Četri rakstnieki laivā un suns krastā
Apskatīt komentārus (0)


14.09.2011

Biruta Magone

Četri rakstnieki laivā un suns krastā

Nesen Laikā bija ievietots mans raksts „Provinciālisma rūgtās vērmeles” un vienlaikus četru pastāvīgo laikraksta korespondentu komentāri par to. Uz komentāriem tieši neatbildēju, lai neizraisītu neauglīgu polemiku, bet gatavoju dziļāka ieskata rakstu problēmās, kuŗas grūti analizēt viedokļu sadursmē. Tomēr vēlāk sapratu, ka blakus dziļākām problēmām, kuŗas vērts pārrunāt, ir arī daži elementāri jautājumi, kas patiesībā bija iemesls rakstam „par vērmelēm”. Tā vedināja domāt divi teikumi Franka Gordona komentārā: „Birutai Magonei ir tiesības paust savu viedokli. Man arī.” 

Tieši tā, Gordona kungs, un manas iebildes par Jūsu rakstiem bija par šo tematu: „Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnālistiem Paideram, Veidemanei, Avotiņam, Latkovskim arī ir tiesības paust savu viedokli laikrakstā, kas atbilst viņu domāšanas profilam. Gordona kungs raksta, ka NRA ir „neparasta parādība Latvijas preses ainavā: tā ir Lemberga „kabatas lapa”. Var piekrist, ka NRA ir neparasta parādība Latvijā, bet, pretēji Gordona kungam, es un daudzi citi domā, ka tas ir apsveicami. Līdzīgi kā starp polītiskām partijām Latvijā ir neiespējami atrast kaut vienu konservātīva, prokapitālistiska virziena partiju, tāpat ir neiespējami atrast konservātīva virziena preses izdevumu. NRA profils būtu vērtējams kā tuvākais konservātīvismam, kāds Latvijas polītiskajā klimatā vispār iespējams. Tas nenozīmē, ka  katram šajā laikrakstā paustam viedoklim var piekrist, to karsti atbalstot. Tomēr NRA  ir kā svaigs strautiņš vispārējos liberāli/,,progresīvo” eirosociālistu propagandas plūdos Latvijas masu saziņas līdzekļos. Sevišķi izceļas Latvijas valsts sponsorētā televīzija un radio. Vai tāpēc, ka Franks Gordons raksta laikrakstam Laiks, būtu jāizdara secinājums, ka viņš atrodas izdevējas kabatā? Protams, jāatzīst, ka kopš zināma laika laikraksts ir manījis savu profilu, kļūstot par monolīti pārstāvētu liberālo viedokļu paudēju. Tas ir laikraksta izdevēju un redakcijas ziņā, taču tas vēl jo vairāk rada izbrīnu par nemitīgiem uzbrukumiem laikrakstam, kuŗā pausts citāds viedoklis. Zinot, kāda ir  latviešu sabiedrības polītiskā pārliecība ASV, var droši teikt, ka pēdējo divdesmit gadu laikā tā no diezgan stabila centra manāmi pasvērusies uz kreiso pusi. Sabiedrības polītiskajās aktīvitātēs ienākot vidējai un jaunākai paaudzei, kas ieguvuši izglītību skolās, liberāla virziena idejiskā apstrādē, nav jābrīnās, ka šis pavērsiens noticis. Kaut arī redakcija ignorē faktu, ka vēl ir konservātīvi noskaņoti lasītāji, Republikāņu partijai piederīgie,  kuŗi atbalsta tās ideālus un viedokļus, šī apzinātā rīcība reālitāti nemaina. Līdzīgi, kādi ir mūsu uzskati par polītisko un ekonomisko dzīvi ASV, tādi arī ir mūsu nākotnes redzējumi par Latviju.

(Birutas Magones rakstu pilnībā varat lasīt Laika mājaslapā)

Konservātīvo rīcībā ir informācija par Sorosa postošo darbību Austrumeiropas ekonomikā, kā arī par šīs darbības sekām Latvijā. Un neviens no viņiem nav Sorosa bijušais vai arī tagadējais stipendiāts. Tāpēc lasīt laikrakstā Laiks par Sorosu kā par Latvijas un Austrumeiropas labdari ir vairāk nekā satraucoši, lai neteiktu, ka tā ir bīstama dezinformācija.  

Saprotams, Frankam Gordonam, dzīvojot Izraelā, ko gandrīz varētu saukt par Izraelas Tautas Republiku, zināmā mērā postboļševiku un daļēji arabu,  daļēji Austrumeiropas crony kapitālisma sistēmu ar nomenklātūras birokratiem un oligarchiem, varbūt šķiet, ka visai presei jāatgādina laikraksts Pravda. Tiesa, līdzīgs stāvoklis ir arī Latvijā, bet pēc ASV standartiem, tāds  grūti raksturojams par normālu. Nebūtu iebildumi, ka Kārlis Streips katrā rakstā pauž izteikti kreisi liberālo viedokli, jo viņa uzskati jau sen zināmi. Tāpēc jāpieņem, tieši tas arī ir iemesls, kāpēc redakcija uzskata viņa viedokļus par apsveicamu ieguldījumu. Šo pašu līniju turpina  arī katrs Sallijas Benfeldes raksts, nemaz nerunājot par Astrīdas (bez uzvārda) iesūtītajām vēstulēm. Amizanti, ka Astrīdas pirmā doma, lasot manu rakstu, bijusi: „Vai Biruta Magone ir viena no Aivara Lemberga dzīvojošām radiniecēm?” Nē, Astrīda,  neesmu ne tuva, ne arī attāla Lemberga radiniece. Vēlos atgādināt Astrīdai, ka esmu latviete, tātad  rietumu kultūras pārstāve. Ja es būtu dzimusi Afgānistānā, tad mana domāšanas kultūra būtu saskaņā ar cilts un ģints piederību, un tāds jautājums varbūt būtu vietā. Bet rietumu domāšanā viedokļi veidojas nevis uz radniecības, bet gan uz principu un filozofijas pamata. Man nav zināmi Lemberga kunga uzskati dziļākā līmenī par ekonomiku un polītiku. Par viņu spriežu tikai pēc viņa padarītā darba, kā arī pēc tā, ko viņš rakstījis, vai arī kas dzirdēts/redzēts kādā videopārraidē.  Tāpat arī, es vienmēr ievēroju, ko dara un kā spriež opozicijā. Vērojot opoziciju, Lemberga un Šleseru kungu pozicija man rada  vēl jo lielāku cieņu un simpatijas.

Varētu uzzīmēt šādu ainu –  četri rakstnieki sēž vienā laivā, kas omulīgi peld lejup pa straumi. Viņu omulību netraucē neviens neparedzēts akmentiņš un olītis, kas tiktu iemests liberāli sarkanajos ūdeņos. Krastā, visu to vērojot, stāv suns  un ierējies ziņo, ka  ūdens straume viņam šķiet pārāk sarkani duļķaina.