Par ,,Trimdas tautumeitas” jautājumu: kur tad ir vīrieši?
Apskatīt komentārus (0)


23.02.2011

Par ,,Trimdas tautumeitas” jautājumu: kur tad ir vīrieši?

(Jauno Laiks, 5. - 11. februāŗa numurā)

Kaut gan anonimā autore sevi dēvē par ,,trimdas tautumeitu”, trimdā viņa gan vairs nav, turklāt tautumeitāmjau nu vajadzētu prast runāt un rakstīt latviski. Varbūt autore pati cenšas sameklēt kādu latviešu vīrieti, taču tad jājautā, kāpēc gan meklēt latvieti, ja valoda nav svarīga?

Kas gan cits apliecina latvietību un kultūru, ja ne valoda? Lāgā nevar saprast, ko autore vēlas noskaidrot vai mainīt. Kuŗu paaudzi viņa pārstāv? Iespējams, stipri jaunu, ja neraksta latviešu valodā.

Trimdas pirmajos gados, kopš aizritējušā gadsimta 50. gadiem t. s. jaunatnes dienās, kuŗas notika gandrīz visās trimdas zemēs, jauniešu saietu dzinējspēks bija sauklis ,,Pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies!”. Tā jau arī notika. Pulcējāmies, priecājāmies un precējāmies vairākos kontinentos. Dzima bērni, mūsu bērniem arī dzima bērni, un šīs nākamās paaudzes vairs nav trimdā, bet gan savās mājās. Bija latviešu skolas, nometnes, kongresi. Tagad paši, bērni un bērnu bērni reizēm vēl parādās ārzemju latviešu sabiedrībā vai arī vispār neparādās. Autore jau raksta, ka šī ārzemju latviešu saiedrība sarūk un drīz izsīks pavisam. Tas ir pilnīgi dabiski. Latvija ir neatkarīga, trimdas vairs nav.

Varbūt runa ir par mūsdienu latviešu meitenēm, kuŗas meklē latviešu zēnus, vai latviešu sievietēm, kuŗas meklē latviešu vīriešus un nevar tos atrast diasporas latviešu koŗos, tautas deju ansambļos vai sarīkojumos, kuŗu arī vairs nav daudz. Viņas vēlas atrast latviešu vīriešus, kaut arī viņi nerunā latviski. Galvenais, ka viņiem ir kāda latviešu DNA daļa vai senči bijuši latvieši.

Turpinājumā daži mani novērojumi. Gandrīz visi latviešu ,,trimdas” sarīkojumi balstās uz Latvijā dzimušu, vecāku sieviešu enerģiju un darbu. Viņas dara visu, izņemot smago galdu stumšanu un to fizisko darbu, ko sievietes pat par divām vai trim nespēj paveikt. Viņas sagatavo ēdienu, un nav NEVIENA sarīkojuma, kuŗā nepasniegtu latviešu ēdienus, tātad jāklāj galdi, jāuzliek trauki, pēc tam jānovāc, jāmazgā. Bez šī darba neviens sarīkojums nenotiktu, un latviešu diasporas dzīve nekavējoties mitētos. Tātad, lai veiktu šos darbus, aktīvi piedalās daudz vecāku sieviešu. Kur tad ir tās jaunās? Vīrieši, arī vairākums vecākās paaudzes pārstāvju, kuŗi ieradušies baudīt ēdienus un dzērienus, stāv, rokas kabatās sabāzuši un tērzē, kamēr sievietes strādā. Vīru runas ir par polītiku, galvenokārt notiek pašreizējā Amerikas prezidenta kritizēšana. Varbūt šie mani vārdi ir pārāk asi. Daži vīrieši jau vēl dažādos sarīkojumos aktīvi palīdz, bet tādu nav daudz.

