LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / In Memoriam

 

 

 

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

12737

Gleznotājs Voldemārs Dārznieks mūžībā
Apskatīt komentārus (1)


09.03.2011


 

Gleznotājs Voldemārs Dārznieks mūžībā

 
Voldemārs Dārznieks dzimis 1926. g. 1. septembrī Koknesē, vēlāk dzīvoja Rīgā. Priekšpēdējā kaŗa gadā, kad vācieši iesauca 1926. gadā dzimušos, V. Dārz­nieks nokļuva uz vācu kuģa, kur darbs bija ļoti smags, bet 18 gadus vecais jauneklis izturēja. Bēgļu laikos Vācijā viņš mācījās Eslingenas latviešu nometnes mākslas skolā, kur tolaik mācīb­spēki bija daudzi pazīstami Latvijas gleznotāji – Ludolfs Liberts, Jūlijs Matisons, Fricis Bange u. c. Jau tad V. Dārznieks saprata, ka gleznošana būs viņa dzīve. Tai laikā tur mācījās arī Dainis Miezājs, Raimonds Stap­rāns, Talivaldis Stubis un Kazi­mirs Laurs.
 
 
Iebraucis Amerikā 1950. gadā, V. Dārznieks iestājās Čikāgas Mākslas institūtā, bet drīz tika iesaukts obligātajā kaŗadienestā un no 1951. līdz 1953. gadam dienēja ASV flotē. Pēc dienesta viņš ar īpašo bruņoto spēku izglītības pabalstu (t. s. G. I. Bill) mācījās Mākslas skolā Ņujorkā, ko beidza 1956. gadā. Viņam radās iespēja paceļot pa Eiropu – Vāciju, Franciju, Italiju, Šveici. Nelielā buŗu laivā Noname viņš kopā ar diviem draugiem apbrauca gandrīz visu Ziemeļamerikas kontinentu, no Sietlas uz dienvidiem, gar Meksiku, Vidus­ame­riku, cauri Panamas kanālim un tālāk uz ziemeļiem līdz Floridai. Noname piestāja arī Dienvid­kalifornijā.
 
 
V. Dārznieka pirmā personāl­izstāde notika 1961. gadā Ņujor­kas Aspects galerijā. Vodemārs Dārznieks 1960. gadā apprecējās ar Ņujorkas mākslinieci latvieti Ausmu Matcati. Viņiem piedzima meita Kaiva. Tais laikos Ņujorkā bija daudz latviešu māks­­linieku, mākslas dzīve kūsāt kūsāja. Izstādes notika dažādās galerijās (Ligoa Duncan) un izstāžu telpās, nereti kopā ar Čikāgas jaunajiem latviešu māksliniekiem.
 
 
Apmēram 1964. gadā V. Dārz­nieks lēti nopirka mazu daudzlie­totu citroenu, no Ņujorkas pār­brauca visai Amerikai un ieradās Dienvidkalifornijā pie sava senā drauga Kazimira Laura. Drīz vien viņam bija sava darbnīca. Venises pilsētiņā pie jūras viņš noīrēja paprāvu veikala telpu, ko pārveidoja līdz nepazīšanai – ievilka elektrību, lai gleznojot būtu piemērota gaisma. Dārznie­kam patika strādāt ar kokma­teriāliem. Vēl dzīvojot Ņujorkā, viņš pagatavoja mazajai Kaivai gultiņu, īstu mākslas darbu. Venisē viņš ar kokmateriāliem strādāja vēl biežāk. Reizēm viņš pacēla krastā pēc vētras šo un to, ko jūra bija izskalojusi. No kādas firmas Amerikas dienvidaustrumos viņš pasūtināja dažādus ne­­parastākus dēļus – vītolkoka, dzelzs­­koka (tumšus, smagus, cie­ta koka no kādas Afrikas zemes) un citus. Viņa darbnīcā atradās zemi, smagnēji bluķīšveida soliņi, un soliņu virsma bija tā izvedota, ka ciemiņa sēžamvieta tajos ērti ietilpa. Savā studijā viņš iebūvēja dušas telpu ar mozaīkas delfīniem uz sienām un grīdas. Delfīni vi­­ņam ļoti patika.
 
