LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Lasītāju komentāri

 

 

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















Kas notiek Latvijā?
Apskatīt komentārus (2)


27.12.2011


 

Kas notiek Latvijā?

 

2009. gadā notika pašvaldību vēlēšanas. Par Rīgas pilsētas galvu tika ievēlēts Nils Ušakovs. Tautā maz zināms, bet simpatisks krievs. Nav muļķis. Polītikā ienācis no žurnālistu aprindām. Vēlēšanas notika nedēļu pirms „Sibirijas bērnu” kārtējā ceļojuma uz Sibiriju. Ceļojuma dalībnieku prātus toreiz aizņēma gatavošanās braucienam, un domām par tādiem „sīkumiem” kā pašvaldību vēlēšanas neatlika laika. Ceļojuma gaitā gan par to tika runāts, un es teicu, ka, manuprāt, Rīgā ir notikusi polītiska katastrofa. Atgriezies es savas domas izteicu laikrakstā Latvijas Avīze. Liela uzmanība maniem rakstiem gan netika pievērsta. Pilsētas galva taču bija sīka vienība uz krāšņā Latvijas polītikas fona. Rakstā “Pēc jau notikušā” (LA 11.07.09.) es toreiz rakstīju: Jau pēdējās dienās pirms prombraukšanas vērojot un klausoties TV gudro spriedelēšanu par vēlēšanu rezultātiem, ar izbrīnu nācās konstatēt, ka šiem kungiem nav ne mazākās saprašanas, ka nupat notikušais ir Rīgas katastrofa! Mēs devāmies ceļā neziņā un nesaprašanā un atgriezāmies jau citā Rīgā...

 

Naši vzjaļi vodokačku, počtu, telegraf, železnuju dorogu !” (Mūsējie ieņēmuši ūdenssūkņu staciju, pastu, telegrafu, dzelzceļu!) It kā skanēja ausīs, vibrēja gaisā. Viss kā sen redzētās un aizmirstās padomju kinofilmās par revolūciju. Es esmu tālu no visādiem ultrā-ismiem.. Esmu tālu no lozunga:  „...visus krievus ārā no Latvijas!” u.tml. un pat pieļauju, ka Nils Ušakovs varētu būt gudrāks par kādu citu kandidātu latvieti, bet - Rīgas galvam (mēram) ir jābūt latvietim. Tas, manuprāt, ir principa jautājums! Varētu būt izņēmumi, bet... Nils Ušakovs nav krievs Georgs Andrejevs, un Sergejs Dolgopolovs nav ebrējs Franks Gordons.. Ko, piemēram, gaidīt latvietim no pilsētas saimnieka, kas Latvijas kārtējās okupācijas „svētkus” vērtē augstāk par Latvijas Valsts proklamēšanas svētkiem? (Paša Nila Ušakova teiktais - I.K.) Taču tas ir tikai viens no aspektiem.

 

Necitēšu tālāk savu 2009. gadā nodrukāto rakstu, atkārtošu tikai, ka, manuprāt, nekāda uzmanība tam netika pievērsta. Latvija droši stāvēja uz savām kājām. Visvaldis Lācis gan pauda sašutumu, bet arī pats savu balsi bija atdevis par vienu no toreiz sīkajām partijām. Un tad vēl Krasta kungs ar savu jauno partiju “liberta. lv” pielika visas pūles, lai pie varas Rīgas domē tiktu krievi.

 

Pēc mūsu atgriešanās no ceļojuma krievu pēcvēlēšanu sarunās tramvajos un trolejbusos gan bija dzirdamas vairs tikai atskaņas, bet tad nāca kārtējie “trojas zirgi” – Puškina piemineklis (ar Barklaju de Tolli nepietika), tad 9.maija “uzvaras” svētki ar Rīgas galvas piedalīšanos. Bet kas notiks tālāk? Nemānīsim paši sevi, ka nekas briesmīgs nenotiks.

 

Ne velti es šo rakstu sāku divus gadus iepriekš notikušām pašvaldību un līdz ar to Rīgas domes priekšsēža vēlēšanām. Mana pārliecība ir tāda, ka šodien Latvijā notiekošajam ir tiešs sakars ar vēlēšanām pirms diviem gadiem.

 

Pēc 11.Saeimas ievēlēšanas ar interesi lasījām Annas Žīgures, Viļa Vītola, Juŗa Bojāra u.c. domas par jaunās koalicijas un valdības veidošanu. Skaļi dzirdams bija arī nepārprotamais tautas noskaņojums. Un visam cauri vijās „sarkanās līnijas”. Bet, lai kā arī būtu, rezultāts iznāca apmierinošs. Kas bija pelnījis fiasko, to arī saņēma. Varbūt gan ne tādā mērā, kā bijām cerējuši.

 

Visiem rakstošajiem un runājošajiem tomēr bija viens vājais punkts. Par viņiem varēja teikt, ka viņi īsti nepazīst ne Krieviju, nedz krievus. Viņiem laimīgi ir izdevies nebūt Krievijā. Tāpat kā Krieviju nenācās iepazīt šodien pie varas esošiem, pēc varas slapstošiem un draudzības pret Krieviju alkstošiem.

 

Bet man gan to nevar pārmest. Un tāpēc es atļaušos teikt dažus vārdus.  Esmu nodzīvojis Krievijā 20 gadus. Un tad vēl gaŗie tūrisma pārgājieni, ekspedīcijas uz ieslodzījumu un izsūtījumu vietām utt. Esmu iepazinis un izbraukājis šo zemi krustām šķērsām. Esmu ticies ar dažādiem krievu tautas pārstāvjiem gan brīvībā, gan arī cietumos un izsūtījumā un, pazīstot Krieviju un krievus, varu teikt, ka ar krieviem var sadzīvot. Pat ļoti labi. Kaut desmitiem gadu! Ar vienu nosacījumu – var sadzīvot tikai Krievijā. Bet ne Latvijā! (Runa ir par lielāko daļu šodienas krievu.)

 

Es piedzimu un līdz kaŗam dzīvoju provinces pilsētiņā Jēkabpilī, kuŗā krievu diaspora bija ļoti liela jau kopš seniem laikiem. Pirmsākumi meklējami krievu katordznieku un Krievijā vajāto vecticībnieku pēctečos. Vēlāk uz Latviju bēgošie baltgvardi, starp tiem arī latviešu strēlnieku sievas, krievietes, kā mana māte.

 

Jēkabpils Aizsargu rotas organizētājs un pirmais 4. aizsargu pulka komandieris bija krievs Baradovskis, kas runāja ar stipru krievu akcentu.  Viņš bija arī skautu vadītājs. Atceros, ka daudzi skauti raudāja, guldot viņu kapā krievu kapsētā. Atceros cienījamo krievu pamatskolas direktoru Makarovu, tēva draugus, zvejnieku Šalugu un baltgvardu, aizsargu Protopopovu un daudzus citus.

 

Bet tie bija nacionālajai Latvijai lojāli krievi. Daudzi bija piedalījušies Brīvības cīņās pret sarkano Krieviju.

 

Un tad bija 1940. gada okupācija un viss, kas ar to saistīts, un parādījās mazākumtautību īstā seja (to gan nevar teikt par visiem mazākumtautību pārstāvjiem). Neminēšu ne Ivanu Briesmīgo, ne Pēteri Lielo, ne Nikolaju II. Par to visu kā krieviem, tā latviešiem ir savs viedoklis. Arī par lielinieku laikiem. Tikai, ja šodienas krievu tauta savās nelaimēs vaino citas tautas, tad jāteic - ja daži simti žīdu komisāru un daži latviešu strēlnieku pulki glābuši un veidojuši to, kas valdīja Krievijā 70 gadus, tad kapeiku vērta tāda tauta un kauns būtu par to runāt.

 

Kas notiek Krievijā, tā ir viņu daļa, tikai lai liek mums mieru. Bet...

 

Krievs, iebraucot citā zemē, jūtas tur kā saimnieks un ir pārliecināts, ka visām tautām jāpakļaujas krieviem un, bez šaubām, jāprot krievu valoda. Viņš vienmēr, pēc pašu izteiciena, „citā klosterī nāk ar saviem noteikumiem”. Bet vai var vainot viņus? (Viņus vainot varētu vienīgi smalkjūtības trūkumā.) Vainot var tos, kas padodas un uzskata pašu par sevi saprotamu krievu pārākuma apziņu. Nu nav krievi ne par matu ne labāki, ne gudrāki par citām tautām.

 

Nesen laikrakstā Laiks bija publicētas Anšlava Eglīša vēstules izdevējam Helmaram Rudzītim 1976. gadā. Par to dienu latviešu jaunatni Eglītis rakstīja: „Slikti, ka mūsu jaunajā paaudzē prokrieviskais noskaņojums attīstās par kaut ko līdzīgu fanātismam.”

 

Vienā no pēdējiem laikraksta Laiks numuriem bija rakstīts arī par to, ka daži latviešu izcelsmes amerikāņu jaunieši ar paštaisītiem plakātiem demonstrējuši savu negātīvo attieksmi pret Zatlera brāļošanos ar prokrievisko Saskaņas centru. Viņi bija sašutuši gan par Rīgas policijas rīcību, aizliedzot viņiem piketēt, gan par rīdzinieku vienaldzību.

 

Tieši par to man bija jādomā Latvijas neatkarības proklamēšanas dienās, skatoties un klausoties murgus par divvalodību Latvijas valstī. Kā kronis tam bija 16. novembrī (ar atkārtojumu 17.11.) TV pārraide Sastrēgumstunda. Kā kaut kas tāds vispār var notikt Latvijā? Turklāt Valsts 93. gadadienas priekšvakarā? Demokratija? Kaut kādiem krievvalodīgiem puikām (kuŗu psīchi neviens nav pārbaudījis) ienāk prātā izāzēt it kā nopietnus cilvēkus, un viss nopietnais tiek mests pie malas. Un visa tā divvalodību farsa iniciātori Libermans, Gapoņenko u.tml. tiek aicināti uz TV un citiem informācijas līdzekļiem un apbrīnoti kā varoņi. Bet tieši to taču viņiem vajadzēja. Tomēr vissmieklīgākais šajā valodu jampadracī ir tas, ka ne tik daudz paši krievi kaŗo par savu valodu, bet cittautieši, ku;ri bieži vien jau ir aizmirsuši paši savu mātes valodu, ir uzņēmušies lomu būt par advokātiem lielajai krievu tautai. Un ne tikai valodas jautājumā. Arī viens otrs latvietis tostarp.

 

Tik tiešām, ja kas pazudinās latviešu tautu, tad tā būs pašu latviešu vienaldzība pret visu, kas ar viņiem notiek. Vienaldzība? Bet varbūt bailes? Gadu simteņos iedzītā bijāšana pret krieviem?

 

Visas tautas prot sevi cienīt un aizstāvēt. Tikai latvieši neprot.

 

 I. Knaģis,

 TZO kavalieris. Polītiski represēts 1941. un 1949. gadā




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA