Koncerti jūnijā Rīgā
Apskatīt komentārus (0)


06.07.2011

Koncerti jūnijā Rīgā

Lielākais mūzikālais notikums nenoliedzami bija Bruno Skultes operas uzvedums „Vilkaču mantiniece” uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Beidzot pēc ilgiem gadiem un tikai pateicoties ASV Operas ģildes neatlaidīgam spiedienam diriģenta Andreja Jansona menedžera meistarībai, šī opera ieraudzīja skatuves gaismu. Pēc pirmizrādes par šo darbu sekoja pozitīvu atsauksmju gūzma. Operas izrādes apspriešanā pat piedalījās vairāki zināmi mūzikas žurnālisti. Citiem vārdiem, opera bija gaidīta un kļuva par ievērojamu notikumu Latvijas kultūras dzīvē.

Taču gaŗš un sarežģīts bija ceļš no 1947. gadā sacerētās operas līdz šai pirmizrādei. Oldenburgas bēgļu nometnē veidotais klavieru uzmetums vēl ne tuvu nebija opera, kaut gan klusībā komponists to cerēja iestudēt ar latviešu opermāksliniekiem, kuŗi atradās Vācijā. Taču pārbraukšana uz Amerikas kontinentu un varen aktīvais diriģenta darbs ar latviešu koriem aizvien attālināja operas galīgo izstrādi un orķestrāciju. Pēc vairākiem gadu desmitiem to paveica Andrejs Jansons. Tagad opera ir uzsākusi savu dzīvi uz mūsu operskatuves. Taču, cik ilgi?

Operas vadības niecinošā attieksme pret latviešu operu ir izskaidrojama ar latviešu operas vēstures nezināšanu un imūnitāte pret latvisko kultūru vispār. Vai mēs kādreiz ieraudzīsim Jāņa Kalniņa, Lūcijas Garūtas, Jāņa Ķepīša, Imanta Kalniņa un citu latviešu komponistu operas mūsu Baltajā namā, jeb repertuāru aizpildīs konjuktūras diktēti „eiropiski orientētie” opusi ar latviskās mūzikas piešprici?

„Vilkaču mantinieces” solistu kopa komplektējās galvenokārt no jaunajiem solistiem. Varbūt te bija pieredzes trūkums galveno lomu izpildītājiem, taču to kompensēja cenšanās un paļaušanās režisores I. Sluckas mērķtiecīgajai uzveduma koncepcijai. Ināra Slucka ir iesācēja operas režijas laukā, taču labā mūzikas izjūta un radošums ir viņas veiksmju atslēga.

Andrejam Jansonam šīs operas sakarā ir īpaša loma. Viņš ir klāt stāvējis pie darba pirmās stadijas – autora darba pārtraukšanai pie orķestra partitūras, viņš turpināja aizsākto un, jāsaka, Bruno Skultes opera faktiski ir arī viņa autordarbs, jo sākot ar otro ainu mūzika iegūst spārnus, orķestris kļūst krāsains un sāk elpot. Gribu uzteikt Jansonu par ļoti lielpratīgu, profesionālu mūzikālā materiāla sagatavošanu un iestudējumu. Par to nevienam nav ne mazāko šaubu.

Vairāk lasiet laikrakstā Laiks (Nr. 26, 13. lpp.)