 
Ēka, kuŗā Dārznieka studija (dzīvoklis) atradās, bija pie ielu krustojuma ietves malā, un tur nebija pat kabatas lieluma zemes gabaliņa, kur varētu ko iestādīt. Pie sienas malas viņš novietoja prāvu koka sili acu augstumā ar latvisko ornamentu rotājumiem, kuŗā auga dažādi košumstādi. Ieeja telpā bija no stūŗa, un durvis bija izveidotas no dažādiem nesimetriska lieluma koka gabaliem un stikliem, šķiet, pēc Kurta Švitera paarauga. No koka viņš gatavoja arī kaklarotas un matu­spraudes.
V. Dārznieks strādāja gadīju­­ma darbus, lai nopelnītu iztiku – restaurēja antīkas mēbeles, vai­rākiem vietējiem izbūvēja darb­nīcu. Viņš strādāja, kad radās iedvesma. Modeļu trūkuma laikos viņš izmantoja nūdistu žur­nālus, kuŗos bija daudz kailu augumu dabiskās pozēs. Tos tad viņš piemēroja savām vajadzībām. Skiču bloks viņam vienmēr bija pa ķērienam, un tā radās daudzie spalvas zīmējumi. Brīžos, kad negleznoja, viņš lasīja haikas, Krišnamurti vai vācu rakstnieka Gintera Grasa darbus.
 
 
Aizritējušā gadsimta 60. gados bija populāras kafejnīcas, kuŗās dzejnieki lasīja savus darbus, jaunie mūziķi spēlēja instrumentus, un pie sienām karājās gleznas. Arī Dārznieks mēdza tādās izstādīt savus darbus, tāpat ga­­lerijās, dažādās grupas izstādēs un mākslas festivālos. Viņa glez­nu „Saules brilles” kādā lielā mākslinieku grupas izstādē Ho­­­li­vudā atzina par labāko darbu un godalgoja. Arī citās izstādēs viņš saņēma godalgas un naudas balvas. Rietumkrasta latviešu Dziesmu svētkos 1970. gada Losandželosā viņš kopā ar Artūru Damrozi un Anšlavu Eglīti bija mākslas izstādes žūrijas komisijā. Vņš piedalījās izstādēs vai palī­dzēja tās iekārtot arī citos Rie­tum­­krasta Dziesmu svētkos.
 
 
Irēne Avena 1981. gadā „Ame­rikas Balss” radioraidījumā par Dārznieku teica: „Dārznieks ir bezkompromisa persona, kuŗš atsakās dzīvot pēc noteikumiem, lai kādi tie būtu. Viņš mīl un prasa sev absolūtu brīvību, un ir ar mieru maksāt par savu brīvību ar vientulību un, ja vajadzīgs, arī trūkumu.” Par viņa gleznošanu: „It kā bez apdoma šķiestās krāsas ir gaišas, spilgtas, eksplozivas, pilnas nemiera un trauksmes… Tā vien liekas, ka Dārznieks glezno mūžīgā ekstāzē… Par sev tuviem māksliniekiem Dārznieks uzskatīja norvēģi Edvardu Mun­ku, austrieti Oskaru Kokošku un amerikāni Villemu Kūningu, ar kuŗiem viņam ir nepārprotama radniecība.”
 
 
Liels trieciens V. Dārzniekam bija viņa brāļa meitas Anitas Mil­leres pāragrā aiziešana mūžībā 2007. gadā. Milleri dzīvoja pie jūras Sanpedro pilsētā, un, kad Anita ar vīru devās kādā ceļo­jumā, viņi aicināja Voldi dzīvot viņu mājā. Tur Voldis pieskatīja dzīvniekus, strādāja dārzā un gāja uz ostu skicēt.
 
 
Daudzus V. Dārznieka darbus draugs Marks Vanklīve (Mark Van Cleve) nofotografēja un izveidoja mājaslapu. Daļu šo darbu var apskatīt: http://www.flickr.com/photos/markvancleve/
V. Dārznieks nomira 2010. gada 4. decembrī Veterānu slim­nīcā Losandželosā. Sēro meita Kaiva, brāļa dēls Jānis Grote un viņa dzīvesbriede Brenda, Harijs Grote un dzīvesbiedre Austra, brāļa meita Vija Adamsa ar ģimeni, draugi un viņa darbu cienītāji. Voldemāra pelnus pavasarī iekaisīs Klusajā okeanā. Ūdeņus V. Dārznieks ļoti mīlēja.

Helēna Hofmane




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA