LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / In Memoriam

 

 
Latvian Newspaper Laiks
  

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!

 

 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs;
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā;
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem;
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi;
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Our content: collegefootballfaniacs.com

Our store: collegefootballfaniacsstore.com

 

 

 

Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
redakcija@laiks.us

Kantoris ASV
Rasma Adams
114 4th Ave NW,
Largo, FL33770
727-953-6313
727-286-8543
rasma@laiks.us

Laiks esam mēs paši!

 

Pasūtiniet Laiku un Jauno Laiku sev, saviem bērniem un mazbērniem!

 

Mudiniet arī savus draugus, paziņas un kaimiņus atbalstīt mūsu avīzes turpmāko pastāvēšanu!

 

















18664

AKTRISI HILDU PRINCI URŠTEINU PIEMINOT
Apskatīt komentārus (1)


26.10.2011


 

AKTRISI HILDU PRINCI URŠTEINU PIEMINOT

 

Hilda Prince Uršteina dzimusi 1914. gada 4. augustā Valkas apriņķa Omuļu pagastā pie Igaunijas robežas. Viņas genās savienojās latviskais un igauniskais, jo tēvs bija igaunis. Hilda Kokamegi – kā viņa toreiz saucās – līdz septiņu gadu vecumam mājās runāja tikai igauniski, un arī vēlāk viņas latviskajā izrunā saglabājās nedaudz manāma igauniska nokrāsa.

 

Tie bija nemierīgi laiki. Dunēja Pirmā pasaules kaŗa lielgabali. Nodibinājās Latvijas valsts, bet to tūlīt mēģināja nožņaugt lielinieki, kas terrorizēja tautu. Tā arī Hilda jau piecu gadu vecumā piedzīvo pasaules ļaunumu, kad lielinieki apcietina un nošauj viņas tēvu. Vēlāk māte apprecas otrreiz un ģimene pārceļas uz Rīgu. Tur Hilda pavada skolas gadus, reizē ieaugdama latviešu valodā un kultūrā. Teātris vēl īpaši nesaista; vairāk velk draugi un jaunības romantika. Vēl ļoti jauna būdama un strauji dzīvodama, viņa salaulājas ar Latvijas universitātes docentu Rūdolfu Princi.

 

Taču kaut kā vēl dzīvē trūkst. Uzzinājusi, ka Latvijas aktieŗu arodbiedrības skola uzņem jaunus audzēkņus, Hilda pēkšņi nolemj pieteikties – un ar to brīdi atklāj savu īsto aicinājumu. 1939. gadā viņa sekmīgi pabeidz teātŗa kursus un tai pašā gadā saistās ar Nacionālo teātri. Nu sākas aizrautīgā skatuves darbā pavadītas dienas. Nevis kā zvaigznei lielās lomās – tādas jaunajiem aktieriem nepiešķir – bet gan „tautā”, kā dejotājai, dziedātājai vai princeses pavadonei. Un tomēr šie pirmie gadi teātrī viņai paliek atmiņā kā gaišs un trauksmains dzīves posms. Laulība ar pirmo vīru līdz tam jau izirusi. No vīra viņa manto vienīgi savu skatuves vārdu. Viņa ir brīva; mitinās mazā dzīvoklītī kopā ar kursa draudzeni Helgu Gobzini un jūtas laimīga.

 

Drīzi vien daiļo un sprigano aktrisīti noskata aktieris un daudzsološais režisors Osvalds Uršteins. 1941. gadā viņi salaulājas, un trīs gadus vēlāk viņiem piedzimst meitiņa – Anda. Uršteins, ko draugi dēvē par „Osīti”, nu kļūst Hildas aktieŗmākslas pilnveidotājs, kā arī gaumes izglītotājs citās garīgās jomās – mūzikā, glezniecībā, literātūrā.

 

Nacionālajā teātrī Hildai lemts nostrādāt tikai piecas sezonas un nospēlēt tikai dažas nelielas lomas. Tuvojas fronte, un 1944. gadā Uršteini kopā ar bēgļu simtiem dodas prom no dzimtenes. Kaŗam beidzoties, viņi nonāk Vācijas ciematā Mērbekā, kur bēgļu nometnē nodibinās un četrus gadus darbojas spēcīgs latviešu teātŗa ansamblis, kas, par spīti pieticīgajiem apstākļiem, ar spožām izrādēm apceļo citas nometnes. Šajā laikā Hilda Prince uzplaukst kā aktrise. Viņa ir Matilde „Pazudušajā dēlā”, Klāra „Kazanovas mētelī”, Serbineta Moljēra „Skapēna nedarbos”. Lielu gandarījumu viņai dod grāfienes Olīvijas loma Šekspīra „Divpadsmitajā naktī”, ko Mērbekas teātris izrāda vairāk nekā simt reižu, ceļodams pa Vāciju īpaši pārbūvētā kravas mašīnā, kas nosaukta par „Drednautu”. „Tas bija skaists laiks,” viņa atceras. „Es biju jauna, nedaudz pāri trīsdesmit. Mazā Andiņa turpat... arī Osītis. Un spēlēju skaistas lomas.”

