētku gājienu, kas saplūda no vairākiem virzieniem pie Brīvības pieminekļa un turpinājās pa Brīvības bulvāri līdz Dailes teātrim. Trīs dienas Vērmaņdārzā daiļamatnieki no visiem Latvijas stūŗiem piedāvāja savus skaistos darbus – keramiku, pinumus, audumus, izšuvumus, rotas, koka priekšmetus. Katram būs savs stāsts, ko viņš vai viņa redzēja, kā skrēja, brauca un traucās no vienas vietas uz otru, kā grūtības pārvarēja, visu izturēja un kā beigās tomēr jutās pacilāts un priecīgs par piedzīvoto.




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA