LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Kultūras notikumi

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















Mākslas iespaidi ar augstu raudzi
08.02.2010


Gundega Saulīte

Mākslas iespaidi ar augstu raudzi

Latviešu Karmenas triumfs
Grūti vārdos izteikt izjūtas, kas  valdīja kinoteātrī „Parex Plaza”, kad tur uz Ž. Bizē operas „Karmena” tiešraidi no Ņujorkas Mētropolītena operas divās pārpildītās zālēs pulcējās skatītāji. Gaidu un satraukuma pilna gaisotne, prieks par iespēju piedalīties šai nozīmīgajā notikumā – būt par lieciniekiem latviešu mecosoprāna, pasaulē un dzimtenē atzītās un mīlētās operdziedones Elīnas Garančas izrādei. Skatītājos vidū arī Elīnas mamma – dziedone un vokālā paidagoģe Anita Garanča, pūlī var pamanīt arī Elīnas brāli.

Tūlīt pat jāatzīst – redzētais un dzirdētais sajūsmināja. Vai gan citādi slavenā Ņujorkas teātŗa zālē izrādes beigās dārdošajiem aplausiem pievienotots arī Rīgas centrā skandētie? Spoži, lieliski, bravo, Elīna!

Elīnas Garančas Karmena jau saņēmusi atzinīgas Anglijas un Amerikas preses atsauksmes. Dziedātāja šobrīd neapšaubāmi ir savas  mākslas plaukumā, kad par viņas neatkārtojami spilgto vokālo un aktierisko veikumu var priecāties gan vecāki un skolotāji, gan kollēgas Rīgā un visā pasaulē, gan visi opermākslas cienītāji kā dzimtenē, tā plašajā pasaulē. Var, protams, apskaust Elīnas Garančas lieliskos dabas dotumus, taču patiesībā dziļā cieņā un apbrīnā jānoliec galva viņas dzelžaino darbaspēju priekšā un jāslavē mākslinieciskā mērķtiecība, prāta spējas un darba mīlestība. Bez šīm kvalitātēm tik spēja un spoža lidojuma nebūtu.

Varētu jau Elīnu Garanču dēvēt par zvaigzni, ja vien Latvijā lietotajā leksikā šis vārds jau nebūtu kļuvis lēts un vulgārs. Katra būtne, kas kaut drusku pagrozījusies tālrādes ekrānā, mums jau ir zvaigzne. Bet Elīna Garanča tāda mums ir vienīgā. Augstas raudzes un stipra kaluma māksliniece. Šopavasar visiem līdz šim saņemtajiem apbalvojumiem dziedone varēs pievienot arī Latvijas Lielo Mūzikas balvu, kas viņai tiek piešķirta jau otrreiz ( pirmo reizi 1999. gadā). Elīnas ceļš pretī opermākslas pasaules virsotnēm daudziem jo daudziem noder iedvesmai, liek lepnumā izslieties staltākiem, apzināties savas spējas un censties īstenot vispārdrošākās ieceres. Ne velti Elīnas Garančas vārds pēdējā laikā tik bieži piesaukts mūsu valstsvīru runās, kad jāapliecina Latvijas vārda labā skaņa pasaulē.

Kad ledainā februāŗa pusnaktī taksametrā atgriezos mājās no operas tiešraides noskatīšanās kinoteātrī, šoferis apjautājās, kā tad skanējis mūsu latviešu Karmenai. Un šajā jautājumā bija jaušams neviltots lepnums un patiesa ieinteresētība. Par Elīnu Garanču turam īkšķi visi!

Mārtiņa Zīverta atcere
Janvāris ir Mārtiņa Zīverta mēnesis, tāpirmajā nedēļā arvien svinama ievērojamā drāmatiķa dzimšanas diena, tāpēc Rīgas Latviešu biedrībā iedibinājusies tradicija ik gadu ar kādu sarīkojumu godināt rakstnieka piemiņu un mūža darbu. Šogad Teātŗa komisija aicināja uz lugas „Meli meklē meli” lasījumu, skatītāji piepildīja sarīkojumam atvēlēto Līgo zāli un bija gandarīti par redzēto un dzirdēto.

Vakaru ievadot, literātūrzinātnieks, Teātŗa komisijas runasvīrs Viktors Hausmanis raksturoja Mārtiņa Zīverta drāmu savdabību, uzsveŗot gan precīzu un lakonisku nosaukumu izvēli, visbiežāk virsrakstā liekot vienu vārdu, gan filigrāni izstrādāto dialoga prasmi, rakstnieka drāmas technikas jaunievedumu - „lielo skatu” un ieviesto formu – „lielo viencēlienu”. Zīverta dialogi saista kā ar raito, asprātīgo valodu, tā ar zemteksta slāni, kuŗā visbiežāk ietverta notikumu dziļākā būtība un autora attieksme.

