Valoda, kas mūs vieno
Apskatīt komentārus (0)


03.02.2010

Dainis Mjartāns

Valoda, kas mūs vieno
Valsts prezidents izteicies, ka Latvija ir jāsakārto tā, lai tā patiktu cilvēkiem, kas tajā dzīvo, taču brīva iedzīvotāju kustība, lai arī emigrācija var nepatikt, ir jānodrošina. Prezidents Valdis Zatlers savās domās droši vien atsaucies  uz LR Satversmi, kas garantē, ka ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Mūsdienās neviens neliek šķēršļus brīvai cilvēku kustībai, tāpēc prezidenta bažas ir visnotaļ liekas.

Diemžēl mūsdienās nevaram runāt par iedzīvotāju brīvu kustību, tā ir piespiedu kustība, kurai ne reti pat nav racionāla pamata, kā to var redzēt jaunajā dokumentālajā filmā „Bēgums”, kur Kurzemes lauku iedzīvotāji veselām ģimenēm dodas uz Īriju, lai izmantojot jūras bēgumu stundām ilgi vējā un lietu lasītu gliemežus. Nopelnītā nauda lielāko tiesu tur pat uz vietas Īrijā arī tiek notērēta. Vai būtiskākais šī brīža valsts uzdevums nav visu pūļu pielikšana, lai radītu tādus apstākļus un iespējas, kuros ikviens iedzīvotājs varētu izpaust sevi darbā savā valstī? Nepietiek tikai ar aicinājumiem, tautai pašai jābūt aktīvākajai, ar visiem iespējamajiem mehānismiem valdībai jāveicina darba ņēmējiem un darba devējiem labvēlīga vide. Tas nebūt nenozīmē, ka valstij jārada darba vietas, tas vairākus gadus jau tika darīts, paplašinot valsts darbā strādājošo skaitu līdz absurdam, tagad šie cilvēki izrādās lieki un papildina bezdarbnieku skaitu.

Jautājums par piespiedu ekonomisko emigrāciju ir visnotaļ akūts.

Daudzi brauc, kur var atrast darbu, kur par darbu maksā vairāk un dzīve iekārtota ērtāka. Ja ņemam vērā, ka politiskā II Pasaules kara emigrācija lielāko tiesu tomēr ir asimilējusies, kaut arī pirmskara Latvijā pieredzējusi  nacionālā gara audzināšanu,  kādas ir cerības, ka tie desmiti tūkstoši, kas Latviju atstāj šobrīd saglabās savu latvietību un valodu? Pesimisti uzsver, ka aizbraucēju vidū uzvarēs globālais kosmopolītisms, un nav nekādu cerību, ka šie aizbraucēji savos bērnos ieaudzinās latvietību.

Nav noslēpums, ka viens otrs emigrants vēlas slēpt savu latvisko izcelsmi, pēc iespējas ātrāk no tās atbrīvoties kā no savas biogrāfijas kauna traipa. Jaukto laulību skaits asimilācijas procesu aizbraucēju vidū vēl vairāk pastiprina. Latviešu valodas aģentūra (LVA) tikko pabeigusi darbu pie projekta, kurā pētīts latviešu valodas lietojums tautiešu diasporās ārvalstīs, secinot, ka daudzviet pastāv problēmas ar nacionālās identitātes un valodas saglabāšanu. Viens no galvenajiem secinājumiem: aizbraucēju vidū ir negatīva attieksme pret visu, kas saistās ar Latviju. Zems pašvērtējums, kas kavē vēlmi saglabāt savu identitāti, vēlme pēc iespējas ātrāk integrēties jaunajā sabiedrībā, kas noved pie asimilācijas un latviešu valodas „kvalitātes pazemināšanās”. Kā skaidro LVA direktors J. Valdmanis, valodas saglabāšana tās iepriekšējās formās bija viens no kara gados emigrējušo latviešu mērķiem. Šo cilvēku attieksmi pret valodu būtiski iespaidojusi arī apziņa, ka emigrācija notikusi piespiedu kārtā. Savukārt pēdējo gadu emigrācija notikusi lielākā vai mazākā mērā labprātīgi, līdz ar to katram aizbraukušajam pret valodu ir atšķirīga attieksme. Salīdzinoši lielai daļai uz Īriju aizbraukušo latviešu vēlmi runāt dzimtajā valodā samazinājuši vairāki psiholoģiskie faktori, kā aizvainojums par nepieciešamību pamest Latviju, negatīvā attieksme pret valsti, vēlme ātrāk iedzīvoties un integrēties vietējā sabiedrībā. Būsim atklāti – šodien jauno emigrantu vidū valodas aizmiršana ir protests, un reizē aprobežotība, kas, ļoti iespējams, šiem aizbraucējiem ļoti smagi atriebsies pēc desmit vai vairāk gadiem, kad viņi pēkšņi nonāks pie sociālas realitātes – arī ārzemēs viņi nav vajadzīgi, bet, atgriežoties Latvijā, –  sveši. Viņu bērni vāji runās latviski un nevarēs iedzīvoties vecāku dzimtenē. Vecā latviešu emigrācija ārzemēs var palīdzēt , uzņemoties rūpes par jauno emigrantu bērniem, aicinot viņus apmeklēt sestdienas skolas, piešķirot stipendijas vasaras vidusskolu apmeklēšanai utt. Ir jāpārvar plaisa, kas pēdējo gadu laikā radusies vecās emigrācijas un jauno izbraucēju vidū, jo eksistējošie latviešu centri nākotnē varēs pastāvēt tikai un vienīgi, ja būs apmeklētāji un šo centru uzturētāji. Ņemot vērā, ka izbraucēji no Latvijas ir gados jauni, gadu desmitu loloto latviešu centru un draudžu nākotne varētu būt nodrošināta, pildot tos uzdevumus, kurus paredzēja dibinātāji. Tiem jābūt sabiedriskās dzīves un izglītības pīlāriem visiem latviešiem svešumā.