Neskaidrības
Apskatīt komentārus (0)


06.03.2012

Neskaidrības

Laiks 9. numurā 25. februārī  ir Kārļa Streipa raksts „ Par referenduma rezultātu domājot”.

Šī raksta pēdējā paragrafā Streips piemin labās gribas manifestu – morālu izlīgumu – un saka,  ka tā trūkst mūsu polītiskajai šķirai. Un „ka parakstu vākšana par krievu valodu sākās pēc tam, kad tā devētā Nacionālā apvienība darīja to pašu par jautājumu – vai visās Latvijas skolās būtu jānodrošina visu klašu mācības tikai un vienīgi latviešu valodā”.

Streipa padoms ir: „Par to sevišķi derētu padomāt tiem trīsarkapeikām tūkstošiem ārvalstīs dzīvojošo pavalstnieku, kuŗi par to balsoja pagājušā gada vēlēšanās.”

Nu es jūtos dziļi vainīgs, jo esmu viens no tiem „trīsarkapeikām”, kas balsoja par Nacionālo apvienību. Toreiz es domāju, ka 20 gadu laikā katrs var iemācīties latviešu valodu. Turklāt nesen bija liels uztraukums sabiedrībā, ka nevar dabūt darbu pat grīdas slaucītāja, ja neprot krievu valodu. Tas man atgādināja neseno vēsturi, kad krievu valoda bija jālieto skolās no pirmās klases un, protams, visās iestādēs, un latviešu valodu drīkstēja lietot tikai baznīcā . Mans slēdziens bija – vadzis lūst, ja tas ir pilns. Tā es nobalsoju. Tagad man par savu vieglprātību ir pazemīgi jāatvainojas Streipa kungam.

Mani tomēr mulsina Streipa teikumi tajā pašā rakstā:, „ Kritikas vilnis no Krievijas puses, protams, nāktu arī tad, ja nebūtu minēto velēšanu. Atrast ārvalstu ienaidnieku, lai slēptu iekšzemes problēmas, vienmēr ir bijis viens no Kremļa vadmotīviem.”

Tad jau iznāk, ka Nacionālistu vaina nav tik liela, jo krievi taisītu traci šā vai tā.

Mēs te, ārzemēs, Amerikā, esam vai visi labi gados ar vāju atmiņu, un, rītos celdamies, bieži nezinām kas ir par dienu. Bet kā var aizmirst uzrakstīto tai pat rakstīto ievērojams žurnalists, nav tik viegli saprotams. Mani tas tomēr iepriecina, jo galu galā varbūt es tik vainīgs nemaz neesmu. Ar tādu domu es saldināšu savu gaitu un došos uz gultu cerībā, kā sapņošu par saskaņu nacionālistiem ar krieviem.

Ņūdzersietis