Ar latviešu sievietēm arī bieži nebūt nav viegli. Viņas ir prasīgas, kopumā gudras un, ja nav sevišķi gudras, šo trūkumu aizstāj liela pašapzinība un lepnums. Amerikas latvietes uzskata, ka ir daudz pārākas par amerikāņu sievietēm, jo ir strādīgākas un labākas kulināres. Gados vecākas latvietes ar amerikānietēm tikpat kā nesatiekas. Viņām nekad neaptrūkst vielas, aprunājot citas latvietes, kuŗas sarunās nepiedalās, jo tobrīd nav klāt. ,,Sejas grāmata” (Facebook) un ,,čivināšana” (Twitter) viņām nav vajadzīgas, jo viņas ļoti labi pazīst pēc sejas tās, par kuŗām čivina. Čivināšana latviešu sieviešu starpā notikusi jau gadiem ilgi, sen pirms kāds no Ziemeļkalifornijas technoloģiski gudrajem vīriešiem to ieviesa tīmeklī kā lielo brīnumu!

Varbūt arī vairākums latviešu sieviešu neaudzina sevišķi stiprus un aktīvus dēlus, kuŗi ar sirdi un dvēseli iesaistītos Amerikas latviešu sabiedrībā, lai meklētu sev latviešu līgavu. Varbūt jaunie puiši, vērojot pašreizējo stāvokli, nolemj: ,,Tā nebūs mana vide!”

Amerikas latviešu jauniešu t. s. latvietības meklēšana lielā mērā atkarīga no ģimenes, kuŗā viņi auguši, kā arī no daudziem citiem apstākļiem. Kamēr visu noteiks vecākie ,,trimdinieki”, un viņi jaunos nelūgs aktīvi vadīt, ne tikai apmeklēt sarīkojumus, laikam gan nebūs daudzi, kuŗi vēlēsies šai vidē iesaistīties.

Ir latviešu centri, piemēram, Losandželosā, kur jaunieši aktīvi piedalās kultūrālos sarīkojumos un kur Amerikas latvieši pratuši iesaistīt jauniešus no Latvijas. Protams, Losandželosa un Holivuda pievelk simtreiz vairāk jauniešu nekā citas Amerikas pilsētas, izņemot Ņujorku. Tas ir pats par sevi saprotams fakts.

Nav šaubu, ka aktīvā latviešu diasporas dzīve beigsies, kad pēdējā Amerikas, Austrālijas, Kanadas, Anglijas utt. latviete būs par vecu un vāju, lai izceptu pīrāgus, piparkūkas, sagatavotu maizītes un sautētu kāpostus Latvijas valsts dibināšanas atceres svinībām, Ziemsvētku, Jaungada vai citiem latviešu saietiem. Viņa kādā sarīkojumā, grīļodamās ejot uz virtuvi, apkrāvusies ar traukiem, kuŗus vēl varonīgi mēģinās nest un nomazgāt, nokritīs zāles vidū. Kāds tikai noteiks: ,,Re, Almiņa beidzot izlaida garu, bet labi gan, ka starp savējiem.”

Nesmejieties, gan jau šis laiks pienāks! Kur ir tās latviešu valodas pratējas, jaunietes, kas šo smago darbu uzņemsies? Varbūt šāda veida sievietes vīriešus atbaida?

Irōnija ir, ka latvieši Latvijā labprāt ēd picas un cittautiešu ēdienus. Tas ir tāpēc, ka viņi ir tur, un mēs esam šeit, un mums latviešu ēdiens ir daudz svarīgāks nekā viņiem, lai pārliecinātos, ka vēl esam saistīti ar Latviju, kaut ar ēdienu, jo valodas jau mums gandrīz vairs nav. Viņiem ir valsts un valoda un vīrieši, un ēdiena veida atgādinājumi nav svarīgi.

Latvijā ir aktīva kultūras dzīve un latvieši. Tur ir latviešu jaunieši, vīri, arī jaunietes un sievietes. Viņi vai nu precas vai neprecas, rada bērnus vai nerada, tāpat kā citur pasaulē, pēc patikas un izdevības. Daudzi Latvijas latvieši pasmaida par dedzīgo latvietības saglabāšanas mājienu no Amerikā dzīvojošiem valodas nepratējiem, kuŗi sevi vēl dēvē par ,,trimdas” latviešiem. Atrast latviešu vīrieti (varbūt arī tādu, kas runā latviski) šeit vai tur ir iespējams gan personiski, gan ar tīmekļa palīdzību. Labas sekmes visām, kuŗas to vēlas!

Vecākas paaudzes tautumeita, kādreiz trimdā, tagad Amerikā