Par visām šīm kvalitātēm varējām atkal pārliecināties un priecāties, vērojot lugas „Meli meklē meli” lasījumu, kas tika izspēlēts režisora Andreja Miglas vadībā. Šis spēles veids, ko pieņemts dēvēt par lasījumu, nesola gatavu izrādi ar visiem tās komponentiem, drīzāk gan ieskicē šāda iestudējuma iespēju. Uz paaugstinājuma publikas priekšā aktieŗi katrs savā lomā darbojas ar teksta eksemplāru rokā, taču dialogi raisās tiešā saskarē, brīžam iezīmētas noteiktas un attiecībām svarīgas mizanscēnas. Katrā ziņā no šādas iestudējuma skices līdz „īstai” izrādei vairs nav tālu, un dažkārt, kā tas bija arī šoreiz, no lasījuma aizejam ar vēlēšanos šo drāmatisko darbu redzēt pilnā skatuves ietērpā. Katrā ziņā režisora un aktieŗu pūles vainagojās panākumiem, liekot skatītājiem smieties un skumt līdz ar Zīverta varoņiem, sekot autora domu paradoksiem un atjautām. Šī 1952. gadā sarakstītā luga, kas Latvijā iestudēta tikai deviņdesmitajos gados amatieŗu grupā, taču daudz spēlēta tautiešu mītnes zemēs Eiropā un Amerikā, ir gan saturā, gan formā izslīpēts meistara darbs, un tas prasīt prasās spēlējams uz profesionālas skatuves.

Mārtiņa Zīverta atainoto problēmu par meļiem, kas patiesībā nemaz nav meļi, bet kaŗa un vēstures pārmaiņu gaitā apjukuši cilvēki, kuŗi grib dzīvot, mīlēt un būt mīlēti, jā, arī ērti iekārtoties un baudīt dzīvi,-   režisora izvēlētie tēlotāji piestrāvoja ar sirsnīgu siltumu un tīkamu ironijas devu. Jaunās aktrises Initas Dzelmes kalpone Anna bija enerģiska un asredzīga, taču būtībā krietna un labsirdīga būtne, Lienītes Osipovas Kaja – tik komiski mainīga attiecībās ar saviem „diviem vīriem”, smaidu un līdzjutību skatītājos raisīja ne vien dzīves ceļos mētātais mākslinieks Pliksals Ivara Auziņa atveidā, bet arī visnotaļ veiksmīgais veikalnieks Murķelis Arta Robežnieka tēlojumā.
 Kad bija izšķetināti visi tēlu attiecību pavedieni, nepameta sajūta, ka šī spēle vienā cēlienā līdz ar amizanto situāciju  piedāvā arī rūgtu pēcgaršu – secinājumu par cilvēkiem, ar kuŗu likteņiem paspēlējusies kāda augstāka vara. Dzīve svešumā, pušu pārlauzti mūži, neziņa par tuviem cilvēkiem, vēlēšanās dzīvot un būt laimīgiem vai vismaz veiksmīgiem – tas ir mūsu tautas likteņstāsts, šīs veiklās un atjautīgās spēles „slēptā odere”, ko tik meistarīgi darbībā ietērpis latviešu drāmas klasiķis.

Jaunas latviešu filmas pirmizrāde - ar vērienu
Tik tiešām nebijis notikums – jaunas latviešu aktieŗu filmas pirmizrāde notikusi vienlaikus 22 Latvijas kinoteātŗos un arī Ņujorkā un Vašingtonā. Informātikas laikmeta priekšrocības režisora Jāņa Streiča jaunajam mākslas darbam -  filmai „Rūdolfa mantojums” pavērušas plašu ceļu pie skatītāju tūkstošiem visā pasaulē. Un skatītāju atsaucība ir nepārprotama – pirmajā nedēļas nogalē, kad jauno filmu izrādīja kinoteātŗa „Rīga” Lielajā un Mazajā zālē, visas biļetes bija izpirktas.

Ilgi gaidītā un vairāk nekā trīs gadu gaŗumā uzņemtā filma ir latvisks stāsts par latviešiem divdesmitā gadsimta sākumā, par lauku dzīvi un krietniem, strādīgiem cilvēkiem. Režisors pats ir arī scēnārija autors, viņš daudzkārt uzsvēris, ka darba iecere veidojusies no vēlēšanās iztēloties, kas būtu varējis notikt ar populārās komēdijas „Skroderdienas Silmačos” varoņiem pirms Rūdolfa Blaumaņa aprakstītājiem dzīves epizodiem. Streičs aizrāda, ka sākumā bijis Blaumanis, bet tālāk – tikai un vienīgi viņa paša fantazija, darbības izvērsums un arī laikmeta pārcēlums tuvāk mūsdienām.  Tātad pilnīgi oriģināls darbs, kuŗā filmēti latviešu aktieŗi, kas iedzīvina filmas varoņus, kuŗā redzam Latvijas ainavu un ar paša režisora līdzdalību speciāli filmēšanai uzcelto lauku sētu. Producentu Andreja Ēķa un Aivara Graubas gādībā filma ir izgājusi tautās, par atskaņām un vērtējumu lasiet laikraksta turpmākajos numuros. 




      Atpakaļ