 

Tad izbeidzas arī šis radošais un dēkainais dzīves posms. 1949. gadā Uršteini izceļo uz Ameriku. Kaut dzīves sākums svešajā zemē nav viegls, Osvalds Uršteins tūlīt organizē latviešu teātri - 1950. gadā Ņujorkā un desmit gadus vēlāk Vašingtonā. Nu Hildas lomu apjoms nozīmīgi paplašinās ar izdarīgiem sieviešu tēliem, ko savās lugās viņai dāvā Anšlavs Eglītis. Hilda iepriecina skatītājus kā eleganti lietišķā nekustāmo īpašumu māklere Omartija kundze (1961), kā straujā vēsturniece Jolanta Durbe (1967) un īpaši kā valdonīgā Zuzanna „Bezkaunīgajos večos” (1970), ko viņa pati atzīst par vienu no saviem labākajiem sniegumiem. Taču Vašingtonas ansambļa nelielajā sastāvā aktrisei jāveic arī mazāk ievērojamas lomas. Tā arī Hilda savos daiļajos vaibstos ievelk grumbas, tēlodama raižu nomākto Vešerieni Blaumaņa „Ugunī” (1968). Arī šo Vašingtonas ansambļa iestudējumu viņa pieskaita pie sava skatuves mūža skaistākajiem brīžiem, jo, ne tik vien inscenējums ir grandiozs, bet Kristīnes lomā ir viņas Anda, kuŗā Hilda Prince Uršteina saskata savu teātŗa gaitu turpinājumu un piepildījumu.

 

Spēlētas vēl citas daudzveidīgas lomas, ieskaitot titullomu „Trīnes grēkos” un Ievu „Indrānos”, kā arī vairākas eksotiskas un veiklas kalpones, kuŗās Hilda allaž apliecina savu aktierisko spraigumu. Viņa atzīst, ka tuvāki viņai ir drošu un izdarīgu sieviešu tēli un mazāk padodas maigie un sapņainie. Tas gluži saprotams, jo arī īstajā dzīvē Hilda nav sapņotāja, bet gan darītāja, apveltīta ar spēcīgu gribu un raksturu. Vašingtonā viņa atrod savām dotībām piemērotu maizes darbu Elizabetes Ardenas kosmētikas firmā. Ardena no savām darbiniecēm prasa ne tik vien šarmu un eleganci, bet arī nevainojamu ārējo izskatu – ieskaitot skaisti koptu sejas ādu,  ko Hilda māk saglabāt līdz pat mūža galam. Un Ardenas salonā apkalpodama sabiedrībā pazīstamas dāmas, viņa pati iegūst zināmu aristokrātisku rūdījumu. Tas viņai palīdz panest smagos triecienus mūža otrā pusē, kad 1980. gadā pēkšņi mūžībā aiziet viņas Osītis un astoņus gadus vēlāk – Andiņa.

 

Hildas Princes mūžā nospēlēto lomu skaits, salīdzinot ar profesionāli nodarbinātiem aktieriem, bija visai mērens – ap 30 lomu. Trimdas aktieri iztiku pelnīja citās profesijās, teātrim veltīdami tikai vakarus un nedēļas nogales. Taču viņu darbs bija nozīmīgs - latviešu teātris trimdiniekus izrāva no dažkārt pelēcīgās ikdienas un ieveda spožā latviskā pasaulē. Un Hilda Prince aizvien koši izdaiļoja katru izrādi, gan ar savu ārējo pievilcību, gan dzirkstīgo spēli. Ar lepnumu viņa apzinājās, ka ir Nacionālā teātŗa aktrise – un mūža novakarē, kad viņā saulē bija aizgājuši viņas laikabiedri, viņa bija kļuvusi arī par tādu kā trimdas teātŗa simbolu. Šī apziņa deva viņai drosmi 1990. gadā 76 gadu vecumā atgriezties uz Nacionālā teātŗa skatuves Osvalda Uršteina piemiņai veltītā „Bezkaunīgo veču” iestudējumā, un, it kā pārstāvot visu trimdas teātri, vienā sajūtām pāri plūstošā izrādē vēlreiz nospēlēt Zuzannu.

 

Mūža nogalē sirmā aktrisejoprojām saglabāja savu izkopto cildeno ārējo tēlu. Tai pašā laikā viņa dzīvoja līdzi visam, kas notiek ap viņu – īpaši mazmeitu Kristīnas, Margitas un Marlēnas gaitām. Viņa sekoja vietējās sabiedrības, Latvijas un pasaules notikumiem - brīžam pavisam aizrautīgi. Un viņa mācēja citiem allaž pateikt ko labu un cildinošu.

 

Hilda Prince Uršteina slēdza acis uz mūžu šī gada 11. oktobrī 97 gadu vecumā. Mēs viņu paturam atmiņās, gan kā trimdas teātŗa aktrisi, kas daudzus iepriecinājusi, gan kā personību, kas, saskarē ar saviem līdzcilvēkiem, nevienu neatstāja vienaldzīgu.

 

Vilnis Baumanis




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA