Runāsim par Latgali
Apskatīt komentārus (2)


20.03.2012

Runāsim par Latgali

Paldies Frankam Gordonam par viņa vērojumiem un pār­do­mām par Latgali. Tas ir te­­mats, kas mīļš un tuvs man, un tādam tam jābūt mums vi­siem, jo Latgale mūsu vēsturē vienmēr ir bijusi ļoti dārga un neatņemama dzimtenes sa­­stāv­daļa. Atzīstos, arī pats esmu dzimis latgalietis vistālākajā Lat­gales nostūrī – Purvmalā, tātad aiz Latvijas robežas, kur mani vecāki, abi vidzemnieki, bija nosūtīti pirmajā skolotāju darbā nest „apgaismību” toreiz varbūt vistumšākajā, nesen no Krievi­jas atkaŗotajā Latvijas stūrī.

Tā ir, ka Latgale mums vien­mēr bijusi kā mūsu pasakās un tradicijās tā trešā (vai ceturtā) meita ģimenē, sērdienīte, peln­rušķīte, sirdsskaidra bārenīte salīdzinājumā ar lepnajām jau­nākām māsām, skaistām un iz­­gudrām mātesmeitām. Ir bijis  kā Brigaderes pasakā, ka uz Lat­gali vienmēr esam skatījušies no augšas, gan ar interesi, ar līdz­jutību, arī ar labu gribu un sirs­nību,  tomēr no augšas - palīdzēt, pabalstīt, stiprināt šo mūsu sēr­dienīti.   

Fakts tomēr paliek, ka tieši no Latgales ir nācis mūsu Latvijai stiprums, vitālitāte, dzīvības spēks, kas tik ļoti bija nepie­cie­šams mūsu jaunajai valstij un varbūt vēl vairāk ir vajadzīgs tieši tagad mūsu tautas izdzī­vošanai. Visu mūsu Latvijas pa­­stāvēšanas pirmo  laiku  no Lat­gales nāca mūsu dzīvais spēks. Tās bija Latgales lielās daudz­bērnu ģimenes, kas ļāva mūsu tautai augt un vairoties, kamēr pārējā pārtikušajā Latvijā ģi­­me­nes kļuva aizvien mazākas un nespēja vairs segt nobiruma tie­su. Tāpat ar darbaspēku, kuŗa mūsu kultūrālajā zemē vienmēr ir bijis par maz, un strādnieki bija jāmeklē no Polijas, Lie­tu­vas.

Diemžēl vienmēr arī ir bijis tā, ka latgaliešiem bieži nācās sa­­just, ka viņu „gudrās māsas” un pārgudrie brāļi skatās uz viņiem  no augšas, pat ja ar draudzību un visa laba gribēšanu. Tas pats turpinās arī tagad. Latgale jo­­projām ir palicis mūsu sāpju bērns, vēl jo vairāk tāpēc, ka tur ir visvairāk krievu. Bet krievu jau netrūka arī tajos laikos, un  ar tiem vienmēr ir sadzīvots,

Krievija aizvien ir nožēlojusi savu zaudējumu Vitebskas gu­­berņai. Arī Polija savulaik kā­roja pēc  savas Inflantijas. Lat­vijas valdībai tad bija jākaŗo pret slavenajiem ārzemju aģentiem, komūnistiem un pārpoļotājiem. Diemzēl tā turpat pieskaitīja arī latgaliešu „separātismu”, un tāpēc Latgale bija jāpārlatvisko. Tas bija kļūmīgi. Nekādu sepa­rātismu Latgale negribēja, tā gri­bēja piederēt pie Latvijas, bet bieži dabūja justies tās jaunākā brāļa Antiņa lomā. Tādas lat­ga­liešu valodas nebija. Bija vairs tikai augšzemnieku dialekts. Un visi nosaukumi bija jāpārlabo oficiālajā valsts mēlē.

Vai mēs esam sapratuši un pienācīgi novērtējuši, ka Lat­gale un latgaļu (vai letgaļu) cilts ir tā īstenā latviešu pamatcilts, kuŗa  vācu krustnešu okupācijas varā lielā mērā kolonizēja arī pārējo Latviju, saplūstot ar lī­­viem (lībiešiem), kuršiem un zem­ga­ļiem. Arī latgaliešu valodas mīkstās skaņas ir daudz tu­­vākas mūsu vienīgās brāļu tau­tas – leišu valodas skaņām, bet mūsu literārā valoda ir pārņē­musi lībiski igaunisko pirmzil­bīgo akcentu un skaidrās skaņas no mūsu ziemeļpuses kaimi­ņiem. Skanīgās Latgales intonā­cijas būtu godā ceļamas, ne gla­bājamas kā etniski  vēsturisks suvenīrs.

Latgalei tagad būtu jāpiešķiŗ lielāka loma tās īpatnību sa­­glabāšanā un stiprināšanā, jo gadsimtiem ilgi tā mācējusi sa­­dzīvot un pārdzīvot gan ar krie­viem, gan poļiem. Kur arī mums liela pacietība vēl būs vajadzīga.

Mana laika Latvijas valdības mērķis bija Latgales skolās jau no pirmās dienas mācīt tikai „pareizo” latviešu valodu, atstā­jot dialekta lietošanu vienīgi  ģimenē un starp tuviniekiem. Tā publiska lietošana tad raks­turotu tikai inteliģences un iz­­glītības trūkumu. Jādomā, nekas daudz tur nav mainījies. Tātad atstāt dialektu valodniekiem un tautiskiem dziesmotājiem. Sa­­gaidīt kaut ko vairāk laikam at­kal nozīmētu „separātismu” – kas būtu pret Eiropas Savienī­-bas prasībām. Tad būtu jāprasa:  kas mums ir svarīgāks - Latgale vai Eiropas Savienība?

Man jāiebilst arī pret Franka Gordona pausto Latgales salī­dzi­nājumu ar Slovakiju. Čechi un slovaki ir divas dažādas tautas ar ļoti atšķirīgu vēsturi un ļoti atšķirīgu valodu. Tos vienā valstī sastiķēja Pirmā pasaules kaŗa uzvarētāji Rietumi, rekons­truē­jot Eiropu uz sabrukušo ve­­co im­­periju drupām. Tāpat kā sav­starpēji vienmēr naidīgos Bal­kā­nus sastiķēja kopā vienā Jugo­slavijā (Dienvidslavijā). Lai no­­vērstu „balkānizēšanos”, kam tik un tā agri vai vēlu bija jāno­tiek.

Slovakijai tā līdzība ar Latgali ir vienīgi tāda, ka,  ieslēgta starp lielajām, kaŗeivīgajām poļu un ungāru zemēm, tā vispār ne­­varēja pie neatkarības tikt līdz Pasaules kaŗam. Čechija toties ir jau sena karaļvalsts ar bagātīgu vēstures un kultūras mantoju­mu ciešā saskarsmē ar tās kai­miņu vāciskajām zemēm. Tādā situācijā Slovakija neglābjami nonāca pabērna lomā, un pilna neatkarība tai bija loģiski ne­pie­ciešama. Arī šo tautu valo­das ir ļoti atšķirīgas. Čechi, poļi, krievi nevar savstarpēji saprasties savās valodās, turpretim slovaki ir saglabājuši tik tīri skaidru slavu pamatvalodu, ka, domāju, katrs ar daudzmaz la­­bām zināšanām jebkuŗā slavu valodā varētu glu­ži ciešami sa­­runāties ar slovaku viņa mēlē.

Latgaliešu valoda vai izloks­ne, saucam to, kā gribam, nekad neapdraudēs valsts valodu un nenozīmē „separātismu”, par ko mūsu gudrās galvas ir bažī­jušās. Tā būtu jāceļ godā un jāveicina kā Latgales, mūsu vitālākās sastāvdaļas, košums    un lepnusms un mūsu visu kopējā bagātība.

Dzintars Svenne