ATVADU VĀRDI JURIM VĪTOLAM
Apskatīt komentārus (0)


11.10.2011

ATVADU VĀRDI JURIM VĪTOLAM

Kad pēdējais gājputns aizies,

Būs jālido pašiem…

Debesis nedrīkst atstāt tukšas.

                            O. Vācietis

Ir atnācis oktobris, piekaisījis apvārsni ar gājputnu atvadu saucieniem un, kā ikkatru gadu, neskaitāmās krāsās izgreznojis Latviju. Taču šajās dienās šis skaistums sāp ikvienam, kas savā ceļā kaut reizi ir sastapis Juri Vītolu. 7. oktobrī viņa brālis, Vītolu fonda dibinātājs Vilis Vītols saņēma ziņu, ka Juris devies Aizsaules ceļos.

Juris Vītols dzimis Rīgā. 1944. gadā Vītolu ģimene atstāja Latviju, un par viņu mītnes zemi kļuva Venecuēla. 1959. gadā Juris absolvēja Venecuēlas Centrālo universitāti ar civīlinženieŗa gradu un uzsāka darba gaitas. Parallēli tam viņš studēja tautsaimniecību Universidad Catolica Andres Bello (UCAB) un ieguva ekonomista gradu. Vairākus gadus Juris Vītols strādāja universitātē par mācībspēku, tad kļuva par veiksmīgu uzņēmēju.

Allaž prieku viņam sagādāja iespēja palīdzēt citiem. Juris Vītols materiāli palīdzēja savai bijušajai universitātei UCAB. Par labdarību viņš saņēmis Venecuēlas valdības un universitātes apbalvojumus.

Juris Vītols atbalstījis arī brāļa Viļa Vītola vēlmi palīdzēt Latvijas talantīgajiem jauniešiem iegūt augstāko izglītību un 2004. gada 1. septembrī dibinājis Juŗa Vītola stipendiju, kas piešķirta četriem informācijas technoloģiju studentiem. Šo gadu laikā, izmantojot viņa ziedojumus, iespēja studēt tikusi dāvāta jau 14 jauniešiem. Katru gadu Juris viesojās Latvijā, tikās ar saviem stipendiātiem, bija patiesi ieinteresēts viņu likteņos un priecājās par sasniegumiem mācībās.

Nav daudz tādu cilvēku, kuŗi prot šo dzīvi ne vien  pilnvērtīgi dzīvot, bet arī svinēt - ik dienu, ik stundu, ik minūti, ne tikai sasniedzot izcilus panākumus darba dzīvē, bet galvenokārt dāvājot prieku par kopā dzīvošanu un kopā būšanu ikvienam, ar ko nākas sastapties. Jurim Vītolam neko nespēja nodarīt Laiks, jo katra diena mūžā bija pilna prieka, -viņš allaž mācēja no dzīves ņemt pašu labāko: skaistākos ziedus, baudījumu, ko sniedz māksla un, protams, mīlestību, prata to gan saņemt, gan sniegt sev tuvajiem.

Ir pavadīts darbīgs un dzīvesprieka pilns mūžs, izaudzināti un izskoloti trīs bērni. Taču īpaši tuvas attiecības Juri allaž saistījušas ar četrus gadus vecāko brāli Vili. Kaut arī pēdējos gadus viņus šķīra vērā ņemams attālums, jo Vilis jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, abi rēgulāri viesojās viens pie otra, kopā svinēja svarīgas jubilejas, priecājās gan par savu bērnu sasniegumiem, gan par dzīvē paveikto. Allaž viss tika dalīts uz pusēm - gan savulaik bērnībā ne tik bieži baudītais gardums, gan prieks par veiksmēm studijās un vēlāk ražīgā darbā, gan rūpes par Latvijā atgūto īpašumu un tā apsaimniekošanu. Visu viņi dalīja uz pusēm, tikai mīlestību pret Tēvzemi ne - tās abiem kopā bija tik daudz, ka pietika ko dāvāt ne vien saviem bērniem, bet arī Vītolu fonda jauniešiem.  Skumju smagums diemžēl šobrīd nav sadalāms, tikai ar tuvo cilvēku un visu fonda ļaužu līdzijušanu varbūt mazliet vieglāk panesams.

Ir nodzīvota skaista dzīve, un nu nav arī vairs sāpju - tās kopā ar dvēseli padebešos uz saviem baltajiem spārniem nes gājputni, atstājot tuvajiem vienīgi skumjas, kuŗām kaut kad būs lemts pārvērsties atmiņās, vēl ilgi, ilgi gan ļoti smeldzīgāss. Bet mums, Šai saulē palikušajiem, atliek censties putnu balsīs saklausīt ne tikai atvadu kliedzienu, bet arī jaunas pārnākšanas solījumu un savas Tēvzemes mūžīgas mīlestības apliecinājumu.

Vita Diķe